«Otrais aizbēdzis patvērumā,» Aimoku atbildēja. «Sis bija vienīgais, ko varējām notvert.»
Un tad es zināju. Nu zināju visu: mani upurēs. Par otro upuri bija paredzēts Anapuni. To tad Melaija dzīru lokā bija iečukstējusi Anapuni ausī. Taču viņu aizrāva projām, pirms viņa paguva to pateikt man. Bet viņš, būdams melns savā sirdī, tīšām nebija man neko teicis.
«Jābūt diviem,» Eopo uzstāja. «Tāds ir likums.»
Aimoku pārtrauca airēšanu un paraudzījās atpakaļ uz krastu, it kā gribētu griezties atpakaļ, lai sadabūtu otro upuri. Bet vairāki citi virsaiši pretojās, aprādīdami, ka visi apakšnieki jau aizbēguši kalnos vai guļot savās mājās, tātad skaitoties tabu, un ka paiešot varbūt vairākas dienas, pirms pagūšot kādu saķert. Beigās Eopo padevās, kaut gan laiku pa laikam vēl norūca, ka likums pieprasot divus moepuu.
Mēs airējām tālāk, garām Dimanta Galvai un sānis no Koko Galvas, līdz atradāmies Molokai kanālam pret vidu. Straume pašlaik brāzās viļņodama, kaut gan pasāts pūta pavisam viegli. Virsaiši atpūtās no airēšanas, vienīgi stū- resvīrs visu laiku turēja laivas priekšgalu pretī vējam un viļņu plūsmai. Un, pirms ķērās atkal pie darba, viņi vēl pāršķēla dažus kokosriekstus un padzērās.
«Man diezgan maza bēda, ka esmu moepuu,» es teicu Humuhumu, «bet man gribētos padzerties, pirms mani nodur.» Es nedabūju dzert. Tomēr es teicu taisnību. No milzīgā daudzuma viskija un ruma jutos pārāk nelādzīgi, lai vēl baiļotos no nāves. Tad taču galu galā mana mute vairs nesmakos, galva nesāpēs, bet manas iekšas nebūs izkaltušas kā karstas smiltis. Visnegantāk es mocījos, atcerēdamies harpūnista mēli, kādu to biju redzējis pēdējo reizi, — smiltīs izkārtu un ar smiltīm aplipušu. O, Kanak Oolea, kādi lopiņi gan ir jauni vīrieši, kad tie sāk žūpot! Pirms nav kļuvuši veci — tādi kā tu un es, viņi neprot valdīt savas slāpju kārības un dzert ar sātu kā tu un es.
— Tāpēc ka mums jau cits nekas neatliek, — Hārdmans Pūls atsaucās, — Veci kuņģi ir izdiluši plāni un vārīgi, un mēs dzeram ar sātu tāpēc, ka vairāk dzert nedrīkstam. Mēs esam gudri, bet šī gudrība ir rūgta.
— Priesteris Eopo nodziedāja garu mele par Kahekili māti un viņa mātesmāti, un visām viņu mātēm tālu atpakaļ līdz pat laiku sākumam, — Kumuhana turpināja.
— Bet man likās, ka nomiršu savā sakarsēto smilšu sausumā, pirms vēl dziesma būs galā. Un Eopo piesauca visus dievus no apakšējās pasaules, vidējās pasaules un augšējās pasaules, lai tie apgādātu un lolotu mirušo alii, kas taps viņiem uzticēts, un lai tie piepildītu lāstus — šaušalīgus lāstus, kādus viņš raidīja pār visiem cilvēkiem, kas dzīvo, un tiem, kas vēl dzīvos, ja viņi uzdrošinātos nelietīgi izmantot Kahekili kaulus, darinādami no tiem ieročus peļu šaudīšanai.
Vai tu zini, Kanak Oolea, priesteris runāja valodā, kas bija pavisam savādāka nekā mūsējā, un es zinu, ka tā bija priesteru valoda, senlaiku valoda. Maui viņš nesauca par Maui, bet gan par Maui-Tiki-Tiki un Maui-Po-Tiki. Bet Hinu, Maui dievišķo māti, viņš dēvēja par Inu. Un Maui dievišķo tēvu viņš sauca dažreiz par Akalanu un dažreiz par Kanalou. Dīvaini, ka cilvēks, kam jāmirst un kas ir tik loti izslāpis, spējīgs atcerēties tādas lietas! Taču es atceros, ka priesteris Havaju sauca par Vaju, bet Lanai par Ngangai.
— Tie ir bijuši maoru vārdi, — Hārdmans Pūls paskaidroja, — un samoiešu un tongiešu vārdi, kurus priesteri atveduši sev līdzi sensenos laikos savos pirmajos pārceļojumos no dienvidiem, kad viņi uzgāja Havaju un apmetas tajā uz palikšanu.
— Liela ir tava gudrība, o, Kanak Oolea, — vecais vīrs svinīgi piebalsoja. — Ku, mūsu debesu balstītāju, priesteris sauca par Tu, vēl arī par Ru; un La, mūsu saules dievu, viņš dēvēja par Ra …
— Bet Ra taču senajās dienās ir bijis saules dievs Ēģiptē, — Pūls viņu pārtrauca mazliet ieinteresēts. — Tik tiešām jūs, polinēzieši, esat klaiņojuši tālu — gan laikā, gan telpā —, pirms kļuvāt par tagadējo tautību. Tas ir tāls sauciens no senās Ēģiptes, kad Atlantīda vēl pacēlās virs okeāna, līdz jaunajai Havaju salai Klusā okeāna ziemeļos. Bet turpini, Kumuhana! Vai tu vēl kaut ko atceries arī no tā, ko priesteris Eopo dziedāja?
— Pašās beigās, — vecais piekrizdams palocīja galvu,
— kaut gan pats es biju jau pa pusei beigts un nāve zem priestera naža man nāca ik bridi tuvāk, viņš dziedāja dziesmu, no kuras es atceros katru vārdu. Klausies! Tā skanēja šādi.
Un vecais virs drebulīgā falsetā sāka dziedāt senlaicīgu melodiju ar lauztiem toņiem.
— Maoru nāves dziesma — neapšaubāmi, — Pūls paskaidroja, — un to dzied havajietis ar tetovētu mēli! Atkārto vēlreiz, un es tev pateikšu tās vārdus angliski!
Un, kad sirmgalvis bija dziesmu atkārtojis, Pūls lēnām tulkoja angļu valodā:
Bet nāve nav nekas jauns,
Nāve ir un bijusi mūžīgi, kopš mira vecais Maui.
Toreiz Pata-tai skaļi smējās
Un pamodināja zemes garu dievu,
Kas pāršķēla viņu divās daļās un tad ieslēdza zemē.
Tā pienāca vakara mijkrēšļi.
— Un galu galā, — Kumuhana turpināja, — mani tomēr nenokāva. Eopo, paņēmis rokā dunci, ar ko mani nodurt, un jau sagatavojies atvēzēties triecienam, tomēr nepacēla roku. Un es? Kā es jutos un ko domāju? Bieži, Kanak Oolea, es tagad esmu pasmējies, to atminoties. Es jutos ļoti izslāpis. Es negribēju mirt. Es gribēju malku ūdens. Es zināju, ka man jāmirst, bet domās visu laiku kavējos pie tiem tūkstoš ūdenskritumiem, kas gluži veltīgi gāžas lejup pali (bezdibeņos) Kūlau kalnu pievēja pusē. Es nedomāju par Anapuni. Biju pārāk izslāpis. Bet nemitīgi manā iztēlē rādījās harpūnista mēle, sausām smiltīm aplipuši, kādu to redzēju pēdējo reizi smiltīs. Mana mēle bija gluži tāda pati. Bet laivas dibenā valstījās daudzi dzeramie kokosrieksti.» Es tomēr pat nemēģināju padzerties, jo viņi bija virsaiši, bet es — vienkāršs cilvēks.