Vienvakar pavisam negaidīti Savojas hercogs lika man paziņot, ka nebūšot: viņu esot aizturējusi Karaliskā kundze, kas ielūgusi kādu vecu dāmu, viņa bijušo audzinātāju, kura dzīvoja Šamberī un kura speciāli izsaukta, lai to redzētu.
Es biju tik sliktā garastāvokli, ka es visus cilvēkus aizsūtīju prom un pie vakariņu galda sēdos viena, lai ēstu kādu franču ēdienu, ko es kopā ar hercogu nelabprāt ēdu. Dusmīga es ieēdu vairāk nekā parasts. Tad es apgūlos un tūdaļ aizmigu. Vēl bija diezgan agrs. Ap pusnakti es pamodos no briesmīgām sāpēm. Likās, ka manas iekšas tiek plēstas pušu. Es vispirms pasaucu kalpones — francūzietes, jo tikai viņām cs uzticējos — un, atceroties mazā Mišona brīdinājumu, sāku kliegt, ka esmu saindēta.
— Ak, Dievs, madame, — sacīja Marianna, — tā tiešām arī būs: tas nejaukais abats Delaskalija ir jau vienmēr teicis, ka jūs drīzumā ķers Dieva sods.
— Mana mīļā, tagad nav laika pļāpāšanai. Tūlīt ej pēc ārsta un pēc hercoga! Ārsts mums pateiks, vai mūsu aizdomas ir pareizas, un viņa augstība dos man Venēcijas pretindi. Es gribu to saņemt no viņa rokas.
— Bet ja jūs ieņemtu to tūlīt, madame.
— Kā, iepriekš, vēl skaidri nezinot, vai tas vispār vajadzīgs? Nē, nē, Marion! Tagad nedrīkst zaudēt galvu, citādi es to vairs neatradīšu. Izsūti divus no maniem cilvēkiem un lai viņi pasteidzas — katrs mirklis ir dārgs!
Par laimi cs atrados Turīnā. Pčc ceturtdaļstundas ārsts un princis jau bija pie manis. Pirmais paziņoja, ka es esot pčc visiem likumiem saindējusies, un otrais pasteidzās man iedot krietnu porciju no mūsu zālēm, neļaujot man ieņemt nekādas citas zāles. Un es varu teikt, ka esmu viņam dzīvību parādā.
Pēc izvemto vielu analīzes mans ārsts pateica, ka viņam šī inde nav pazīstama un ka ar parastiem līdzekļiem viņš nevar mani izārstēt. Visu nakti es atrados starp dzīvību un nāvi. Viktors Amede neatstāja mani ne uz mirkli. Viņš vispirms lika arestēt un nopratināt manus virtuves ļaudis, piedraudot tiem ar spīdzināšanu. Es vēlējos, lai no tā atbrīvo manu pīrādziņu taisītāju, kas mūs bija brīdinājis. Neskatoties uz visu izprašņāšanu, lūgšanu, bargām pavēlēm un draudiem, neko neizdevās noskaidrot, viss palika noslēpums. Vienīgi kāds no maniem virspavāriem stāstīja, ka viens manai apkalpei svešs vīrietis bijis no rīta atnācis it kā meklēdams vienu no maniem apkalpotājiem, kuru es dienu pirms tam biju padzinuši. Šis cilvēks esot trinies ap pavardiem, un to nācies izraidīt, tomēr ievērojot zināmu pieklājību.
Visi vienā balsī apvainoja viņu. Ap pusdienām ārsts pasludināja mani ārpus briesmām. Viņa augstība tā priecājās, ka es mūžam būšu viņam pateicīga. Viņš lika noturēt pateicības mesu un tanī pašā laikā abatam Delaskalija tika neuzkrītoši dots mājiens Turīnu atstāt. Mana vīramāte, dzirdot, kas ir noticis, atsūtīja mana vīra vēstuli,, kuru es esmu ļoti bieži pārlasījusi un zinu to no galvas. Man tā vēl stāv acu priekšā šinī brīdī, kad es rakstu.
„Es nevaru samierināties, ka esmu zaudējis šo sievieti, kuru man viss atgādina un nekas nevar atvietot; es viņu vienmēr nožēloju un man sirdī nav nekāda naida par to, ko viņa man likusi ciest. Es novēlu no visas sirds, lai viņa būtu laimīga! Es pieķeru sevi pie domām, ka šis princis nemīl viņu tā, kā es to mīlēju, un ka viņš tai nespēj dot to laimi, kādu viņa pelnījusi. Jūs redzat, madame, ka es vēl nebūt neesmu izveseļojies un ka man nav ne mazākās vēlēšanās atgriezt ies Savojā."
Šie vārdi mani reizē iepriecināja un sāpināja. Kāpēc gan viņš bija bijis tik nevarīgs, ja viņš tomēr mani mīlējis, un kāpēc man bija trūcis pacietības? Es sāku savu vīramāti un šo nejauko abatu Delaskalija ienīst ar visiem spēkiem. Es varu teikt, ka es tos nīdīšu līdz. manai pēdējai stundai: tā ir viena no manām kaislībām.
Pēc šīs bīstamās dēkas es paliku gultā gandrīz vai veselu mēnesi. Tieši tanī laikā, kad Kremona izšļuka no prinča Eižena rokām, Vilroā tika saņemts gūstā — par lielu prieku abām armijām. Viņa paša armija, man liekas, par to priecājās vēl vairāk nekā ienaidnieks. Kareivji pilnīgi atklāti dziedāja kādu dziesmiņu, par kuru man pastāstīja Savojas hercogs, kad es vēl nedrīkstēju atstāt istabu, un kura mums sagādāja daudz jautrības: „Lai pieminām ur pateicību mēs Bclonu, Šāds stāvoklis ir tiešām ideāls, Jo esam paturējuši mēs sev Krcmonu Un gūstā kritis mūsu ģenerāls."
— Nu mēs esam vaļā no Vilroā, — piebilda hercogs. — Ķeizars to izdos, jo viņš no tā sevišķi nebaidās. Bet pa to laiku Francija mums atsūtīs citu ģenerāli un, jādomā, vecais vairs neatgriezīsies.
Un tiešām — drīzumā mēs dabūjām zināt, ka pie mums nākšot Vendomas hercogs. Viktors Amede ar to bija tikai .pa pusei apmierināts. Viņam, man šķiet, jau bija nodoms mainīt fronti. Viņš gribēja, lai būtu spiests to darīt, bet Vendomas hercogs bija cilvēks, kas ar savām uzvarām ne pavisam nevarēja attaisnot tādu pārsviešanos un tā padarītu hercogu par vainīgo.
Kas attiecas uz mani, tad es par to biju sajūsmināta: visu mūžu es dzirdēju slavas dziesmas šim slavenajam ģenerālim. Es pazinu viņa aso prātu, viņa karavadoņa spējas un cik daudz Indriķa IV asiņu dominēja viņa dzīslās. Mans tēvs viņu nemīlēja, viņam neuzticējās, bet mana māte uzskatīja to par lielu cilvēku un, neskatoties uz savu svētumu, uz viņa skandāliem raudzījās caur pirkstiem. Jāatzīstas, ka šinī ziņā VendoinaЈ hercogs gāja pāri visām robežām. Viņš pārspēja visu, ko skandālu hronikas stāsta par vislielākicm sliņķiem un negantniekiem, un ja vēl pievieno arī vislielākos netīreļus, tad ir pateikti trīs viņa galvenie netikumi. Citādi viņš bija ļoti jauks, ne tieši skaists, bet Joti iznesīgs un aizraujoši laipns. Par nelaimi, trūkumi, par kuriem es runāju, lika viņam ciest mīlas lietās. Neviena sieviete viņu nevēlējās, vismaz to neizrādīja, bet kas nolika klusībā, par to es neņemos galvot.