Es? Es tik sēdēju vien, nokaunējies par savām alkām pēc sievietes, kuras nebija tik stipras kā mana verdziskā pazemība virsaiša priekšā. Un es slīcināju savu kaunu lielos ruma un viskija kausos, līdz pasaule griezās riņķī un apkārt gan manā galvā, gan ārpus tās un Dienvidu Krusts dejoja hula pie debesīm, bet Kūlau kalni nolieca augstās virsotnes līdz pat Vaikiki, tā ka Vaikiki bangotnē varēja noskūpstīt tiem uzacis. Milzīgais harpūnists tikai rēca, kā rēcis; tās arī bija pēdējās skaņas, ko uztvēra manas ausis, kad es novēlos uz lauhala paklāja un kādu laiku biju beigts visam apkārtējam.
Kad pamodos, svīda rītausmas pirmā blāzmiņa. Mani pamodināja cieta basas kājas papēža spēriens sānos. Kaut arī biju salējis sevī šausmīgus daudzumus dzērienu, šis spēriens rnan vis nesagādāja nekādu patīkamo sajūtu. Dzīrotāji kanaki un wahine bija aizgājuši. Es viens pats biju palicis starp aizmigušajiem matrožiem; milzīgais harpūnists krāca kā valis, nolicis galvu man uz kājām.
Vēl daži spērieni ar papēdi, tad es uzslējos sēdus un sāku vemt. Tomēr spērējs bija nepacietīgs, viņš noprasīja, kur esot Anapuni. Es nezināju, un atkal mani spārdīja — šoreiz divi nepacietīgi vīri no abam pusēm —, tāpēc ka es nezināju. Es jau nezināju arī to, ka ir miris Kahekili. Tomēr nojautu, ka gatavojas kas nopietns, jo abi vīri, kas mani spārdīja, bija virsaiši un aiz tiem sakucis nelīkāja neviens vienkāršais cilvēks, lai izpildītu pavēles. Viens bija Aimoku no Kanečes, otrs Humuhumu no Manoas.
Viņi lika man nākt līdzi, un viņu pavēles nepavisam nebija laipnas. Kad es piecēlos, milzīgā harpūnista galva noslīdēja man no kājām un pār paklāja malu novēlās uz smiltīm. Viņš norukšķējās kā cūka, lūpas viņam pavērās un mēle visā garumā izslīdēja no mutes tieši smiltīs. Tā viņš arī neatvilka to atpakaļ. Pirmo reizi redzēju, cik gara var būt cilvēka mēle. Ieraugot smiltis uz šās mēles, mani no jauna pārmāca nelabums. Šausmīga gan ir nākamā diena 'pēc noclzīrotas nakts. Es karšu un žuvu vienās ugunīs, visa mana iekšiene bija kā kvēlojošas ogles, kā aa lava, kā harpūnista mēle, kas aplipuši sausām smiltīm. Es noliecos pēc pusizdzerta kokosrieksta, bet Aimoku to izspēra no maniem trīcošajiem pirkstiem, un Humuhumu ar plaukstas locītavu uzgāza man pa sprandu.
Viņi abi blakām gāja man pa priekšu ar bargumā sa- tumsušām sejām, bet es turējos viņiem pa pēdām. Mute man smakoja no dzērieniem, galva griezās no to sājajiem tvaikiem, un es būtu bijis ar mieru nocirst sev labo roku, ja vien varējis dabūt padzerties ūdeni, jel reizīti padzerties — kaut vienu malciņu. Bet, ja arī to dabūjis, es zinu, tas būtu izčūkstējis manā vēderā kā ūdens lāse, ko uzšļāc uz cepšanai sakarsētiem akmeņiem. Šausmīga ir nākamā diena pēc žūpošanas. Daudzu jaunībā mirušu cilvēku mūža ilgumu esmu pavadījis kopš tā laika, kad pēdējo reizi vēl spēju neprātīgi pietempties, kā to var tikai jaunībā, jo jaunība nepazīst mēra un nebaidās no sekām.
Mums ejot tālāk, es sāku atskārst, ka miris kāds alii. Neviens kanaks negulēja smiltīs aizmidzis, ne arī zagšus steidzās mājup no tikšanās ar mīļāko; neviena laiva nebija izbraukusi agrīnā zvejā, kaut zivis rifā vislabāk ķeras tieši bēguma un paisuma mijā. Kad mēs aiz hoiau nonācām pie tās vietas, kur Lielais Kamehameha mēdza izvilkt krastā savas brigas un šonerus, es ieraudzīju, ka zem laivu nojumēm Kahekili lielajai laivai noņemtas pārsegtās mašas un ka patlaban, kaut gan ir bēguma laiks, daudzi cilvēki velk to pāri smilšu joslai uz ūdeni. Bet visi šie cilvēki bija virsaiši. Un, kaut arī acis man miglojās un galvā viss griezās virpuļu virpuļiem, bet iekšienē kaita kvēlojošas ogles, es tomēr sajēdzu, ka mirušais alii ir Kahekili. Jo viņš bija vecs, un no visiem alii visdrīzāk varēja sagaidīt tieši viņa nāvi.
— Viņa nāve, cik esmu dzirdējis, vairāk līdzējusi gubernatora Boki dumpja izjaukšanā nekā Kekuanaoas lūgumi, — Hārdmans Pūls piezīmēja.
— Tā bija Kahekili nāve, kas to izjauca, — Kumuhana apstiprināja. — Kad tonakt ziņa par viņa nāvi tomēr bija izpaudusies, visi apakšnieki patvērās savās stiebru būdās, nededzināja ne ugunskurus, ne pīpes un sargājās pat skaļāk elpot, jo, atrazdamies starp mājas sienām, viņi bija tabu, viņus nevarēja izmantot par upuriem. Tāpat aizbēga visi gubernatoram Boki pakļautie karotāji un arī no kuģa dezertējušie haole, ta ka vara lielgabali gulēja pamesti, bet viņa virsaišu saujiņa viena pati nekā nevarēja iesākt.
Aimoku un Humuhumu lika man apsēsties smiltīs netālu no tās vietas, kur lielo laivu vilka ūdenī. Kad tā beidzot peldēja, visi virsaiši juta slāpes, jo nebija raduši tā pūlēties; tad viņi lika man rāpties palmās līdzās laivu nojumēm un mest lejā dzeramos kokosriekstus. Viņi padzērās un atspirga, bet man viņi neļāva dzert.
Tad tie atnesa Kahekili no viņa nama uz laivu. Viņš bija guldīts gluži jaunā, noeļļotā un nopernicotā haole zārkā. To bija darinājis kāds kuģa galdnieks, laikam iedomādamies, ka taisa laivu, kas nedrīkst laist ūdeni cauri. Tas bija cieši nodrīvēts, bet virspusē virs Kahekili sejas bija ielaista plāna stikla rūts. Virsaiši nebija pieskrūvējuši virsējo dēli, kas aizsedz stiklu. Iespējams, ka viņi nemaz nezināja, kā jārīkojas ar haole zārkiem, bet vai nu šā vai tā — viņu nezināšana, izrādījās, bija mana laime, kā tu tūdaļ dzirdēsi.
«Te jau ir tikai viens moepuu,» teica priesteris Eopo, paskatīdamies manī, kad es sēdēju uz šķirsta laivas dibenā. Virsaiši jau airēja pāri rifam.