— Ļoti labi, Kumuhana, — Hārdmans Pūls viņu uzteica. — Tomēr tu aizmirsti, ka arī es esmu alii un ka to, ko mana labā Kaļama neuzdrīkstētos vaicāt, es tai pavēlēšu vaicāt. Es varu tūdaļ pat aizsūtīt pēc viņas un likt, lai viņa pavēl tev atbildēt. Bet tā būtu muļķība, pie tam tu redzētu, ka esi divkārt apvests ap stūri. Pastāsti man šo noslēpumu, un viņa nekad to neuzzinās. Pār sievietes lūpām arvien izlīst viss, kas viņā pa ausīm ielijis, jo sieviete ir tā radīta. Es esmu vīrietis, bet vīrietis ir radīts citādi. Kā tu labi zini, manas lūpas cieši piesūcas noslēpumiem, kā astoņkājis piesūcas pie sāļainas klints. Ja negribi stāstīt man vienam pašam, tu pastāstīsi mums abiem ar Kaļamu, bet viņas lūpas runās, viņas lūpas runās, tā ka vispēdīgais malahini (jaunpienācējs) drīz vien zinās to, ko pretējā gadījumā būtu zinājuši tikai tu un es.
Ilgu laiku Kumuhana sēdēja klusu, prātodams par šiem argumentiem, bet nerazdams iespēju, kā izvairīties no to loģiskā spēka.
— Liela ir tava haole gudrība, — viņš beidzot atzina.
— Jā vai nē? — Hārdmands Pūls tēmēja savu zobenu tieši sirdī.
Kumuhana vispirms palūkojās viņā, tad gausi pavērsa acis uz meiteni, kas gaiņāja mušas.
— Ej! — Pūls tai uzsauca. — Un nenāc atpakaļ, pirms nedzirdi mani sasitam plaukstas!
Hārdmans Pūls vairs neteica ne vārda arī pēc tam, kad mušu gaiņātāja bija nozudusi mājā, tomēr seja, kas izskatījās cieta kā akmens, pauda jautājumu: «Jā vai nē?»
Atkal Kumuhana bažīgi pavērās apkārt un pat augšup pērtiķpākšu koka zaros, it kā baiļodamies slepena klausītāja. Lūpas viņam bija izžuvušas. Ar mēles galiņu viņš tās vairākkārt apslapināja. Divreiz viņš raudzīja ierunāties, taču rīkle tā ķērkstēja, ka nekas nebija saprotams. Beidzot ar noliektu galvu viņš izčukstēja tik klusu un svinīgi, ka Hārdmanam Pūlam vajadzēja pašam pieliekt galvu, lai saklausītu:
— Nē.
Pūls sasita plaukstas, un mazā meitene izskrēja no mājas, trauksmīgi steigdamās pie viņa.
— Atnes pienu un džinu vecajam Kumuhanam — tūda|! '— Pūls pavēlēja, bet Kumuhanam viņš sacīja:
— Tagad pastāsti man visu šo notikumu!
— Pagaidi! — tas atteica. — Pagaidi, līdz mazā wa- hine būs atnākusi un atkal aizgājusi!
Un, kad meitene bija projām, bet džins ar pienu aizgā- jis to ceļu, kāds jau nolemts džinam, kad tas sajaukts ar pienu, Hārdmans Pūls, vairāk neskubinādams, gaidīja stāstījumu. Kumuhana piespieda roku pie krūtīm un īsiem starplaikiem dobji ieklepojās, gaidīdams uzmundrinājumu, tomēr galu galā sāka runāt pats:
— Senajās dienās tas bija šausmīgs notikums, ja nomira kāds lielais alii. Kahekili bija liels alii. Viņš varētu būt karalis, ja palicis dzīvs. Kas gan spēj pateikt? Es biju jauns cilvēks, bet vēl neprecējies. Tu zini, Kanak Oolea, kad nomira Kahekili, un tu vari man pateikt, cik vecs es tad biju. Viņš nomira, kad gubernators Boki turēja Blondas viesnīcu šepat Honolulu. Vai esi dzirdējis?
— Tad es vēl uzturējos Havajas pievēja piekrastē, — Pūls atbildēja. — Tomēr dzirdējis esmu. Boki ierīkoja degvīna dedzinātavu un norentēja Manoas zemes, lai audzētu cukuru degvīna tecināšanai, bet Kāhumanu, kas bija pavaldonis, atcēla rentes līgumu, lika izraut cukurniedres ar visām saknēm un iedēstīt tur kartupeļus. Boki noskaitās un, gatavodamies sākt karu, savāca pie Vaikiki savus karotājus līdz ar divpadsmit dezertieriem no vaļu ķērāju kuģa un pieciem vara sešmārciņu lielgabaliem ..
— Tieši tas bija laiks, kad nomira Kahekili, — Kumuhana dedzīgi iejaucās. — Tu esi ļoti gudrs. Tu par senajām dienām daudz ko zini labāk nekā mēs, vecie kanaki.
— Tas notika 1829. gadā, — Pūls apmierināts turpināja. — Tev bija divdesmit astoņi gadi, bet man divdesmit, es tikko kā biju piebraucis krastā bezklāja laivā pēc tam, kad «Melnais princis» bija sadedzis.
— Man bija divdesmit astoņi, — Kumuhana atkārtoja.
— Izklausās, ka pareizi būs. Es labi atceros Boki vara lielgabalus Vaikiki krastmalā. Arī Kahekili nomira tajā laikā Vaikiki. Ļaudis līdz šai dienai tic, ka viņa kauli tika nogādāti uz Honaunau Haleo Keawe (mauzoleju) Konā …
— Un labu laiku vēlāk atvesti uz Karalisko mauzoleju Honolulu, — Pūls papildināja.
— Tāpat, Kanak Oolea, ir vēl daži, kuri līdz šai dienai tic, ka karaliene Alise tos līdz ar pārējiem savu senču kauliem glabā lielajās krūkās savā tabu istabā. Visi tie domā aplam. Es zinu. Kahekili svētie kauli ir pagalam un zuduši uz mūžu. Tie nekur nav apglabāti. To vairs nav. Un daudzus lāgus kona vēji ir kūluši baltās putās Vaikiki bangotni, kopš pēdējais cilvēks pēdējo reizi skatīja Kahekili. Es vienīgais esmu palicis dzīvs no šiem cilvēkiem. Es esmu pēdējais, un es nebiju vis laimīgs, ka dabūju piedalīties šajā nobeigumā.
Jo redzi! Es biju jauneklis, un sirds man karsta kā lava kvēloja pēc Melaijas, kura bija viena no Kahekili nama kalponēm. Tāpat arī Anapuni sirds kaisa viņas dēļ, kaut gan Anapuni sirds bija melna, kā pats redzēsi. Tonakt mēs dzīrojām — Anapuni un es —, tonakt, kad mira Kahekili. Mēs ar Anapuni bijām vienkārši ļautiņi — tāpat kā visi kanaki un vuahine, kuri dzīroja līdz ar parastajiem matrožiem un vaļu mednieku kuģa jūrniekiem no kuģa priekšgala[2]. Mēs dzīrojām, sēdēdami uz paklājiem Vaikiki krastmalā, turpat pie vecā heiati (tempļa), kas nav tālu no tās vietas, kur tagad atrodas Vildersa liedags. Toreiz es uz visiem laikiem iegaumēju, kādus daudzumus dzeramā spēj panest haole jūrnieki. Ja runā par mums, kanakiem, mūsu galvas no viskija un ruma bija kļuvušas karstas un vieglas un grabēja kā izkaltēti ķirbji.
Bija jau pāri pusnaktij, kā es labi atceros, kad ieraudzīju pār slapjajām, cietajām krastmalas smiltīm nākam Me- laiju, ko nekad nebiju redzējis piedalāmies kādās dzīrēs. Smadzenes man kaita kā elles liesmās, kad pamanīju, ka arī Anapuni skatās uz Viņu, pie tam Anapuni atradās viņai tuvāk, jo dzērāju lokā sēdēja man iepretī. Ai, es zinu, tas bija viskijs, rums un jaunība, kas manī kurināja šo karstumu; bet toreiz, tajā brīdī, mans trakais prāts izlēma: ja tā runās ar viņu, ja ies dejot ar viņu pirmo, tad es ar abām rokām sagrābšu Anapuni rīkli, nosviedīšu viņu gar zemi, pagrūdīšu zem mahine bangotnes turpat mums blakām un slīcināšu, un žmiegšu, līdz dzīvība viņu pametīs un nebūs vairs šķēršļa, kas stāvētu starp mani un Melaiju. Jo zini, ka viņa vēl nebija izšķīrusies starp mums un tikai Anapuni dēļ viņa jau sen nebija kļuvusi manējā.