— Vai pieci dolāri paglābs jūs visus no bērēm uz kādu dienu vai pat uz vairākām? — Pūls pārbaudīdams aprāva pārāk garo stāstu.
— Jā, Kanak Oolea, un no tiem es vēl varēšu nopirkt sievai jaunu ķemmi, bet sev pašam mazliet tabakas.
Izvilcis no kuplo audekla bikšu sānkabatas ar zeltu pildītu maisiņu, Hārdmans Pūls izņēma no tā zelta monētu un izveicīgi iemeta pastieptajā saujā.
Kādam neprecētam jauneklim, kas kāroja sešus dolārus jauniem jājamzābakiem, tabakai un piešiem, tika iedoti trīs dolāri; tikpat daudz otram, kuram vajadzēja cepures; bet trešajam, kurš pieticīgi lūdza pēc diviem dolāriem, iedeva četrus līdz ar skaistos vārdos izteiktu uzslavu par viņa drosmīgumu — viņš nesen kalnos ar laso bija noķēris jaunu inežavērsi. Visi jau zināja, ka saimnieks viņu prasības katrā ziņā apcirps uz pusi, tālab arī divkāršoja savu prasību apmērus. Hārdmans Pūls zināja, ka viņi to dara, bet tikai smīnēja pie sevis. Tāds nu reiz bija viņa paņēmiens, kā izrādījās, ļoti labs paņēmiens, lai tiktu galā ar neskaitāmajiem radiniekiem, pie tam nepavisam nemazināja viņa cieņu pārējo acīs.
— Un tu, Ahuhu? — viņš vaicāja kādam, kura vārds nozīmēja «indes koks».
— …un vēl tik daudz, cik maksā pāris audekla bikšu, — Ahuhu pabeidza savu vajadzību uzskaiti. — Esmu daudz un grūtos ceļos jājis pakaļ taviem lopiņiem, Kanak Oolea, un tajā vietā, kur manas bikses berzējas pret seglu sēžamvietu, pašām tām sēžamvietas vairs nav. Nebūtu glīti, ja sāktu runāt, ka Kanaka Ooleas kovbojs, kas bez tam vēl ir Kanaka Ooleas sievas pusmāsas brālēns, kaunas ļaudīs rādīties citādi kā vien jāšus seglos vai ari soļo atmuguriski, tiklīdz kāds uz viņu paskatās.
— Se tev nauda veselam ducim bikšu pāru, Ahuhu, —• Hārdmans Pūls smaidīdams teica un pasvieda viņam attiecīgo naudas summu. — Esmu lepns, ka mana ģimene sargā manu lepnumu. Vēlāk, Ahuhu, tu man no šā bikšu duča vienas izsniegsi, citādi arī man nāksies soļot atmuguriski, jo manas paša bikses — pie tam vienīgās — ir tikpat nekaunīgā vietā izdilušas.
Un, sirsnīgi smiedamies par sava haole virsaiša pēdējo jociņu, viss vīru pulciņš, kuru augumi bija stalti, bet sirdis maigi bērnišķīgas, devās pie saviem zirgiem; palika vienīgi vecais, sarukušais sirmgalvis Kumuhana, kam bija likts gaidīt.
Veselas piecas minūtes abi sēdēja klusēdami. Tad Hārdmans Pūls lika meitenei pagādāt glāzi džina ar pienu; kad tā bija atnesta, viņš ar galvas mājienu vēlēja pasniegt to Kumuhanam. Glāze neatrāvās no vecā lūpām, kamēr nebija tukša, pēc tam viņš izdvesa skaļu nopūtu: «A-a-ah,» — un nošmakstināja lūpas.
— Daudz awa (pašdarināts alus) esmu izdzēris savā laikā, — viņš domīgi ieteicās, — Tomēr awa ir vienkārša cilvēka dzēriens, bet haole liķieris ir dzēriens virsaišiem. Awa nav tik stiprs un mīlīgs kā liķieris, tas nesatrauc kā piešu spēriens; liķiera karstums liek cilvēkam Izbaudīt patīkamo sajūtu, ka viņš dzīvo, jo ir taču patīkami būt dzīvam.
Hārdmans Pūls pasmaidīja, atzinīgi pamādams ar galvu, un vecais Kumuhana turpināja:
— Liķierī ir siltums Tas silda vēderu un dvēseli. Tas sasilda sirdi. Pat dvēsele un sirds top aukstas, ja cilvēks ir vecs.
— Tu esi vecs, — Pūls piekrita. — Gandrīz tikpat vecs kā es.
Kumuhana papurināja galvu un nomurdēja:
— Ja vien es nebijis vecāks par tevi, tad es varētu būt tikpat jauns kā tu.
— Man ir septiņdesmit viens, — Pūls sacīja.
— Es neprotu rēķināt vecumu tādā veidā, — skanēja atbilde. — Kas notika tai gadā, kad tu piedzimi?
— Pagudrosim, — Pūls apsvēra. — Tagad ir 1880. gads. Atņemsim septiņdesmit vienu, tad paliks deviņi. Esmu dzimis 1809., tajā pašā gadā, kad mira Kelīmakai, tajā pašā gadā, kad skots Arčibalds Kempbels dzīvoja Honolulu,
— Tad es tik tiešām esmu vecāks par tevi, Kanak Oolea. Es šo skotu labi atceros, jo tolaik jau rotaļājos starp Honolulu stiebru būdām un pat vizinājos uz dēļa pa wa~ hine (sieviešu) bangotni Vaikiki piekrastē. Es tevi vēl tagad varu aizvest uz to vietu, kur stāvēja skota stiebru būda. Tagad uz tā zemes gabaliņa atrodas jūrnieku misijas nams. Tomēr es zinu, kad esmu dzimis. Mana vecmāmuļa un māte man bieži par to stāstīja. Es piedzimu toreiz, kad uguns dieve jeb vulkānu dieve Pele noskaitās uz Pai- eas iedzīvotājiem, jo tie nebija ziedojuši viņai zivis no sava dīķa, un viņa no Hūlalai sūtīja lejup lavas straumi, kas aizbēra šo dīķi. Paieas zivju dīķis ir piepildīts ar lavu uz visiem laikiem. Tas notika toreiz, kad es piedzimu.
— Tas bija 1801. gadā, kad Džeimss Boids būvēja Hilo piekrastē kuģus Kamehameham, — Pūls skaitīja gadus atpakaļ, — iznāk, ka tu esi septiņdesmit deviņus gadus vecs, tātad astoņus gadus vecāks par mani. Tu esi ļoti vecs.
— Jā, Kanak Oolea, — Kumuhana nomurmināja, lepnumā cenzdamies dižīgi izriezt iekritušās krūtis.
— Un tu esi ļoti gudrs.
— Jā, Kanak Oolea.
— Un tu zini daudzus noslēpumus, kas zināmi tikai pašiem vecākajiem.
— Jā, Kanak Oolea.
— Tātad tu arī zināsi.,. — Hārdmans Pūls aprāva, lai ar bālgani zilo acu ciešo skatienu jo iespaidīgāk ietekmētu un hipnotizētu otro sirmgalvi. — Stāsta: Kahekili kauli esot izņemti no slēptuves un šodien atrodoties Karaliskajā mauzolejā. Esmu dzirdējis sačukstamies, ka no visiem dzīvajiem tu vienīgais vēl zinot, kā tas ir patiesībā.
— Es zinu, — skanēja lepna atbilde. — Es vienīgais zinu.
— Nu, vai tie atrodas mauzolejā? Jā vai nē?
— Kahekili bija alii (augstais virsaitis). Viņš bija no tās pašas ģints, no kuras cēlusies tava sieva Kaļama. Viņa arī ir alii. — Vecais apakšnieks apklusa, pārdomās savilkdams plānās lūpas. — Es piederu viņai, tāpat kā visi manējie pirms manis ir piederējuši viņas ciltij pirms viņas. Viņa vienīgā ir pavēlniece pār maniem lielajiem noslēpumiem. Viņa ir gudra, pat pārāk gudra, tālab neliks man izpaust šo noslēpumu. Tev, o, Kanak Oolea, es neteikšu «jā», es neteikšu «nē». Tas ir alii noslēpums, kuru nezina pat paši alii.