Vendomas hercogs ieradās, kad es tik tikko biju atveseļojusies. Viņš apsveica Turīnā viņas augstību Karalisko kundzi un valdošo hercogieni; bet, visu šo pirmo dienu būdams pilnīgi aizņemts savos oficiālajos pienākumos, viņš tomēr paspēja iečukstēt princim ausī, ka viņš degot nepacietībā mani redzēt. Un tiešām — jau nākamajā dienā viņš pie manis ieradās, nemaz iepriekš nepiesakoties.
— Ā, — viņš sacīja ienākot un metoties sēdeklī un mani citādi nemaz neapsveicot, — es ceru, ka vismaz šeit ir Francija, šeit runā franciski, šeit ēd franciski un mīl franciski. Lūk, šeit es esmu, madame, lepns, ka varu būt pie jums, jūsu tuvumā, ka varu rakstīt un paziņot Eiropai, kādu skaistumu mēs esam šim hercogam atdevuši, un ka viņam vajadzētu mums mūžīgi būt uzticīgam jau šā viena iemesla dēl.
Es viņam atbildēju tā, kā tas bija vajadzīgs, uzsverot katru savu vārdu, jo Vendomas hercogs bija tas cilvēks, ar ko man vajadzēja runāt. Hercogs par to jau mani bija brīdinājis. Es liku viņam sagatavot lieliskas pusdienas, kuras viņam labi garšoja, un es mēģināju tās padarīt vēl patīkamākas ar sieru, kur Pjemonta liek klāt pie visām mērcēm. Viņš to atzina par ļoti labu.
— Ā, — es viņam sacīju, — ja jūs būtu nogaršojis vienu ēdienu, ko man gatavoja kāds abats Alberoni, kuru mēs aizsūtījām uz Parmu, jūs būtu vēl daudz vairāk apmierināts, monsieur.
— Madame, es atcerēšos šo vārdu un es ievākšu ziņas par šo abatu un viņa ēdienu.
Viņš to tiešām dabūja rokā un, pati nemaz neapzinoties, es šinī dienā biju sekmējusi vislielāko un visnozīmīgāko šā gadsimta notikumu, kā tas vēlāk būs redzams.
Alberoni pavadīja Pannas ar arhibīskapu, kad tam sava valdnieka vārdā bija jāuzsāk sarunas ar Vendomas hercogu un kad tas bija izcīnījis uzvaras. Vendomas hercogam starp citām dīvainībām bija paraža pieņemt sūtņus un citas ievērojamākās personas uz tāda sēdekļa un pie tādas nodarbošanās, pie kuras parasti pieņem tikai savu aptiekāru vai kambarsulaini.
Arhibīskaps bija ar tādu rīcību ārkārtīgi apvainots un aizgāja briesmīgi sašutis. Protams, tas neveicināja sarunas. Tomēr tās vajadzēja novest līdz laimīgam galam. Arhibīskaps pastāvēja uz to, ka viņš nenāks atpakaļ, bet tanī pašā laikā vietnieku viņš sev nepieprasīja.
— Man ir tiesības prasīt, ka Vendomas hercogs pieņem mani kā pieklājas, — viņš teica.
Un šinī ziņā viņam bija taisnība. Bet Vendomas hercogs atbildēja:
— Es taču neiešu kautrēties no šā vecā skopuļa, kuram pieder ne tikai viņa mācītāja gredzens ar skaistiem akmeņiem. Es tā uz sava krēsliņa esmu pieņēmis visaugtsākās personas un tās ir apmierinātas. Arī viņam būs ar to jāsamierinās, vai arī lai iet pie velna viss viņa lepnums un viņa penteres!
Kā redzams, nebija nekādas izredzes izbeigt strīdu, jo neviens negribēja piekāpties un nevarēja saprast, kā atrast izeju no šā stāvokļa, kad Alberoni
apņēmās grūtības pārvarēt, ja jaušot viņam rīkoties. Viņš lika priekšā atjaunot sarunas no tās vietas, kur arhibīskaps tās pārtraucis. Alberoni bija savu ceju nogājis bez lieka trokšņa. Pēc atgriešanās no Parmas, arhibīskaps bija to nodevis savam valdniekam zināmā mērā kā tādu īsti amizantu jokdari, un hercogam viņš Joti patika.
— Tad nu ej pie šā dīvainā prinča! — viņa augstība sacīja abatam. — Tas būs kā fabula par pērtiķi un kroni. Es esmu pārliecināts, ka tava pieeja un tavs saprāts man pakalpos daudz vairāk par labākiem sarunu vedējiem.
Es neesmu atzīmējusi vienu apstākli, tomēr pašu svarīgāko, kas arhibīskapu sakatināja visvairāk. Tas tāpēc, ka es nezinu, kā to lai labāk pasaka, jo par nelaimi esmu sieviete un neprotu runāt latīniski.
Vendomas hercogs pašā sarunu vidū, vissvarīgākajā un visnopietnākajā brīdī pēkšņi piecēlās un parādīja pārsteigtajam arhibīskapam to, ko viņš droši vien nekad nav rādījis Francijas ienaidniekiem un pie tam viņam bija uznākusi tam tik neparasta prasība pēc tīrības.
— Lūk, — sacīja viņš, — lai ārzemnieki nesaka par mums, ka mēs esam ap…
Nobeidziet, lūdzu, paši šo teikumu.
Par laimi Alberoni šīs lietas neņēma tik smalki kā arhibīskaps. Viņš ieradās, lika pieteikt sevi kā Parmas hercoga pilnvaroto un prasīja tūlītēju audienci.
— Parmas hercoga sūtnis! — bilda Vendomas hercogs. — Vai tā vēl arvien ir tā pelēkā arhibīskapa seja? Pasakiet viņam, ka es pašlaik esmu tieši tajā pašā vietā, kur biju pagājušajā reizē.
Kad viņam paskaidroja, ka tas esot kāds abats, kurš liekoties būt ļoti miermīlīgs un bez kādām pretenzijām, Vendomas hercogs to pieņēma. Viņš to dažus acumirkļus uzlūkoja ar savu aso skatienu, kas tik ātri orientējās kaujas laukos, un pēc tam jautāja, kā sūtni saucot.
— Alberoni.
— Alberoni! Ak, Dievs! Vai tu esi bijis Turīnā?
— Ja, godātais monsieur.
— Vai tu pazini grāfieni Deverī?
— Protams, es viņu pazinu! Es viņai par visu esmu pateicību parādā.
— Tas būtu iemesls, lai tu viņu vairs nepazītu, ja tavs „visu" ir kaut kas. Bet vai tu man pagatavosi frikasē?
— Labprāt, godātais monsieur, visu, ko jūs tik vēlēsities.
— Tu man patīc, Alberoni, un es gpbu ar tevi sarunas vest vairāk tevis nekā tava kunga dēļ. Kāpēc tu nerunāji agrāk, mēs jau sen būtu
sapratušies. Uzgaidi drusciņ, mēs tūlīt iesim istabā, kur atrodas manas kartes, un tad spriedīsim.
Un piecēlies tik ātri, cik vien tas viņa stāvoklī bija iespējams, viņš iesāka darīt to pašu, ko bija darījis arhibīskapa klātbūtnē, bet Alberoni par to nelikās ne zinis.
No šīs pašas dienas Alberoni vairs nešķīrās no Vendomas hercoga, izņemot kaujas lauku. Viņš kļuva par tā uzticības vīru, sekretāru, pavāru utt., u.t.jpr. Viņš to pavadīja uz Franciju un ar to sākās viņa laime, kas Alberoni padarīja par kardinālu, ministru prezidentu, Spānijas faktisko valdnieku, visu, ko mēs esam piedzīvojuši vēlāk un kas tagad katram ir zināms.