KAHEKILI KAULI
Pāri augstajiem Kūlau kalniem atvējoja vieglas pasātu vēsmiņas, tik tikko sakustinādamas milzīgās, bezbārk- stainās banānu lapas, iešalkodamās palmās, papurinādamas un klusītiņām sačabinādamas algarobas koku lapotnes mežģīnes. Ik pa brītiņam gaiss it kā ievilka elpu — jo tā jau bija elpošana, tā bija Havajas gurdenās pēcpusdienas dvašošana. Maigo elpas dvesienu starplaikos gaiss atkal kļuva smags un tvanīgs no puķu smaržām un leknās, dzīvības pilnās augsnes izgarojumiem.
Cilvēku ap zemo, bungalo līdzīgo mājiņu bija daudz, tomēr atdusējās no tiem tikai viens. Pārējie turējās klusi kā pelītes. Otrpus mājas sīks zīdainītis pīkstošā balstiņā sāka žēloties, ka pārāk ātri atrautā krūts nav to veldzējusi. Viņa māte, slaida hapa-haole (pa pusei baltā), tērpusies vaļīgi krokotā holoku no balta muslina, žigli aizsteidzās starp banānaugiem un papaijas kokiem, aiznes- dama trokšņaino bērneli tālāk projām. Pārējās sievietes, hapa-haole un tīrasiņu iezemietes, nemierpilnas noraudzījās viņas bēgšanā.
Mājas priekšā zālājs tupēja kādi divdesmit havajieši. Tie visi bija spēcīgi vīrieši, muskuļoti un platiem pleciem. Šie vīri ar brūnīgu ādas krāsu, spoži brūnām un melnām acīm, parupjiem, bet pareiziem sejas pantiem rādījās esam tikpat labsirdīgi, jautri un piemīlīgi kā viņu salas klimats. Pilnīgs pretstats tam šķita šo cilvēku mežonīgi kareivīgais ietērps. Aiz raupjo ādas apavu stulmiem bija aizsprausti gari dunči, kuru rokturi rēgojās ārpusē. Pie papēžiem tie valkāja spāniešu piešus ar milzīgiem skrituļiem. Viņiem bija īsts bandītu izskats, ja nevēro pavisam nepieskanīgās puķu un smaržīgo maile vītnes, kas apjoza viņu kovboju cepures ar noļukušām malām. Viens no tiem, pievilcīgi un šķelmīgi skaists kā fauns ar fauna acīm, bija koķeti aizspraudis aiz auss liesmainu hibiska ziedu. Pāri viņiem, sniedzot paēnu no saules, pletās plašs Ponciana regia baldahīns, pats viens vienīgs ziedu liesmojums, un ik no zieda viduča raudzījās skarainu pu- tekšnīcu pušķītis. Kaut kur tālāk, attāluma klusināta, bija dzirdama viņu sapīto zirgu dobjā mīņāšanās. Visu acis neatraudamās vērās vienīgajā gulētājā, kas, pilnā garumā izlaidies, atdusējās uz lauhala paklāja kādas simt pēdas tālāk zem pērtiķpākšu kokiem.
Havajiešu kovboji gan bija liela auguma, taču gulētājs vēl lielāks. Kā liecināja sniegbaltie mati un bārda, viņš bija arī daudz vecāks. Pēc resnajām roku locītavām un lielajiem pirkstiem varēja spriest, cik spēcīgs augums slēpjas zem platajām rupja audekla biksēm un katūna bezpogu krekla, kas bija atrauts vaļā no jostas vietas līdz kaklam, atsegdams krūtis, klātas ar biezu kūlu, tikpat baltu kā bārda un mati. Platās un augstās krūtis, kas atsperīgi šūpojās, muskuļiem elastīgi saspringstot un atslābstot, lika jaust, kāds smagnējs spēks vēl arvien snauž sirmgalvī. Bez tam saulē iedegusī un vējā appūstā āda tomēr nespēja slēpt faktu, ka šis vīrs ir īsts haole — baltais cilvēks.
Tā kā viņš gulēja uz muguras, kuplā, baltā bārda, pret debesīm paslieta un bārdskuvja neskarta, ik ar elpas vilcienu te sabozās, te pieglaudās, kamēr sirmās ūsas, dvašai izplūstot, saslējās stāvus kā dzeloņcūkas sari un atkal nolaidās ieelpošanas brīdī. Meitene, gadu četrpadsmit, gulētāja mazmeita, ģērbusies vienīgi kreklā jeb muumuu, tupēja tam līdzās un ar spalvu vēdekli gaiņāja nost mušas. Viņas sejā iezīmējās gan bažas, gan satraukums, gan godbijība, it kā viņa apkalpotu kādu dievu.
Un tiešām — Hārdmans Pūls, dusošais bārdainis, viņai, tāpat kā neskaitāmiem citiem, bija dievs — dzīvības avots, barības gādnieks, gudrības kalngals, likumu devējs, smaidošā žēlsirdība, bet pērkona bardzība sodot, tātad kungs un saimnieks, kura pēcnācēju hronoloģiskajos sarakstos skaitījās četrpadsmit dzīvi, jau pieauguši dēli un meitas, tālāk vēl seši mazmazbērni, bet mazbērnu daudz vairāk, nekā viņš spēja sarēķināt brīžos, kad atmiņa darbojās visspilgtāk.
Pirms piecdesmit viena gada viņš ar bezklāja laivu bija piebraucis Laupahoehoē Havajas pievēja pusē. Šī laiva bija viss, kas palicis pāri no Ņūbedfordas vaļu mednieku kuģa «Melnais princis». Dzimis Ņūbedfordā, divdesmit gadu vecumā viņš ar savu kūsājošo sparīgumu un izveicību bija uzkalpojies par otro stūrmani uz bojā gājušā vaļu ķērāja. Nonācis Honolulu un apskatījies, ko nu darīt tālāk, viņš vispirms bija apprecējis Kaļamu Mamaiopili, tad iestājies darbā par loci Honolulu ostā, pēc tam atvēris krogu un jūrnieku pansiju, bet pēdīgi pēc Kaļamas tēva nāves nometies par lopu audzētāju plašajās ganību zemēs, ko sieva mantojusi.
Vairāk nekā pusgadsimtu viņš bija nodzīvojis kopā ar havajiešiem, un var teikt, ka viņu valodu Pūls prata labāk nekā lielā tiesa havajiešu pašu. Precēdams Kaļamu, viņš bija apprecējis ne vien viņas zemi, bet arī viņas virsaišu kārtu, un apakšnieku padevība, ko sievai kā augstdzimušai izrādīja vienkāršie ļautiņi, pienācās arī viņas vīram. Jāpiemetina, ka viņam tiešām no dabas piemita visi virsaiša dotumi: milzīgais stāvs, bezbailība un lepnums, tāpat straujais raksturs, kurš nespēja paciest nekaunību vai apvainojumu un kuru pārmākt vai iebiedēt nebija pa spēkam pat ne visvarenākajam divkāju radījumam; Pūls spēja vienkāršajiem ļautiņiem likt viņam kalpot, nevis zemiski kaulēdamies vai pierunādams, bet tikai ar neap- jaušamu, tomēr pašsaprotamu, žēlīgu nolaišanos no sava dižuma augstumiem. Viņš savus havajiešus pazina pilnīgi — gan viņu garīgās, gan miesīgās īpašības, pazina labāk, nekā viņi paši sevi pazina, — polinēziešu liekvārdību, ticējumus, ieražas un noslēpumus.