Kādu laiku resnais nelikās ne zinis par Grehemu, bet iztaujāja otru, acīmredzot savu padoto, kā viņi pildījuši savu pienākumu. Viņš runāja skaidri, tomēr Grehems maz ko saprata no viņa vārdiem. Šķita, ka Grehema atmoda viņu nevis pārsteidz, bet sanikno. Varēja matīt, ka viņš ir dziji satraukts.
— Nemulsiniet viņu, stāstīdami tādas lietas, — viņš vairākas reizes atkārtoja. — Nemulsiniet viņu.
Saņēmis atbildes uz visiem saviem jautājumiem, viņš strauji apgriezās un ziņkāri paskatījās uz pamodušos gulētāju.
— Jūs esat pārsteigts? — viņš jautāja.
— loti.
— Visa apkārtējā pasaule jums liekas savāda?
— Lai cik savāda būtu pasaule, man laikam būs jādzīvo tajā.
— Jādomā gan.
— Bet vai jūs vispirms neiedotu man ko uzvilkt mugurā?
— Tas … — resnais iesāka un aprāvās, bet vīrietis ar linu krāsas bārdu, notvēris viņa skatienu, aizgāja. — Tūlīt jums atnesīs drēbes.
— Vai tiešām es esmu nogulējis divsimt. . .? — jautāja Grehems.
— Viņi jums to pateica, vai ne? Divsimt trīs gadus, tā būs precīzāk.
Uzrāvis uzacis un sakodis zobus, Grehems samierinājās ar neapstrīdamo faktu. Brīdi viņš sēdēja klusēdams, tad jautāja:
— Vai te tuvumā ir dzirnavas vai dinamo? — Nenogaidījis atbildi, viņš piemetināja: — Viss, jādomā, ir šausmīgi izmainījies? Kas tur kliedz?
— Nieki, — nepacietīgi attrauca resnais. — Tā ir tauta. Vēlāk jūs droši vien visu uzzināsiet. Tā ir, kā jūs sakāt, — viss ir izmainījies. — Viņš runāja aprauti, piere viņam bija savilkta, un radās iespaids, ka viņš mēģina atrast izeju. — Pirmām kārtām jāsadabū jums drēbes. Labāk pagaidīt tepat. Neviens nedrīkst tuvoties jums. Jums ir jānoskujas.
Grehems paberzēja zodu.
Vīrs ar linu krāsas bārdu bija atpakaļ; negaidot pagriezis galvu, brīdi ieklausījās, tad saskatījās ar vecāko un caur arku izsteidzās uz balkona. Troksnis un kliedzieni pieņēmās spēkā. Resnais arī ausījās. Pēkšņi viņš pie sevis nolamājās un uzmeta Grehe- raara nelaipnu skatienu. Balsis kāpa no apakšas kā paisuma viļņi, te uzbangodamas, te pieklusdamas. Reizumis bija dzirdams sitienu troksnis un griezīgi kliedzieni, pēc tam tādi kā lūstošu spieķu brīkšķi. Grehems sasprindzināja dzirdi, lai uztvertu šajā haosā atsevišķas skaņas.
Tad viņš saklausīja kādu frāzi, kas .tika atkārtota bez sava gala. Sākumā viņš neticēja savām ausīm. Bet tad šaubas izgaisa.
— Rādiet mums Gulošo! Rādiet mums Gulošo!
Resnais aizdrāzās līdz arkai.
— Nolādēts! — viņš iebrēcās. — Kā viņi zina? Viņi zina? Varbūt viņi tikai min?
Kāds laikam atbildēja.
— Es nevaru iziet, — resnais sacīja. — Man jāpieskata viņš. Uzsauciet viņiem kaut ko no balkona.
Atbildi nevarēja sadzirdēt.
— Sakiet, ka viņš nav atmodies. Vienalga ko! To es atstāju jūsu ziņā. — Viņš steigšus atgriezās pie Grehema. — Tūlīt jums būs ko vilkt mugurā. Jūs nedrīkstat palikt te . .. tas nav iespējams . . .
Viņš aizskrēja, neatbildēdams uz Grehema jautājumiem. Drīz viņš bija atpakaļ.
— Es nevaru jums izskaidrot, kas patlaban notiek. Tas ir pārāk sarežģīti. Pēc pāris minūtēm jūsu apģērbs būs gatavs. Jā, pēc pāris minūtēm. Un tad es varēšu aizvest jūs no šejienes. Mūsu uztraukumi būs galā.
— Bet šis troksnis . .. Viņi kliedz . . .
— Par Gulošo. Tas ir par jums. Viņi ir jukuši. Es nesaprotu, ko tas nozīmē. Es galīgi nekā nesaprotu!
Attālo neatšķiramo trokšņu jucekli pāršķēla griezīga zvana skaņa. Resnvēderainais pieskrēja pie kāda aparāta zāles stūrī. Brīdi viņš klausījās, skatīdamies stikla bumbā, piekrītoši pamāja ar galvu un izrunāja dažus vārdus; tad resnais apstājās pie sienas, kurai cauri nesen bija izgājuši tie divi. Siena atkal uzrotījās kā priekškars, taču viņš vēl vilcinājās.
Grehems pacēla roku un bija pārsteigts, cik stipra tā kļuvusi. Viņš nolaida pār guļasvietas malu vienu kāju, pēc tam otru. Galva vairs nereiba. Viņš gandrīz neticēja, ka ir tik ātri atveseļojies. Viņš apsēdās un ņēmās taustīt locekļus.
No balkona ienāca vīrietis ar linu krāsas bārdu. Tajā pašā brīdī resnā priekšā apstājās lifts un no tā
izkāpa tumši zaļās, šaurās drēbēs ģērbies kalsns cilvēks ar sirmu bārdu. Rokā viņam bija sainis.
— Lūk, drēbnieks ir klāt, — sacīja resnais, norādīdams uz ienākušo. — Jums nekad vairs nebūs jāvalkā šis melnais apmetnis. Es nesaprotu, kā tas te gadījies. Bet nedrīkst zaudēt laiku. Nekavējieties! — viņš uzrunāja drēbnieku.
Sirmgalvis paklanījās un, pienācis tuvāk, apsēdās Grehemam blakus uz gultas malas. Viņa kustības bija rāmas, bet acīs spridzēja ziņkāre.
— Kā redzēsiet, mode ir mainījusies, ser, — viņš sāka un pašķielēja uz resnā pusi.
Tad viņš veicīgi attaisīja saini, un viņam klēpī parādījās spilgti audumi.
— Jūs, ser, būtībā dzīvojāt cilindra laikmetā, Viktorijas laikmetā, kam piemita tendence uz pusapa- ļām platmalēm. Visur pareizas līknes. Turpretī tagad . - .
Viņš izvilka nelielu aparatiņu, kas atgadinaja kabatas pulksteni, piespieda pogu, un uz ciparnīcas parādījās mazs balti ģērbts cilvēciņš, kas kustējās arī uz ekrāna. Drēbnieks paņēma zilganbalta atlasa paraugu.
— Manuprāt, jums būtu piemērots šis, — viņš uzrunāja Grehemu.
Resnais pienāca un apstājās līdzās Grehemam.
— Mums ir ļoti maz laika, — viņš sacīja.
— Paļaujieties uz mani, — atbildēja drēbnieks. — Mana mašīna drīz būs klāt. Ko jūs teiksiet?
— Kas tas ir? — jautāja deviņpadsmitā gadsimta cilvēks.
— Jūsu dienās klientam rādīja modes žurnālus, — paskaidroja drēbnieks, bet tagad ir citādi. Paskatieties. — Mazā figūriņa atkārtoja savas kustības, taču
šoreiz citā uzvalkā. — Vai arī šis. — Un uz ciparnīcas parādījās cita maza figūriņa daudz krāsainākā tērpā. Drēbnieks rīkojās ļoti veicīgi un pāris reizes pameta acis uz lifta pusi.
Lifts atkal nodūca, un no tā izkāpa gaiši zilā rupja auduma uzvalkā ģērbies mazasinīgs zēns ar īsi apgrieztiem matiem un ķīnieša vaibstiem; viņš bez trokšņa iestūma sarežģītu mašīnu uz ritentiņiem. Drēbnieks bez vilcināšanās nolika kinetoskopu, palūdza Grehemu nostāties mašīnas priekšā un nodeva kaut kādus rīkojumus īsi apcirptajam zēnam, kas atbildot veidoja ar rīkles skaņām Grehemam nesaprotamus vārdus. Kamēr zēns kaktā kaut ko murmināja, drēbnieks vilka ārā no aparāta rokturus ar nelieliem diskiem galā, vilka un tuvināja Grehema ķermenim — plecam, elkonim, kaklam un tā tālāk, līdz beidzot viss ķermenis un locekļi bija noklāti ar šiem diskiem.
Tajā laikā Grehemam aiz muguras zālē ar liftu uzbrauca vēl vairāki cilvēki. Drēbnieks iedarbināja mehānismu, un tā daļas ar klusu, ritmisku troksni sakustējās; pēc tam viņš nospieda sviras un atbrīvoja Grehemu. Drēbnieks atkal aplika viņam apmetni, bet vīrietis ar linu krāsas bārdu pasniedza glāzi ar atspirdzinošu šķidrumu. Pāri glāzes malai Grehems redzēja, ka viens no nupat atnākušajiem vēro viņu sevišķi cieši.