Klausoties šos vārdus, man uznāca liela vēlēšanās raudāt, tomēr es noturējos. Mana māte, kas pilnīgi valdīja par sevi, man likās tik nosvērta un mierīga, ka es neticu, vai viņa pat bija aizkustināta, un manas asaras sastinga acīs.
— Tagad, mana meita, ejiet, — viņa nobeigdama piebilda, — un lieciet sevi izrotāt, kā tas piederās! Kad pienāks laiks, jums tas tiks paziņots.
Es atgriezos savās istabās, kur manas māsas ar * nepacietību mani jau gaidīja, lai uzzinātu no manis, kāda veida runas tiek turētas jaunai meitenei par laulības pienākumiem. Lai pakavētu sev laiku, tās bija ietērpušas manu lielo lelli viņas skaistākajā tērpā un iztotājušas to ar maniem dimantiem. Lellei bija mana frizūra, manas mežģīnes un tā stāvēja taisni nostādīta kāda liela karaļa Ludviķa XIII portreta priekšā. Nabaga lelle! Nabaga Žakelīna! Cik lepna viņa izskatījās un kā viņa tika mīlēta! Bavārijas Žakelīna, par kuru reiz lasījām skaistu stāstu. Un tas ir viss!
Redzot lelli manā veidā un izskatā, tās asaras, ko mana māte bija aizbaidījusi atpakaļ manos sirds dziļumos, sāka plūst man pār vaigiem, un tā kā es elsās biju cieši apskāvusi Žakelīnu, tās slapināja arī lelles seju. Lomas bija mainījušas: es tagad biju māte un Žakelīna — meita.
— Ak, mana dārgā, mana labā Žakelīna, — es šņukstēju, — vai mums tiešām jāšķiras?
Kāpēc mana māte ar mani tā nerunāja? Tas varbūt nebūtu bijis tik prātīgi darīts, bet, kā man šķiet, tomēr vairāk atbilstu mātes jūtām.
Māsas, redzēdamas mani raudot, apkampa mani un raudāja līdzi.
— Nē, māsiņ, — augstprātīgi iesaucās vecākā, — tā kā jūs no mums šķiraties, tad Žakelīna turpmāk piederēs tikai jums vienai.
Še es gribu paskaidrot manis pasvītroto adverbu «augstprātīgi".
Žakelīna skaitījās mans «nedalāmais" īpašums, kā, piemēram, izteicās intendants Dedampjē par kādu zemes gabaliņu, kas piederēja mums un kas nezin kādā veidā bija kļuvis par viņa triju dēlu īpašumu.
— Jums Žakelīna piederēs pavisam, mēs jums to atdodam.
— Ak, — es ieteicos, — tad man vismaz uzreiz nebūs jazaudē viss.
— Bet jums taču būs jūsu vīrs, - ķlvigi atcirta mana otrā māsa, — un mums tāda nav. Virs, kas dod šādus dimantus, ir vairāk vērts nekā Žakelīna, kura nekad neko nedos, bet, gluži otrādi, kurai vienmēr vēl šis un tas ir jādod.
Abi pasvītrotie apstākļa vārdi uzskatāmi raksturo manas abas māsas.
III
Pēc šīm žēlabām un savstarpējiem pārmetumiem ieradās Babete un mūsu apkalpotājas, lai sāktu mūs apģērbt. Manis dēļ Bavārijas princesi vajadzēja izģērbt un, kad biju apģērbta, es, patiesību sakot, nebiju lielāka par viņu un kā līgava izskatījos sliktāk. Tomēr man likās, ka mana mazā persona izskatās uz pusi cienīgāka. Es grozījos sava spoguļa priekšā un taisīju reveransu karaļa portretam. Pieliekdamās es mēģināju pagarināt manu šlepi un pieņemt tādu pašu izskatu, kāds bija hercogienei Rišeljē, kad tā nosauca karalienes galmadāmas, un visu to es darīju tikai tādēļ, lai drīzāk paietu laiks. Man likās, ka monsieur Deverī nekad neieradīsies.
Tad es tiku aicināta.
No sākuma es jutu tā kā bailes, bet tad saņēmu dūšu, iedomādamās, ka man tagad tāpat kā manai mātei ir Flandrijas mežģiņu žabo, gari svārki un šlepe, kas mani katrā ziņā jau padara par dāmu. Es sekoju hercogienes staļmeistaram Demagloāram un manai guvernantei Babetei, kas man atdarīja durvis. Beidzot es nonācu troņa zālē, kur, kā tas parasti notika svinīgās pieņemšanas reizēs, bija sapulcējušies piederīgie.
Mani pavadoņi pazuda.
Es iegāju.
Mana māte panācās man pretī un, kamēr es taisīju reveransu, paņēma mani pie rokas un aizveda pie kāda slaida, kalsnēja violetas krāsas drēbēs ģērbta kunga. Viņa savēlušies mati, līkais deguns, caururbjošās acis un augstprātīgais skatiens piešķīra tam īsti nekaunīga pārdrošnieka izskatu.
Pirmajā brīdī es bailēs gandrīz vai sastingu, jo iedomājos, ka man ir parādījuši neīstu portretu un ka šis te ir mans vīrs. Violetajam tērpam gan būtu vajadzējis izkliedēt manas bažas, bet tai laikā es vēl nebiju studējusi apģērbu krāsas. Lai nu būtu kā būdams, es drebēju pie visas miesas. Vai tā varbūt bija nojauta, ka Šis cilvēks reiz. lūkos padarīt mani tik nelaimīgu, cik vien iespējams?
— Monsieur, abat Delaskalija, — ierunājās mana māte, — lūk, mana meita, Dalbēra jaunkundze.
Es neuzdrošinājos pacelt acis, bet sapratu, ka violetais kungs ir grāfa Deverī krusttēvs, proti, viņa tēvocis. Abatam Delaskalija-DeverI kopā ar Savojas hercoga sūtni un citām viņa svītā ietilpstošām augstām personām bija uzdots pavadīt savu brāļadēlu uz Franciju un vest to pie altāra. Abatam bija dziļa krūšu balss, kas izrādījās ļoti mānīga: klausoties tanī, varēja domāt, ka viņš ir lāga cilvēks, redzot viņu pašu, tas bija jau ma/āk ticams, bet, iepazīstoties ar viņu tuvāk, tam neviens vairs neticēja.
Tomēr tas ir tikai paviršs skicējums, viņa patieso attēlu mēs mēģināsim uzmest vēlāk.
— Jaunkundze ir daudz, skaistāka nekā viņas portrets, — viņš teica, — un es esmu pārliecināts, ka viņai ir daudz vairāk atjautas nekā viņas vēstulēs. Jau līdz šīm mums tas viss sagādāja daudz prieka, bet turpmāk mēs būsim laimīgāki, nekā to varam iedomāties.
Šo komplimentu man vēlāk atstāstīja mans brālis, jo es tai brīdī nedzirdēju nekā. Es gaidīju, kas tagad notiks. Šis priesteris manī savādi noskatījās un viņa skatiens mani mulsināja.