Un tā nu septiņdesmit viena gada vecumā, jau kopš pulksten četriem visu rīta cēlienu pavadījis seglos, apjādams ganību platības, viņš gulēja zem pērtiķpākšu kokiem savā ierastajā un svētajā diendusā, ko traucēt neuzdrīkstējās neviens apakšnieks un ko arī neviens no viņa kārtas dižmaņiem nebūtu vis atļāvies pārtraukt. Šādas tiesības bija piešķirtas tikai karalim, tomēr tas jau izsenis bija iegaumējis: traucējot Hārdmana Pūla diendusu, var panākt vienīgi to, ka tiek uzmodināts ļoti īgns un sirdīgs Hārdmans Pūls, kas netur mēli grožos, bet saka ļoti nepatīkamus, kaut arī patiesus vārdus, un tādus neviens karalis negrib klausīties.
Saule svilināja. Attālāk mīņājās zirgi. Rimstošās pasātu vēsmiņas iečabinājās lapās pēc arvien ilgākiem klusuma starpbrīžiem. Smaržas tvanēja smagāk. Sieviete atnesa atpakaļ bērniņu, kas atkal bija nomierinājies, un noguldīja aiz mājas. Pērtiķpākšu koki sakļāva lapas maigi rāmajā gaisā virs gulētāja un arī paši ieslīga diendusā. Meitene, gandrīz vai aizturējusi elpu, apzinādamās sava pienākuma svinīgumu, arvien vēl vēdināja nost mušas; un tie pārdes- mit kovboji vēl arvien vēroja saspringtā klusumā.
Hārdmans Pūls pamodās. Nākamais elpas izpūtiens, ko varēja gaidīt pēc ilgstošā ritma noteiktā starplaika, aptrūka. Baltās, garās ūsas vairs nesaslējās. Toties piepūtās vaigi zem bārdas; plaksti pacēlās, atsegdami zilas acis, kas tūdaļ nīgri atblāzmoja pilnīgu apkārtējā atskārtu; labā roka pastiepās pēc pusizsmēķētās pīpes tam līdzās, kamēr kreisā sameklēja sērkociņus.
— Atnes man džinu ar pienu! — viņš havajiešu valodā pavēlēja mazajai meitenei, kas, viņam pamostoties, bija notrīcēdama saslējusies.
Viņš aizdedzināja pīpi, tomēr nelikās manām savus turpat tuvumā gaidošos apakšniekus, pirms nebija atnesta un iztukšota liela glāze džina ar pienu.
— Nu? — Hārdmans Pūls strupi noprasīja un klusuma brīdī, kamēr divdesmit sejas savilkās smaidā un divdesmit tumšu acu pāri iemirdzējās labvēlīgā patikā, noslaucīja no bārdas apņemtajām lūpām aizķērušās džina un piena lāses. — Kālab jūs te kleknējat? Ko gribat? Nāciet tuvāk!
Divdesmit milži, lielākā daļa jaunekļi, piecēlās un, piešu skritulīšiem un ķēdītēm skaņi šķindot un žvadzot, pienāca tam klāt. Viņi sakārtojās puslokā tam iepretī, kautri cenzdamies aizslēpt platos plecus cits citam aiz muguras, un sejas visiem laistījās pazemīgos smaidos, taču vienlaikus pauzdatnas nevilšu un neatskārstu līdztiesīguma apziņu. īstenībā Hārdmans Pūls viņiem bija vairāk nekā tikai virsaitis vien. Viņš bija vecākais brālis, tēvs vai patriarhs; ar visiem tiem viņš šādā vai tādā veidā bija saradojies pēc havajiešu paražām — gan sievu izraudzīdams, gan daudzos bērnus un mazbērnus izprecinādams. Vieglākā uzacu saraukšana spēja tos samulsināt, viņa dusmas — šausmināt, bet viņa pavēle liktu tiem doties pretī drošai nāvei; tomēr, no otras puses, nevienam no tiem ne prātā nenāca uzrunāt viņu citādi kā vien visā sirsnībā ar priekšvārdu, tikai vārds «Hārdmans»[1] bija pārtulkots havajiešu mēlē un skanēja «Kanaks Oolea».
Kad viņš pameta ar galvu, puslokā stāvošie apsēdās manietiie zālājā, ar lūdzošiem smaidiem cenzdamies noskaņot viņu labvēlīgi.
— Ko jūs gribat? — viņš havajiešu valodā noprasīja stingri un skarbi, bet tie gan zināja, ka tā viņš dara tīšām.
Smaidi vērtās vēl platāki, bet spēcīgie pleci un staltie ķermeņi patikā sarosījās — viņi bija tīri kā kucēnu bars, kas luncinādamies izlūdzas laipnīgumu. Hārdmans Pūls izraudzījās vienu no viņiem.
— Nu, Ilīopoi, ko tu gribi?
— Desmit dolāru, Kanak Oolea.
— Desmit dolāru! — Pūls iesaucās it kā iztrūcies, dzirdēdams nosaucam tādu neprātīgu summu. — Vai tikai tu netaisies ņemt otru sievu? Atceries jel, ko misionāri māca! Tikai vienu sievu vienā reizē, Ilīopoi, vienu sievu vienā reizē! Jo tas, kas apņems daudzas sievas, taisnā ceļā nokļūs ellē.
Krikšķināšana un smejošu acu mirkšķi apsveica šo joku.
— Nē, Kanak Oolea, — skanēja atbilde. — Velns zina cik grūti man sadabūt kow-kow jau vienai sievai un viņas daudzajiem radiem.
— Kow-kow? — Pūls atkārtoja no ķīniešiem pārņemto barības apzīmējumu, kuru havajieši bija pasākuši lietot sava pašu vārda paina vietā. — Vai tad jūs, puiši, šodien neesat še dabūjuši kow-kow?
— Jā, Kanak Oolea, — ierunājās vecs, krunkains iezemietis, kas nupat bija pievienojies pulciņam, nākdams no mājas puses. — Visi viņi virtuvē dabūja kow-kow, daudz dabūja. Viņi ēda kā noklīduši zirgi, kas tikko pārvesti ielejā no lavas» klintīm.
— Un ko tu vēlies, Kumuhana? — Pūls tagad pievērsās vecajam, tai pašā reizē dodams meitenei zīmi, lai aiz- vēcina mušas viņam no otra sāna.
— Divpadsmit dolāru, — Kumuhana atteica. — Es gribu nopirkt ēzeli, lietotus seglus un iemauktus. Kļūstu pārāk vecs, staigājot kājas vairs nespēj mani panest.
— Tu pagaidi! — viņa haole kungs pavēlēja. — Par to un vēl citām svarīgām lietām es ar tevi parunāšu vēlāk, kad būšu patērgājis ar pārējiem un tie būs aizgājuši.
Krunkainais sirmgalvis pamāja ar galvu un ķērās pie pīpes, lai to aizkūpinātu.
— Kow-kow virtuvē bija labs, — Ilīopoi atsāka, aplaizīdams lūpas. — Poi bija pirksta resnumā, sivēns trekns, un lašu vēderi nesmirdēja, zivis ļoti svaigas, un to bija daudz, kaut gan opihi bija apsālīti un tālab kļuvuši sīksti. Opihi nekad nedrīkst sālīt. Es taču tev bieži esmu teicis, Kanak Oolea, ka opihi nedrīkst apsālīt. Esmu pie- ēdies labu kow-kow. Mans vēders ir gluži smags. Tomēr sirds man no tā vieglāka nekļūst, jo nav man kow-kow paša mājās, kur dzīvo mana sieva, kas ir tava ceturtā dēla otrās sievas tēvmāsa, un kur dzīvo mana mazā meitiņa un manas sievas sirmā māte, un manas sievas sirmās mātes barojamais bērns, kas ir kroplis, un manas sievas māsa, kas tāpat mitinās pie mums ar saviem trim bērniem, kuru tēvs ir miris ar negantu tūsku …