Savā villā Dzirnavu ielejā Džeimss Vords dzīvoja pilnīgi viens, ja neskaita ķīnieti Li Singu, viņa pavāru un labo roku, kas zināja daudz ko par sava saimnieka dīvainībām, bet, tā kā viņam labi maksāja par mutes turēšanu, tad arī prata klusēt. Nāktī pēc sirds patikas izklaiņojies, no rīta izgulējies un paēdis Li Singa pagatavotās brokastis, Džeimss Vords pusdienas laikā ar prāmi pārcēlās pāri Sanfrancisko līcim un ieradās klubā vai kantorī kā kurš katrs pilsētā sastopams normāls biznesmenis. Bet, vakaram tuvojoties, nakts atkal aicināja viņu pie sevis. Džeimss Vords kļuva nemierīgs, viņa uztvere jūtīgāka. Dzirde pēkšņi asāk uztvēra neskaitāmos nakts trokšņus, kuros varēja saklausīt pazīstamo aizraujošo stāstu, un, ja Džeimss Vords bija viens, viņš sāka staigāt šurp un turp pa šauro istabu kā krātiņā iesprostots plēsoņa.
Reiz viņš uzdrošinājās iemīlēties. Kopš tā laika viņš vairs neatļāvās tādu izklaidēšanos. Viņam bija bail. Kāda pagalam pārbiedēta jauna lēdija dienām staigāja ar zilumiem uz rokām un pleciem: šīs zīmes Džeimss Vords bija atstājis meitenei maiguma uzplūdos, bet diemžēl pārāk vēlu naktī. Tā bija kļūda. Ja viņš būtu pierādījis savu mīlestību dienā, viņa jūtu izpausmes būtu mierīgas, bet naktī viņš bija no tumšajiem ģermāņu biezokņiem iznācis me- žainis, kas zog sievietes. No iegūtās pieredzes viņš secināja, ka dienā satikšanās var būt veiksmīga, taču vienlaikus secināja, ka laulības noteikti lemtas neveiksmei. Viņš ar šausmām iedomājās, kā apprecējies paliks divatā ar sievu pēc tumsas iestāšanās.
Tā Džeimss Vords vairījās no sievietēm, regulēja savu divkāršo dzīvi, nodarbodamies ar biznesu, sarausa miljonu, pa gabalu bēga no māmiņām, kas ilgojās izprecināt dažāda gadagājuma meitiņas, kurām acis sprikstēt sprikstēja aiz nepacietības, sastapa Lilianu Džersdeilu un nelokāmi ievēroja likumu nekad nesatikties ar viņu vēlāk par astoņiem vakarā, naktīs skrēja pakaļ koijotiem, gulēja meža alās un tomēr bija pratis paturēt savu dzīvi noslēpumā no visiem, izņemot Li Singu un … tagad arī Deivu Sloteru. Viņu biedēja tas, ka šīs zēns atklājis viņā divus «es». Lai gan Džeimss Vords bija iedvesis bailes šim kramplauzim, viņš tomēr varēja izpļāpāties. Un, kaut arī viņš neizpļāpātos, agri vai vēlu noslēpums tik un tā nāktu gaismā.
Tā Džeimss Vords nolēma vēlreiz varonīgi mēģināt savaldīt barbaru teitoni, kas veidoja pusi no viņa būtības. Viņš tik stingri ievēroja likumu tikties ar Lilianu tikai dienā un agrā pievakarē, ka pienāca laiks, kad viņa samierinājās ar to, ka var būt labāk vai sliktāk, bet viņš sirds dziļumos lūdzās, kaut šai ziņā neietu uz slikto pusi. Neviens čempions nebija gatavojies sacensībām tik neatlaidīgi un cītīgi, kā šajā laikā trenējās Džeimss Vords, lai apspiestu sevī mežoni. Starp citu, viņš mēģināja dienā sevi tā nogurdināt, lai gulētu kā nosists un nedzirdētu nakts aicinājumu. Viņš atmeta ar roku darīšanām kantorī un devās garās pastaigās, vajādams briežus pašos nomaļākajos un nepieejamākajos nostūros, kādus vien varēja atrast, un vienmēr darīja to dienā. Vakarā viņš noguris atgriezās mājā. Te viņš iekārtoja savus desmit vingrošanas rīkus un simtiem reižu atkārtoja vingrojumus, kurus cits būtu izpildījis desmit reižu. Piekāpjoties sev, Džeimsb Vords otrā stāvā piebūvēja klāt balkonu, kur gulēja, baudīdams vismaz nakts reibinošo smaržu. Dubul't- sieti saigāja viņu no bēgšanas uz mežu, un Li Sings katru nakti ieslēdza saimnieku un tikai no rīta izlaida ārā.
Beidzot augustā Džeimss Vords pieņēma kalpotājus par palīgiem Li Singam un uzdrošinājās ielūgt savā Dzirnavu ielejas mājā viesus — Lilianu, viņas māti un brāli un kādus sešus kopējus draugus. Divas dienas un naktis viss ritēja lieliski. Trešajā vakarā, kad mājastēvs, spēlējot bridžu, bija aizsēdējies līdz pulksten vienpadsmitiem, viņam bija iemesls lepoties ar sevi. Viņš prasmīgi slēpa reizēm radušos nemieru, bet iegadījās tā, ka Liliana Džersdeila bija viņa pretiniece bridžā un sēdēja pa labi. Šī sieviete bija trausla kā puķe, un viņas trauslums kaitināja Džeimsu Vordu. Ne tāpēc, ka šādos brīžos tā viņam patiktu mazāk, nē: viņš juta gandrīz nepārvaramu vēlēšanos sagrābt un saplosīt šo sievieti. It īpaši tad, kad viņa uzvarēja.
Džeimss Vords lika ievest istabā kurtu un, kad šķita, ka muskuļi pārplīsīs no sasprindzinājuma, glāstīja suni. Juzdams spalvas pieskārienu, viņš tūlīt nomierinājās un varēja spēlēt cauru vakaru. Nevienam pat neradās nojausma par mājastēva briesmīgo iekšējo cīņu, tik bezrūpīgi viņš smējās, tik aizrautīgi un apdomīgi spēlēja.
Kad visi sāka doties pie miera, Džeimss Vords atvadījās no Lilianas, viesiem redzot. Bet, ticis uz balkona un droši ieslēgts, viņš sāka vingrot un divkārt, trīskārt, pat četrkārt paildzināja vingrojumu laiku, līdz beidzot, galīgi zaudējis spēku, atkrita uz kušetes, lai mēģinātu aizmigt, risinot divas problēmas, kuras viņu sevišķi nodarbināja. Viena bija šie paši vingrojumi. Tas bija paradoksāli: jo vairāk viņš vingroja, stiprāks kļuva. Pagaidām, kamēr Džeimsam Vordam izdevās nogurdināt sevī mītošo nakts klaidoni teitoni, likās, ka viņš attālina liktenīgo dienu, kad uzkrātais spēks kūsās pāri malām un pārmāks viņu, kļūstot briesmīgāks, nekā viņš spējis iedomāties. Otra problēma bija precības un viltības, kuras vajadzēs izmantot, lai nebūtu jāpaliek divatā ar sievu pēc tumsas iestāšanās. Tā, veltīgi lauzīdams galvu, viņš arī iemiga.