— Kā kalna galotnē mākonis, kas slīgst lejup un apņem tevi, bet tu pat lāgā neapģiedi, ka tas ir mākonis, — tāda ir tava gudrība manam prātam, Kanak Oolea, — Kumuhana purpināja» — Tomēr bēdīgi gan, ka man bija jāpiedzimst par vienkāršu cilvēku un visu mūžu jānodzīvo kā vienkāršam cilvēkam.
— Tas ir tālab, ka tu pats savā būtībā esi vienkāršs, — Hārdmans Pūls skaidroja. — Kad cilvēks ir piedzimis vienkāršs, bet pēc dabas tāds nav, viņš paceļas augšup, pārspēj virsaišus un pats top par virsaiti virsaišiem. Kālab tad tu neesi tas, kurš valda pār manu fermu ar tās liellopu tūkstošiem, kurš apmaina ganus, kad uznāk lietus gāzes, kurš izmeklē vēršus, kurš vienojas par gaļas pārdošanu ar buriniekiem, karakuģiem un ļaudīm, kas dzīvo Honolulu mājās, kurš kaulējas ar advokātiem, kurš palīdz radīt likumus un kurš pat karalim saka, ko darīt tam būtu gudri un ko atkal bīstami? Kāpēc neviens cits cilvēks nevar izdarīt to, ko varu es? Neviens pats cilvēks no visiem tiem, kuri strādā manā labā, kurus baro manas rokas un kuri ļauj man domāt viņu vietā — man, kur es taču strādāju smagāk nekā jebkurš no viņiem, bet neēdu vairāk kā jebkurš no viņiem un tāpat nespēju gulēt vairāk kā uz viena lauhala paklāja vienā reizē — gluži kā jebkurš no viņiem?
— Nu esmu ticis laukā no mākoņa, Kanak Oolea, — teica Kumuhana, sejai manāmi noskaidrojoties. — Tagad es redzu daudz skaidrāk. Visu manu garo mūžu tie alii, zem kuriem esmu dzimis, ir domājuši manā vietā. Arvien, kad biju izsalcis, es gāju pie tiem pēc barības, kā tagad es nāku uz tavu virtuvi. Daudzi ļaudis ēd tavā virtuvē, un visiem ir zināms, ka svētku dienās tu liec kaut treknus vēršus, lai tiek mums visiem. Tālab es atnācu pie tevis arī šodien — vecs vīrs, kura darbaspēks nav vairs vērts ne šiliņa nedēļā, un lūdzu no tevis divpadsmit dolāru, lai nopirktu ēzeli, lietotus seglus un iemauktus. Tālab vien divi desmiti muļķa vīru no mūsējiem šepat pērtiķpākšu koka paēnā vēl pirms pusstundas prasīja no tevis dolāru vai divus, vai četrus, vai piecus, vai desmit, vai divpadsmit. Mēs esam bezrūpīgi ļautiņi un dzīvojam bezrūpīgas dienas, mēs nejēdzam stādīt jamsu īstajā gadalaikā, ja mūsu alii mūs nespiež, mēs neprotam pat nevienu dienu padomāt paši savā labā, un, kļuvuši tik veci, ka nekur vairs nederam, mēs zinām, ka gan jau mūsu alii padomās par kow-kow mūsu vēderiem un stiebru jumtu pār mūsu galvām.
Hārdmans Pūls atzinīgi palocīja galvu un paskubināja:
— Nu, bet tie Kahekili kauli? Virsaitis Konukalani tikko bija aizvilcis projām Melaiju, aiz matiem turēdams, bet jūs abi ar Anapuni, pat nemēģinādami pretoties, sēdējāt dzīrotāju lokā. Ko tad Melaija bija iečukstējusi Anapuni ausī, noliekdamās tam pāri tā, ka viņas mati aizsedza tā seju?
— Ka miris Kahekili. To viņa bija pačukstējusi Anapuni. Ka miris Kahekili, tikko kā miris, un ka virsaiši, pavēlējuši visiem, kas namā, palikt iekšā, apspriežas, kur apglabāt viņa kaulus \in miesu, pirms ziņa par viņa nāvi izgājusi atklātībā. Ka augstais priesteris Eopo jau pieņēmis lēmumu un ka viņa noklausījusies, lūk, ko: mēs ar Anapuni esam izraudzīti par upuriem, kam jāiet viens ceļš ar Kahekili un viņa kauliem, lai turpmāk mūžīgi rūpētos par viņu ēnainajā viņpasaulē.
— Moepuu, cilvēka upuris, — Pūls piemetināja. — Bet misionāri taču bija ieradušies jau pirms deviņiem gadiem.
— Un jau gadu pirms viņu ierašanās elku tēli bija nogāzti un visi tabu salauzti, — Kumuhana papildināja. — Bet virsaiši vēl arvien turējās pie vecajiem tikumiem, pie hunakele paražas, un alii kaulus slēpa tādās vietās, kur neviens cilvēks nevarētu tos atrast un darināt makšķeru āķus no viņu žokļa kauliem vai bultu galus no viņu štilba kauliem, lai izpriecas pēc šaudītu sīkās pelītes. Ieskaties, o, Kanak Oolea!
Sirmgalvis izkāra mēli, un Pūls izbrīnā ieraudzīja, ka šā jutīgā orgāna virspuse no saknes līdz pat galiņam bija tetovēta ar sarežģītām zīmēm.
— To izdarīja jau pēc misionāru ierašanās, vairākus gadus pēc tam, toreiz, kad nomira Keopuolani. Bez tam es toreiz izsitu sev četrus priekšzobus un ar degošu koka mizu iededzināju puslokus uz sava ķermeņa. Un, kurš tonakt uzdrīkstējās parādīties ārpus durvīm, to virsaiši nogalināja. Tāpat ne gaismiņu nedrīkstēja redzēt kādā mājā, ne mazākais čuksts vai čabējiens nedrīkstēja atskanēt. Pat suņus un cūkas nosita, ja tie taisīja troksni, un tajā naktī arī haole kuģu zvaniem ostā nebija atļauts zvanīt. Viņās dienās tas bija šausmīgs notikums, ja nomira kāds alii.
Bet nu par nakti, kad nomira Kahekili. Pēc tam kad Konukalani bija aizvilcis Melaiju projām aiz matiem, mēs tā arī palikām sēžam dzīrotāju lokā. Daži no haole matrožiem gan sāka kurnēt; tomēr tajās dienās mūsu zemē viņu bija maz, bet kanaku daudz. Un nekad vairs cilvēku acis netika redzējušas Melaiju. Konukalani vienīgais zināja, kādā nāvē viņa mirusi, bet viņš to neteica nevienam. Un pat vēl pēc daudziem gadiem — kurš vienkāršs cilvēks, tāds kā Anapuni vai es, būtu uzdrošinājies viņam to jautāt?
Tomēr Anapuni viņa to bija paguvusi pastāstīt, pirms viņu aizrāva projām. Bet Anapuni sirds bija melna. Man viņš neteica nekā. Pelnījis viņš bija gan, ka viņu nogalinātu, kā es to biju nodomājis. Lokā sēdēja arī milzīga auguma harpūnists, kura dziedāšana atgādināja vērša maurošanu; rēkdams viņš sāka baurot kādu dziesmu par jūru, es satrūcies paraudzījos viņā, un, kad pēc tam atkal pavēros pāri lokam uz Anapuni, Anapuni bija projām. Viņš bija aizbēdzis augstajos kalnos, kur varēja nedēļām ilgi slapstīties pie putnu ķērājiem. To es uzzināju vēlāk.