Tad viņš iekliedzās, apvēlās, sakampa viena pavadoņa kāju, nogāza viņu zemē un pielēca kājās.
Grehemam pieskrēja klāt Linkoins, bet, saņēmis belzienu pa žokli, saļima. Grehems grīļodamies paspēra divus soļus. Tad Ostrogs sagrāba viņu aiz rīkles un nogāza augšpēdu zemē. Grehema rokas bija piespiestas pie grīdas. Velti izmēģinājies tikt vaļā, viņš palika guļam un skatījās uz smagi elsojošo Ostrogu.
— Jūs… esat… apcietināts… — izdvesa Ostrogs. — Jūs … rīkojāties muļķīgi… nākdams atpakaļ.
Grehems pagrieza galvu un pa zaļgano logu zāles sienā ieraudzīja, ka strādnieki pie ceļamkrāniem satraukti kaut ko skaidro pūlim lejā. Tātad viņi ir redzējuši!
Ostrogs paskatījās uz to pašu pusi. Viņš kaut ko uzsauca Linkolnam, bet tas nekustējās. Ciļņos virs Atlanta ietriecās lode. Dubultstikis caurumā sašķīda, izveidojušās spraugas malas kļuva tumšas, ieliecās.
izpletās, un Padomes telpā ieplūda āra gaisa šalts. Tai līdzi ielauzās kliedzieni no drupām: «Glābiet Valdnieku!», «Ko viņi dara ar Valdnieku?», «Valdnieks ir nodots!».
Tad Grehems, manīdams, ka Ostroga uzmanība ir novērsta un viņa tvēriens kļuvis vaļīgāks, atbrīvoja rokas un uzrāvās ceļos. Mirkli vēlāk Ostrogs bija nogāzts uz muguras un Grehems bija sagrābis viņu aiz rīkles. Ostroga roka tvarstīja viņa zīda apkakli.
Bet pie viņiem no estrādes jau steidzas cilvēki, kuru nodomu Grehems uzreiz neizprata. Pazibēja cilvēks, kas skrēja pie vestibila priekškara, tad Ostrogs izslīdēja Grehemam 110 rokām, bet atnākušie metās viņam virsū. Viņi sagrāba to, Grehemam par lielu brīnumu paklausīdami Ostroga pavēlēm.
Viņu vilka vairākus jardus, iekams viņš atskārta, ka tie nav draugi un ka viņu stiepj pie sienā atvērtām durvīm. Grehems atspērās, krita zemē un skali sauca palīgā. Šoreiz viņa kliedzieni nepalika bez atbildes.
Rokas, kuras turēja viņu aiz apkakles, atspringa, un cauruma apakšējā stūrī, kliegdami un ieročus vicinādami, parādījās vairāki stāvi. Viņi pa caurumu ielēca gaišajā galerijā, kas veda uz Klusajām Istabām. Viņi paskrēja Grehemam tik tuvu garām, ka viņš varēja saskatīt ieročus tiem rokās. Ostrogs kaut ko sauca cilvēkiem, kas turēja Grehemu, un viņš no visa spēka pretojās, neļaujot vilkt sevi uz caurumu.
— Viņi nevar nokāpt lejā! — elsodams kliedza Ostrogs. — Viņi neuzdrošināsies šaut. Viss kārtībā. Mēs viņu izglābsim no tiem!
Grehemam šķita, ka šī apkaunojošā cīņa velkas diezgan ilgi. Viņa apģērbs bija saplēsts, viena roka samīta. Viņš dzirdēja savu piekritēju kliedzienus un pat šāvienus. Viņš juta, ka spēki izsīkst un ka pretoties ir bezjēdzīgi. Palīdzība kā nenāca, tā nenāca, un melnais caurums neatvairāmi tuvojās kā plati atvāzta rīkle.
Pēkšņi žņaugi atlaidās, un Grehems piecēlās. Viņš redzēja attālināmies Ostroga sirmo galvu un manīja, ka viņu vairs netur. Viņš pagriezās un sadūrās ar melnā ģērbtu cilvēku. Pavisam tuvu nosprakšķēja zaļais ierocis, sejā iesitās kodīgu dūmu strūkla, un nozibēja tērauda asmenis. Milzīgā istaba sāka griezties ap viņu.
Dažus jardus no viņa gaiši zilā ģērbts cilvēks nodūra vienu no dzeltenajiem policistiem. Tad kāds viņu atkal saķēra.
Tagad Grehemu rāva uz visām pasēm. Ļaudis viņam laikam kaut ko kliedza. Viņš centās, bet nevarēja saprast. Kāds apķēra Grehema kājas un ar varu pacēla viņu. Beidzot viņš saprata un vairs nepretojās. Viņu pacēla uz pleciem un nesa. Atskanēja ļaužu tūkstošu kliedzieni.
Viņš redzēja, ka zilā un melnā ģērbti ļaudis vajā ostrogiešus un šauj. Pacelts uz pleciem, viņš redzēja visu zāles dalu Atlanta priekšā un saprata, ka viņu nes uz paaugstinājumu zāles vidū. No zāles otras malas pretī jau skrēja ļaudis. Visi skatījās uz Grehemu un klaigāja.
Viņš drīz ievēroja, ka ap viņu ir it kā miesassargi. Visaktīvākie deva pavēles. Netālu kāds dzeltenā ģērbies melnūsains vīrs, kurš bija redzēts starp Grehema apsveicējiem teātrī, skaļā balsī izrīkoja citus. Zāle bija jau tik pārpildīta, ka ābolam nebūtu
kur nokrist, mazā metāla galerija aurojošu ļaužu pilna, priekškars zāles galā norauts, un arī vestibilā drūzmējās ļaudis. Apdullinošajā troksnī Grehemam blakus stāvošais cilvēks tikko sadzirdēja viņa jautājumu:
— Kur palicis Ostrogs?
Jautātais pāri galvām norādīja uz zāles zemākajiem caurumiem pretējā pusē. Paneļi bija vaļā, un zilā ģērbušies apbruņoti vīri ar platām jostām ap vidu nozuda istabās un gaiteņos otrpus paneļiem. Grehemam izklausījās, it kā šautu. Viņu nesa pāri lielajai zālei uz caurumu blakus izlauzumam.
Viņš ievēroja, ka daži cenšas ievērot disciplīnu, attur pūli un lauž ceļu. Izkļuvis no zāles, viņš ieraudzīja savā priekšā jaunu, neapdarinātu sienu un virs tās zilas debesis. Grehemu nolaida zemē; kāds saņēma viņu aiz rokas un veda. Līdzās nāca ūsainis dzeltenajā apģērbā. Viņu veda pa šaurām akmens kāpnēm, pāri galvai slējās sarkani krāni, sviras un milzīgas būvmašīnas daļas.
Tad Grehems bija kāpņu augšgalā. Tālāk viņš soļoja pa šauru galeriju ar margām, un piepeši viņa priekšā pavērās drupu amfiteātris.
— Valdnieks ir ar mums. Valdnieks! Valdnieks!
Gaviles aizdrāzās pāri galvu jūrai kā bangas, atsitās pret drupu klintīm un vēlās atpakaļ kā atbalss:
— Valdnieks ir mūsu pusē!
Grehems pamanīja, ka viņš stāv uz mazas metāla pagaidu platformas, kas veido daļu no milzīgā topošā Padomes- nama sastatnēm. Cik tālu vien sniedza skatiens, drupās kustējās ļaužu masas; šur un tur plīvoja revolucionāro biedrību melnie karogi, kas liecināja par zināmu organizētību šajā haosā. Stāvās
kāpnes, sienas un sastatnes, pa kurām viņu atbrīvotāji bija nokļuvuši līdz caurumam Atlanta zālē, bija sētin nosētas ar ļaudīm, un pie kolonām un izciļņiem karājās mazas, melnas, enerģiskas figūriņas, kas centās aizraut līdzi blīvo masu. Aizmugurē vairāki vīri pašā sastatņu augšā pūlējās nostiprināt milzīgu, melnu karogu. Pa caurumu sienā Grehems varēja redzēt satraukto pūli Atlanta zālē. Tālie aerodromi dienvidos neparasti dzidrajā gaisā bija pavisam labi saskatāmi. No centrālā skrejceļa pacēlās vientuļš vienplāksnis, varbūt lai sagaidītu šurp lidojošos aeroplānus.
— Kas noticis ar Ostrogu? — Grehems jautāja un šajā brīdī ieraudzīja, ka visu skatieni pievērsti Padomes nama jumtam. Arī viņš paraudzījās turp. Sākumā neredzēja neko vairāk kā izrobotu sienas stūri, kas asi iezīmējās pret debesīm. Tad viņš sāka paēnā izšķirt kādu istabu un pārsteigts pazina sava nesenā cietuma zaļo un balto krāsojumu. Dodoties uz pašu drupu malu, šo atklāto istabu ātri šķērsoja mazs, balts stāvs, ko pavadīja divi mazāki, ģērbušies melnā un dzeltenā. Kāds turpat tuvumā iekliedzās: «Ostrogsf» — un Grehems pagriezās, lai pajautātu, bet nepaguva. Kāds viņam blakus satraukti izsaucās un rādīja kaut ko ar tievu pirkstu. Un, rau, no skrejceļa bija pacēlies vienplāksnis un lidoja viņiem tieši virsū. Ātrais lidojums piesaistīja Grehema uzmanību.
Vienplāksnis strauji kļuva aizvien lielāks, līdz, pārlidojis pāri drupu attālākajai malai, parādījās pūlim. Tas nolaidās zemāk, bet pie Padomes nama pacēlās augstāk. Vienplāksnis šķita trausls un caurspīdīgs, un cauri tā ribām bija redzams pilots. Tad tas nozuda aiz drupu līnijas.
Grehems pievērsa uzmanību Ostrogam. Tas rādīja kaut kādas zīmes, un viņa pavadoņi ar skubu lauza sienu blakus viņam. Vienplāksnis no jauna parādījās tālumā, apmeta platu loku un palēnināja gaitu.