— Viņš šeit Turīnā ieradies jūsu dēļ. Vai jūs neesat viņu šurp aicinājis?
— Ne gluži tā, — atbildēja man hercogs ar manāmu neveiklību.
Bija brīži, kad viņš sarka, atzīstoties savā lētticībā. Es ievēroju, ka tas
visbiežāk notika grūtākos brīžos.
— Es tikai esmu licis rakstīt, ka es priecātos viņu redzēt,— viņš piebilda.
— Viņš jūs ir sapratis un ieradies.
Nākamajā dienā pareģis atnesa man kaut ko līdzīgu amuletam, kas bija izveidots pēc austrumnieku gaumes, un lūdza, lai es to uzkarot sev kaklā līdz norunātajai dienai.
— Man ir vēl kaut kas, ko piebilst, — viņš teica, — kādās briesmās jūs arī nenonāktu, nebīstaties: ne slimības, ne nelaimes gadījuma dēļ jūs nemirsit. Jums ir nolemts vispirms veikt vienu lielu darbu tālu prom no šejienes.
— Kādu?
— Jūs izglābsit dzīvību kādai augstai personai. Jūs saglabāsit pēdējo atvasi no visslavenākā un visvērtīgākā Eiropas koka un savas dienas jūs beigsit laimīgi un mierīgi. To es jums apsolu.
Viņš ir turējis vārdu. Paciņu es atvēru, kad man bija tiesības to darīt, un tanī es atradu pateiktu uz mata visu to, kas vēlāk ar mani tiešām notika. Es nekad neesmu redzējusi otru tik spējīgu pareģi, lai gan esmu lūgusi palīdzību daudziem, jo Viktors Amede bija man pielaidis šo savu slimību.
XLIV
Viktoram Amede bija pienācis pārbaudījuma bridis. Viņam par godu jāliecina, ka viņš izrādījās pārāks par visiem apstākļiem un stiprāks par savu likteni.
Viņš parakstīja līgumu ar Vīni, pēc kura ķeizars apņēmās viņam sniegt atbalstu. Bet neskatoties uz to, maršals Feijāds tomēr iebruka Savojā, tāpat kā Vendomas hercogs apdraudēja pretējo pusi.
Katra diena nesa ziņas par kādu neveiksmi vai zaudējumu. Visiem kurjeriem, kas ieradās, būtu vajadzējis aplikt sēru krēpu, jo viņi nesa bēdu ziņas. Princis bija visur. Vienā un tanī pašā vietā viņš negulēja ne trīs dienas no vietas un, kas ir trakākais, viņš man lika visur doties līdzi. Viņam bija uznākusi neaptverama greizsirdības lēkme, lai gan es tam nebiju devusi ne mazākā iemesla, atskaitot varbūt mazu vēsumu, kuru es nevarēju pārvarēt.
Ir zināms, ka es nekad nebiju mīlējusi princi ar lielu kaislību: tā bija draudzība un atzinība, kas mani pie viņa saistīja. Jāatzīstas, ka viņš šinī laikā nebija diezcik patīkams. Šī greizsirdība man bija briesmīga. Tāpēc prātoju, kā no tās atbrīvoties.
Šai laikā manī nobrieda plāns, kuru es īstenoju vēlāk. Divi apstākļi to aizkavēja. Pirmais bija mana saslimšana ar bakām, kas satrauca visus, izņemot mani pašu. Mūsu zīlētāja pareģojums deva man pārliecību, ka es no tām nemiršu. Par laimi slimība mani pārsteidza Turīnā, hercoga atvaļinājuma laikā, citādi es nezinu, kas būtu noticis. Riskējot izrādīties nepateicīga, es tomēr gribu būt pret viņu taisnīga. Tiklīdz es saslimu, viņš ieslēdzās līdz ar mani, mani neatstāja un kopa ar tādu centību un maigumu, ka es to mūžam neaizmirsīšu. Velti viņam ārsti norādīja uz briesmām, kādās viņš dodas, velti viņa māte gandrīz vai uz. ceļiem lūdza padomāt par sevi un
savām tautām, velti es pati lūdzos viņu atstāt mani likteņa ziņā. Lūk, ko viņš atbildēja:
— Manis dēļ grāfiene Deveri ir atstājusi savu vīru, savu ģimeni, savu māju. Lai kādu ļaunumu viņa man izdarītu, to es nekad neaizmirsīšu. Ak, Dievs, viņai taču neviena vairs nav! Mans pienākums ir aizvietot viņai visu, ko es tai esmu ņēmis. Es viņu neatstāšu.
Viņš turēja vārdu un, kamēr draudēja briesmas, viņš neizgāja no manas istabas, kurā viņš strādāja ar saviem ministriem. Viņiem tas diez kā nepatika, tā viņi paši man atzinās. Kad es sāku atveseļoties, viņš aizgāja pie sevis tikai pa nakti un arī tikai pēc lielām lūgšanām. Es visu laiku nemitējos lūgt, lai pasniedz man spoguli, kurā es redzētu, vai esmu izķēmota. Bet manu lūgumu bez žēlastības noraidīja.
Beidzot, kad mani spēki bija jau pa daļai atgriezušies un es sāku celties no gultas, nebija vairs iespējams turpināt slēpšanu. Visi spoguļi manā istabā bija aizsegti. Es liku Marionai noņemt aizsegus. '
— Madame, — viņa man atbildēja, — hercogs tūlīt atnāks. Viņš pats grib ar jums runāt un viņš mums ir aizliedzis jums pakļausit gadījumā, ja jūs prasītu pēc spoguļa.
„Tātad skaidrs," es domāju, „es tagad izskatos nejauka un man grib to saudzīgi paziņot."
Ja es būtu bijusi spējīga pati noplēst šos riebīgos aizsegus, es nebūtu kavējusies to darīt, bet es biju pārāk nespēcīga.
Beidzot hercogs atnāca un apkampa mani ar lielu sirsnību.
— Jūs esat man atkal atdota, lai par to ir slavēts augstais Dievs!
— Es pateicos jums, monsieur, par jūsu lielo draudzību. Tieciet man, ka es to dziļi izjūtu, bet sakiet man…
— Vai jūs esat vēl arvien skaista, vai ne? Manās acīs jūs vienmēr būsit tā visskaistākā.
— Bet kāda es esmu citu acīs, monsieur?
— Vai tas jums ir svarīgi?
— Mans Dievs, negribas būt par biedēkli, monsieur. Un tad arī pašai
sev…
— Nomierinieties, - viņš vēsi atbildēja, - jums vēl arvien paliek pietiekami daudz šarma, lai apmierinātu visizsmalcinātākos! Lai notiek pēc jūsu vēlēšanās, tūlīt jūs sevi redzēsit un varēsit spriest.
Viņš tuvojās lielam venēciešu spogulim, kuru viņš man bija uzdāvinājis un kurš šinī brīdī, kad es rakstu, atrodas tieši man pretim. Tad, noņēmis plīvuru, ar kuru spogulis bija aizsegts, viņš man sacīja:
— Nu, skatieties!
Es pasteidzos aizvērt acis, lai attālinātu brīdi, pēc kura es tik ļoti biju tīkojusi.
— Saņemiet dūšu, — sacīja hercogs, — saņemieties! Tas nemaz tik briesmīgi nav.