Melaija bija skaista jaunava, augums kā virsaišmeitai un pat vēl jaukāks, un tāda viņa nāca pie mums pār valgajām smiltīm mēness mirdzumā. Pat haole jūrnieki uz brīdi pieklusa un blenza viņā ar vaļējām mutēm. Kas viņai bija par gaitu! Esmu dzirdējis tevi stāstām, o, Kanak Oolea, par sievieti Helēnu, kuras dēļ izcēlies Trojas karš. Par Melaiju es varu teikt, ka viņas dēļ pat elles mūriem būtu ar mieru uzbrukt vēl daudz vairāk vīriešu nekā tai senlaiku pilsētai, par kuru tev patīk gari un plaši stāstīt, kad esi iedzēris tā pamazāk piena, bet pavairāk džina.
Kas par gaitu! Mēnesnīcā blāvās medūzas, līgodamās bangotnē, vizmoja tāpat kā petrolejas spuldzes pie rampas, kādas esmu redzējis jaunajā haole teātrī. Tā nebija meitenes, bet sievietes gaita. Viņa nelidinājās, šūpodamās kā sīkie vilnīši rifu sargātā rāmā piekrastē. Viņas gaitā bija kaut kas dižens un karalisks — it kā dabas spēku kustība, it kā lavas straumes vienmērīgais plūdums lejup pa Kau kalna nogāzēm uz jūru, it kā pasātu bangotas jūras milzīgie, rāmie viļņi, it kā četru lielo gadalaiku uzplūds un atplūds, kas var atgādināt mūziku dieva mūžīgajām ausīm, bet ir pārāk gauss savā laika plūsmā, lai veidotu skaņu parasta, strauji pulsējoša cilvēka ausij, kurš mirst ātri, nenodzīvojis ilgu mūžu.
Anapuni bija viņai'tuvāk. Tomēr viņa skatījās uz mani. Vai tu, Kanak Oolea, esi kādreiz dzirdējis saucienu, kam nav skaņas, bet kas ir skaļāks nekā dieva gliemežvāku taures? Tā viņa sauca mani pāri visam dzērāju lokam. Es pa pusei pacēlos, jo nebiju vēl galīgi apdzēries; bet Anapuni roka viņu apskāva un pievilka klāt, un es atkal atslīgu uz elkoņa, skatījos un sevī plosījos. Viņš gribēja piedabūt, lai tā apsēžas līdzās, bet es gaidīju. Ja viņa apsēstos un pēc tam vēl ietu dejot ar to, es zinu, ka pirms rītausmas Anapuni jau būtu mironis, nožņaugts un noslīcināts seklajā bangotnē.
Dīvaina gan, vai ne tā, Kanak Oolea, ir visa šī kvēle, ko dēvē par «mīlestību»? Tomēr nav vis dīvaina. Tā tam jābūt, kad cilvēks ir jauns, citādi cilvēku dzimums neturpinātos.
— Tālab jau arī alkām pēc sievietes jābūt lielākām nekā alkām pēc dzīvības, — Pūls apstiprināja. — Citādi vairs nebūtu ne vīriešu, ne sieviešu.
— Jā, — Kumuhana teica. — Bet nu jau pagājuši daudzi gadi, kopš šī kvēle manī galīgi izdzisusi. Es to atceros, kā mēdz atcerēties senu saules lēktu, kā to, kas pagājis. Un tā cilvēks kļūst vecs un auksts un dzer džinu — ne jau lai apskurbinātos, bet lai sasildītos. Un piens ir ļoti veselīgs.
Tomēr Melaija nesēdās tam līdzās. Es atminos, ka acis viņai mežonīgi zalgoja, bet mati bija atrisuši un plandījās, kad viņa noliecās pār Anapuni un kaut ko iečukstēja tam ausī. Un viņas mati pārklāja to visgarām un noslēpa manām acīm, kamēr viņa čukstēja, un, to redzot, sirds man dauzījās pret ribām, apstulbinādama prātu, līdz es gandrīz neko vairs nevarēju saskatīt. Un es saņēmu kopā visu savu gribasspēku, lai spētu doties pāri lokam un notvert viņu, ja viņa pēc īsa mirklīša jau nenāktu pie manis.
Bet tam nekad nebija lemts notikt. Vai atceries virsaiti Konukalani? Viņš pats ieradās pie dzīru loka. Seja tam bija melna no dusmām. Viņš sagrāba Melaiju — ne aiz rokas, bet aiz matiem — un aizvilka projām, un tad viņu vairs nebija. To visu es pat tagad spēju aptvert tikai pa pusei. Es, kas grasījos nokaut Anapuni Melaijas dēļ, nepacēlu ne roku, ne balsi, lai pretotos, kad Konukalani aiz matiem aizrāva viņu projām, — un Anapuni arī ne. Protams, mēs bijām vienkārši ļaudis, bet viņš virsaitis. To es zinu. Bet kālab divi vienkāršie vīri, kuri kļuvuši traki aiz alkām pēc sievietes, kuriem alkas pēc sievietes ir stiprākas nekā alkas pēc dzīvības, pieļauj virsaitim, kaut arī tas bijis augstākais visā zemē, aizvilkt šo sievieti projām aiz matiem? Ja viņi alkst pēc tās vairāk nekā pēc dzīvības, kāpēc šie divi vīri baidās tūdaļ uz vietas nosist šo virsaiti, kas ir viens pats? Te ir kaut kas stiprāks par dzīvību, stiprāks par sievieti — bet kas tas ir? Un kāpēc tā ir?
— Es tev atbildēšu, — Hardmans Puls teica. — Tā tas notiek tāpēc, ka lielākā tiesa cilvēku ir muļķi, un tālab tiem nedaudzajiem, kas ir gudri, vajag rūpēties par viņiem. Tāds ir virsaitības noslēpums. Visā pasaulē virsaiši stāv augstāk par cilvēkiem. Visā pasaulē, kamēr tā pastāv, arvien ir bijuši virsaiši, kuriem nākas sacīt daudzajiem muļķa cilvēkiem: «Dariet tā, nedariet šitā! Strādājiet — un' strādājiet tā, kā mēs jums sakam, citādi jūsu vēderi paliks tukši un jūs iesiet bojā. Klausiet likumiem, kurus mēs jums dodam, vai arī jūs tapsiet par zvēriem un jums nebūs vietas pasaulē. Jūsu nemaz nebutu, ja jau pirms jums nebijuši virsaiši, kas visu nokartoja un visu noteica jūsu tēviem. Neviena jūsu atvase nepaliktu pēc jums, ja mēs tagad visu nenokārtotu un nenoteiktu jūsu pašu labā. Jums jāpaliek mierā un pazemībā, jūs drīkstat tikai degunu nošņaukt. Vakaros jums agri jābūt gultā, bet rītos agri jāceļas darbā, ja gribat, lai jums ir gultas, kur gulēt, nevis tikai perēklis kokā kā muļķa putniem. Šis ir gadalaiks, kad dēstāms jamss, tāpēc jums tas jādēsta tagad. Mēs sakām — tagad un šodien, nevis dzīrot un dejot hula šodien, bet jamsu dēstīt rit vai kādā citā no daudzām bezrūpīgām dienām. Jums nebūs vienam otru nokaut, un jūsu tuvāko sievas jūs nedrīkstat aiztikt. Tas viss ir jūsu pašu dzīvības labad, jo jūs vienā reizē spējat domāt tikai par vienu dienu, kamēr mēs, jūsu virsaiši, jūsu vietā domājam par visām dienām un par tām dienām, kas vēl nāks.»