No šīs pašas dienas Alberoni vairs nešķīrās no Vendomas hercoga, izņemot kaujas lauku. Viņš kļuva par tā uzticības vīru, sekretāru, pavāru utt., u.t.jpr. Viņš to pavadīja uz Franciju un ar to sākās viņa laime, kas Alberoni padarīja par kardinālu, ministru prezidentu, Spānijas faktisko valdnieku, visu, ko mēs esam piedzīvojuši vēlāk un kas tagad katram ir zināms.
XLIII
Vendomas hercogs paziņoja Savojas hercogam, ka drīzumā ieradīšoties Spānijas karalis, un aizrādīja, ka Ludviķa XIV vēlēšanās esot, lai viņa augstība dodoties satikt katoļticīgo Majestāti uz Aleksandriju. Uz turieni vajadzēja pārcelties visam galmam. Es nejūtos labi, lai varētu princim sekot, bet viņš tik ļoti to vēlējās, ka es nolēmu likt sevi nogādāt uz turieni nestuvēs inkognito un ar noteikumu, ka viņam par to neko nesaka. Es novēroju, ka Viktors Amede bija greizsirdīgs: tas ir liels trūkums, vismaz attiecībā uz mani, jo sevišķi pie cilvēka, pret kuru jūt vairāk draudzības nekā mīlestības. Es to pacietu jau ar nepacietību, bet tas vēl nebija nonācis tik tālu kā vēlāk. >
Princeses bija ieradušas Aleksandrijā jau pirms manis. Savojas hercogiene sūdzējās par to, ka mani esot atveduši līdzi, gan ne savam vīram, bet saviem piederīgajiem, kas nekavējās to viņam atstāstīt.
— Es vismaz ceru, ka Spānijas karalis to neredzēs! — viņa teica.
Hercogs to uzzināja. Viņš necieta, ka viņa valsts darbība tiek jaukta
ar tā personīgajām lietām. Viņš par visu asi pārmeta princesei, un vēl pie pusdienām viņas acis bija gluži sarkanas.
— Deverī kundze ir mana draudzene, — viņš bija teicis, — es prasu, lai viņu cienī kā tādu? Un jūs tikpat labi kā citi. Viņa nekad jums nav stājusies ceļā, jums nav par viņu ko sūdzēties: neuzbrūciet viņai! Viņa redzēs Spānijas karali, ja likai viņa vēlēsies to redzēt, un ieņems manā galmā vietu, kas tai pienākās pēc sava dzimuma, saprāta un skaistuma.
Es neredzēju Spānijas karali, es pēc tā ne pavisam neilgojos un es paliku apslēpta, un tā jutos vislabāk.
Filips V, izkāpis malā Finālā, uz Aleksandriju devās ekipāžā. Hercogs izbrauca viņam lielu gabalu pretī un, satikušies, tie abi izkāpa no savām karietēm un apkampās. Sasveicināšanās bija īsa: karalis atvainojās, ka nevar piedāvāt vietu viņa augstībai savos tik mazajos ratos un sacīja, ka viņš to drīz varēšot pieņemt, jo vēl tanī pašā vakarā gribot to lūgt uz vakara mielastu. Pēc tādas norunas Savojas hercogs atgriezās pilsētā, ieradās pie manis, lai pastāstītu par šo satikšanos. Pēc tam pie karaļa devās viņa znots. Bija noteikti norunāts ar Viņa katoļu Majestātes despačo kungiem, ka tas varēs sēdēt un ka viņam nevajadzēs lūgt roku tā, kā tas bija nācies Kārlim Emanuēlam, kad viņš gribēja precēt Filipa II meitu, bet kas attiecas uz sēdekli, tad viņš to dabūja. '
Tas tika darīts pēc Luvila kunga padoma, kas šinī galmā bija galvenais rīkotājs: hercogs tika pieņemts stāvus. Filips V atcēla vakariņas, aizbildinādamies, ka viņa darbinieki nav vēl ieradušies. Beidzot Viktoram Amede nācās ciest visus iespējamos pazemojumus. Viņš saīsināja savu vizīti un atnāca manā dzīvoklī dzīvoklī ārkārtīgi sašutis, lai palūgtu ko ēst, bet galvenais, lai izkratītu savu sirdi.
— Viņi vēl redzēs! — viņš man sacīja. — Tādu izturēšanos pret mani es neatstāšu bez atmaksas!
Nākamajā dienā Spānijas karalis apmeklēja viņu, bet neapsēdās. Tāpat viņš apmeklēja princeses, ar kurām tas bija ļoti laipns, jo sevišķi ar monsiņjora meitu, kas reizē bija viņa tante un sievasmāte.
Hercogs izturējās ļoti pieklājīgi, ļoti mierīgi un ļoti rezervēti.
Atvadoties no karaļa, kuru viņš pavadīja likai vienu jūdzi no pilsētas, viņš dziļi paklanījās, sacīdams:
— Jūsu Majestāte atvainos, ja es personīgi nepiedalīšos kampaņā, kā es to biju nolēmis. Iespējams, ka es arī nevarēšu dot daudz karaspēka: manās zemēs trūkst cilvēku un naudas. Es neesmu bagāts, mūsu raktuves nekā daudz nedod, bet mani labākie novēlējumi vienmēr piederēs Jūsu Majestātes ieročiem.
Ar to laipnība beidzās, un tie, kas pazina princi, varēja jau paredzēt to, kas vēlāk notika. Viņš steidzīgi atgriezās Turīnā. Es jau iepriekšējā dienā biju aizceļojusi, lai viņam nevajadzētu mani gaidīt. Tiklīdz es spēru soli savā mājā, Babete, kuru es nebiju paņēmusi līdzi, man pasacīja, ka es te atradīšot vienu svešnieku, kas paslēpts manu bērnu istabās. Viņa augstība esot atsūtījis pavēli uzņemt vislielākā slepenībā, izturēties pret to kā pret pašu hercogu un apkalpot viņu ļoti labi. īsa hercoga zīmīte man visu šo lietu izskaidroja: tas bija grāfs Aversbergs, ķeizara slepenais sūtnis.
Es par to visu biju ļoti apbēdināta, jo paredzēju zemei draudošo postu un nelaimes, kas uzgulsies princim līdz ar visas Eiropas pārmetumiem. Es apņēmos to viņam pateikt pirmās satikšanās reizē.
— Es zinu, ko es daru! — viņš man atbildēja. — Jau tāpēc vien, ka jūs esat francūziete, es nedrīkstu jūs uzklausīt.
Visas apspriedes tika noturētas pie manis, manā klātbūtnē. Grāfs piedāvāja ļoti izdevīgus noteikumus, bet Viktors Amede gribēja panākt vairāk. Es nezinu, kas tur būtu iznācis, ja Francijas sūtņa Felipo kunga spiegi nebūtu atklājuši kurjeru, kas bija norīkots pie prinča Eižena. Ne brīdi nekavējoties, sūtnis ieradās pie viņa augstības pilī un sarkans no dusmām sauca izteikt savu nemieru un savas sūdzības, ko Savojas hercogs uzklausīja ar nievājošu aukstasinību.
— Bet sakiet man, ļoti godātais monsieur, kādi ir jūsu karaliskās augstības nodomi?
— Vai man jums jādod kādi paskaidrojumi, monsieur?
— Nē, ne man, bet gan manam pavēlniekam.
— Ja man to prasīs, tad es zināšu, kā viņam atbildēt.
— Godātais monsieur, es būšu spiests par visu to rakstīt. .
— Rakstiet, monsieur, ko saka sūtnis, to saka arī spiegs, es to zinu.