Galvenais bija tas, ka, līdzko sāka krēslot un nāca vakars, Džeimsam miegs nebija ne prātā. Istabas četras sienas viņu ierobežoja un kaitināja. Zēns dzirdēja tumsā tūkstoš kaut kādu balsu čukstam viņam. Nakts aicināja viņu, tāpēc ka tieši šī diennakts daļa dzina viņu ārā no mājām. Taču neviens to nesaprata, bet viņš nemēģināja izskaidrot. Visi Uzskatīja zēnu par mēnessērdzīgo un veica attiecīgus piesardzības pasākumus, bet tie ļoti bieži neko nelīdzēja. Ar gadiem Džeimss kļuva aizvien viltīgāks, tā ka, paklausot sava otrā «es» aicinājumam, viņš naktis lielāko tiesu pavadīja svaigā gaisā. Pēc tam viņš, protams, priekšpusdienā gulēja. Rīta nodarbības skolā nebija iespējamas, un tikai dienā privātskolotāji varēja Džeimsam kaut ko iemācīt. Tā izglītojās un auga viņa modernais «es».
Tomēr viņš bija un palika grūti audzināms bērns. Viņš iemantoja ļauna un nejūtīga velnēna slavu. Ģimenes ārsti uzskatīja viņu par garīgu izdzimteni un deģenerātu. Tie nedaudzie draugi, kuri Džeimsam bija, apbrīnoja viņu, lai gan baidījās no viņa. Džeimss labāk par visiem rāpās kokos, peldēja, skrēja, bija visizmanīgākais palaidnībās, un neviens neiedrošinājās kauties ar viņu. Viņš bija neparasti stiprs un līdz neprātam nikns.
Deviņu gadu vecumā zēns aizbēga pakalnos un septiņas nedēļas klaiņoja tur pa naktīm, kamēr viņu atrada un pārveda mājā. Visi brīnījās, kā viņš izticis un palicis dzīvs. Neviens nezināja un Džeimss arī nestāstīja, kā viņš bija nogalinājis savvaļas trušus, kā ķēris un rijis lielas un mazas paipalas, kā iebrucis fermeru vistu kūtīs, kā iekārtojis un izklājis ar lapām un zāli alu, kur visas šīs dienas gulējis saldā rīta miegā.
Koledžā Džeimss bija slavens ar miegainību un trulumu rīta lekcijās un spožajiem panākumiem dienas lekcijās. Aizņemdamies un patstāvīgi lasīdams savu studiju biedru konspektus, viņš kaut kā ēdās cauri nīstamo rīta nodarbību vielai, toties dienas nodarbībās guva lieliskus panākumus. Futbolā viņš bija koledžas spīdeklis un pretinieku bieds, un gandrīz visos vieglatlētikas veidos viņš parasti bija uzvarētājs, lai gan dažkārt viņam uznāca neizskaidrojamas dusmu lēkmes. Boksā Džeiinsa biedri baidījās stāties viņam pretī: cīņas beigas viņš atzīmēja, iecērtot zobus savam pretiniekam plecā.
Kad koledža bija pabeigta, tēvs izmisumā nosūtīja atvasi uz kādu Vaiomingas rančo pie kovbojiem. Pēc trim mēnešiem varonīgie kovboji atzina, ka netiek galā ar Džeirnsu, un telegrafēja viņa tēvam, lai pievāc savu mežoni. Kad tēvs atbrauca, kovboji apgalvoja, ka daudz labāk draudzēties ar kaucošiem cilvēkēdājiem, buldurējošiem mēnessērdzīgajiem, lēkājošiem gorillām, pelēkajiem lāčiem un cilvēkēdājiem tīģeriem nekā ar šo koledžas beidzēju, kuram mati pāršķirti uz celiņa.
Vienīgais, ko viņš atcerējās no sava pirmatnējā «es» dzīves, bija valoda. Kaut kāda atavisma untumu dēļ viņa atmiņā bija saglabājusies zināma daļa šīs valodas elementu. Svētlaimes, apgarotības vai cīniņa brīžos viņš mēdza izdot mežonīgas pirmatnējas skaņas vai dūkt kaut kādas melodijas. Tās palīdzēja viņam nepārprotami atklāt sevī to personības daļu, kurai vajadzēja būt mirušai un sairušai pīšļos pirms tūkstošiem gadu. Reiz viņš tīšām nodziedāja vairākas senas melodijas, kad bija klāt profesors Vercs, kas lasīja senangļu valodas kursu un bezgalīgi mīlēja savu priekšmetu. Noklausījies pirmo melodiju, profesors saausījās un gribēja zināt, vai tas ir kāds valodu sajaukums vai neizkopta vācu valoda. Pēc otrās profesors kļuva ļoti uztraukts. Džeimss Vords beidza savu priekšnesumu ar melodiju, kas viņam vienmēr bija uz mēles kautiņa vai cīņas laikā. Tad profesors Vercs paziņoja, ka tā ir nevis neizkopta vācu valoda, bet sen- vācu jeb teitoņu valoda, kas lietota tik aizvēsturiskos laikos, ka valodniekiem par to nav nekāda priekšstata. Viņš pat nevarēja iedomāties, cik sena tā ir, un tomēr tajā bija daudz jo daudz arhaisku vārdu formu, kuras profesors zināja un kuras viņa intuīcija atzina par pareizām. Viņš gribēja noskaidrot, no kurienes Džeimsam zināmas šis dziesmas, un lūdza patapināt viņam vērtīgo grāmatu, kurā tās atrodamas. Bez tam profesors gribēja zināt, kāpēc jauneklis vienmēr izliekas par galīgu nejēgu vācu valodā. Vords, protams, nevarēja ne izskaidrot savu nezināšanu, ne arī patapināt dziesmu grāmatu. Pēc vairāku nedēļu ilgas pierunāšanas un lūgšanās profesoram Vercam radās nepatika pret jauno cilvēku, viņš nosauca to par meli un briesmīgu patmīli, tāpēc ka viņš nav ļāvis kaut ielūkoties tajā apbrīnojamajā rakstu piemineklī, kas bija vecāks par jebkuru no lingvistiem zināmajām valodām.
Galīgi apjukušajam jauneklim nebūt nekļuva labāk, zinot, ka viņš ir pa pusei moderns amerikānis, pa pusei sens teiionis. Tomēr modernais amerikānis Vordā nebija nekāds vārgulis, tāpēc viņš (ja vien eksistēja un drīkstēja eksistēt patstāvīgi) piespieda pielāgoties jeb piekrist kompromisam to sava «es» daļu, kas pa nakti klaiņoja apkārt, bet no rīta neļāva gulēt otram «es», un kulturālo, izsmalcināto «es», kurš gribēja normāli dzīvot, mīlēt un nodarboties ar biznesu tāpat kā citi cilvēki. Pēcpusdienas un agrās vakara stundas viņš atvēlēja vienai savas personības daļai, priekšpusdienās un daļēji arī naktīs izgulējās par diviem. No rīta viņš gulēja gultā kā jebkurš civilizēts cilvēks. Naktī viņš gulēja kā meža dzīvnieks, kā bija gulējis tajā reizē, kad viņam, zem koka guļošam, bija uzskrējis virsū Deivs Sloters.
Pārliecinājis tēvu, lai aizdod viņam zināmu kapitālu, Džeimss Vords sāka nodarboties ar biznesu, turklāt enerģiski un veiksmīgi, pilnīgi ziedodams tam dienu, bet viņa kompanjons strādāja no rīta. Pievakarē viņš bija cilvēkos, bet, jo tuvāk deviņiem vai desmitiem, jo vairāk Džeimsu Vordu pārņēma nepārvarams nemiers, un viņš pameta cilvēku sabiedrību līdz nākamajai dienai. Draugi un paziņas uzskatīja, ka viņš daudz laika veltī sportam. Un viņiem bija taisnība, kaut gan nevienam nenāca ne prātā, kādam sporta veidam, pat tad, ja viņi būtu redzējuši, kā Džeimss Vords naktī Dzirnavu ielejas pakalnos dzenas pakaļ koijotiem. Un neviens neticēja šoneru kapteiņiem, kad viņi teicās redzējuši aukstos ziemas rītos kādu cilvēku paisuma laikā peldam Jenota šaurumā vai ātrajā straumē starp Kazas un Eņģeļa salu vairākas jūdzes no krasta.