Deivs apklusa un gaidīja, kādu iespaidu atstās viņa stāsts. Taču stāsts neatstāja nekādu iespaidu. Džeimss Vords noklausījās ar mierīgu interesi — un tas bija viss.
— Ļoti, ļoti dīvaini, — viņš klusi sacīja. — Mežonis, jūs sakāt? Kāpēc jūs man to stāstījāt?
— Lai brīdinātu, ka jums draud briesmas. Es pats zināmā mērā esmu bīstams, bet nogalināt cilvēkus … tas ir, ja nav nepieciešams. Es nopratu, ka jums draud briesmas, un nolēmu brīdināt jūs. Goda vārds, tas ir viss. Protams, ja jūs. gribētu atlīdzināt man par rūpēm, es neatteiktos. Par to es arī domāju. Bet vispār man ir vienalga, vai jūs dosiet kaut ko vai nedosiet. Esmu jūs brīdinājis un izpildījis savu pienākumu.
Misters Vords domīgi bungoja ar pirkstiem pa galdu. Deivs ievēroja, ka rokas viņam ir lielas, stipras un labi koptas, lai gan tumši iedegušas. Bez tam viņš pamanīja to, ko bija ievērojis jau iepriekš, — šauru miesas krāsas leikoplasta strēmelīti virs uzacs. Un tomēr viņam likās nepieņemama doma, kas nedeva un nedeva miera.
Misters Vords izņēma no kabatas portfeli, izvilka no tā naudaszīmi un pasniedza Deivam. Bāzdams naudu kabatā, Deivs ievēroja, ka tā ir divdesmit dolāru banknote.
— Paldies, — teica misters Vords, likdams saprast, ka saruna beigusies. — Es likšu paskatīties, kas tur ir. Tāds mežonis, kas skraida apkārt, tiešām ir bīstams.
Bet misters Vords bija tik mierīgs, ka Deivs atguva drosmi. Turklāt viņam radās jauna doma. Mežonis acīmredzot bija mistera Vorda brālis, no svešām acīm noslēpts mēnessērdzīgais. Deivs bija dzirdējis par tādiem gadījumiem. Misters Vords varbūt negribēja, ka tas kļūtu zināms atklātībai. Tāpēc jau viņš bija iedevis Deivam divdesmit dolārus.
— Paklausieties, — iesāka Deivs. — Man nupat ienāca prātā, ka tas mežonis ir stipri līdzīgs jums …
Deivs vairs neturpināja. Viņš ievēroja mistera Vorda pārvēršanos, ieraudzīja tās pašas neizsakāmi niknās zilās acis, kuras bija redzējis pagājušajā naktī, tos pašus nagiem līdzīgi savilktos pirkstus, to pašu milzīgo, lēcienam saspringušo augumu. Šoreiz Deivam nebija baterijas, ko iemest sejā, un viņa plecus sažņaudza tik briesmīgas spīles, ka viņš ievaidējās sāpēs. Viņš ieraudzīja atņirgtus lielus, baltus zobus — kā sunim, kas grasās kost. Mistera Vorda bārda berzējās gar viņa seju, zobiem gatavojoties iecirsties rīklē. Tomēr misters Vords nekoda. Gluži otrādi — bija jūtams, ka Deiva pretinieks saspringst kā maiglēs iespiests. Tad Vords bez mazākās piepūles atgrūda Deivu ar tādu spēku, ka viņš atsitās pret sienu un, drudžaini kampdams gaisu, nokrita uz grīdas.
— Tu atnāci šantažēt mani? — misters Vords rēca, — Nu, dod atpakaļ naudu!
Deivs bez vārda runas atdeva banknoti.
— Es domāju, ka tev ir labi nodomi. Tagad es redzu, kas tu par putnu. Pazūdi no manām acīm, citādi es iespundēšu tevi cietumā. Saproti?
— Jā, ser, — Deivs izdvesa.
— Tad lasies.
Un Deivs klusēdams gāja ārā, pleciem neizturami sāpot no drausmīgā tvēriena. Kad viņš jau bija satvēris durvju rokturi, misters Vords ierunājās:
— Tu esi viegli ticis cauri. — Deivs ievēroja, ka viņa seja un acis pauž ļaunu prieku un uzpūtību. — Jā, jā, viegli. Ja es būtu gribējis, es būtu norāvis tev muskuļus no roku kauliem un iemetis papīrgrozā.
— Jā, ser, — atbildēja Deivs ar pilnīgu pārliecību balsī.
Viņš atvēra durvis un izgāja ārā. Sekretāre jautājoši
palūkojās uz viņu.
— Jā, jā, — tas bija viss, ko pateica Deivs, atstādams mistera Vorda pieņemamo istabu un mūsu stāstu.
III
Džeimsam Dž. Vordam bija četrdesmit gadu, viņš bija veiksmīgs biznesmenis un ļoti nelaimīgs cilvēks. Četrdesmit gadus viņš bija mēģinājis atrisināt paša personības problēmu, bet, gadiem ritot, tā kļuva par aizvien briesmīgāku nelaimi. Džeimsā Vordā it kā mājoja divi cilvēki, bet no laika viedokļa viņus šķīra vairāki gadu tūkstoši vai apmēram tik daudz. Personības duālisma problēmu viņš varbūt bija studējis daudz pamatīgāk nekā dažs labs no šīs sarežģītās un mistiskās psiholoģijas nozares lielākajiem speciālistiem. Viņš atšķīrās no visiem literatūrā minētajiem tipiem. Pat ar visspilgtāko iztēli apveltīto fantastu darbos viņš neatrada līdzīgu gadījumu. Viņš nebija ne doktors Džekills, ne misters Haids, nebija arī nelaimīgais jauneklis rio Kiplinga «Vislielākā stāsta pasaulē». Abas personības bija viņā tā sajaukušās, ka abas visu laiku apzinājās katra sevi un otru.
Viena personība bija moderni audzināta un izglītota, bija dzīvojusi deviņpadsmitā gadsimta pēdējā ceturksnī un divdesmitā gadsimta pirmajos desmit gados. Otra personība bija dzīvojusi kā mežonis, barbars pirmatnējos apstākļos pirms vairākiem tūkstošiem gadu. Bet kurš ir viņš un kurš ir tas otrs — to misters Vords nevarēja pateikt, jo viņā pastāvīgi mājoja abas būtnes. Ļoti reti gadījās, ka viena no tām nezināja, ko dara otra. Bez tam viņš nepazina tēlus un atmiņas, kas būtu nākuši no viņa pirmatnējā «es» pagātnes. Šis «es» dzīvoja tagadnē, bet tas visu laiku tiecās uz tālajai pagātnei piederīgu dzīves veidu.
Bērnībā Džeimss bija ciets rieksts tēvam, mātei un ģimenes ārstiem, kaut gan neviens nebija pat tuvojies viņa dīvainās izturēšanās atminējumam. Piemēram, viņi neizprata zēna pārmērīgo miegainību rīta cēlienā un pārmērīgo rosību vakarā. Redzēdami mazo naktīs klīstam pa gaiteņiem, galvu reibinošā augstumā staigājam pa jumtiem vai skraidelējam pa uzkalniem, visi nosprieda, ka viņš ir mēnessērdzīgs. īstenībā viņš bija nomodā, un tikai pirmatnējais «es» spieda viņu klaiņot pa naktīm. Reiz Džeimss izstāstīja patiesību kādam neaptēstam dakterim, bet tas nicinoši izsmēja viņu par atklātību un nosauca visu par «sapņiem».