Beidzot es paskatījos un redzēju kaut ko līdzīgu skeletam, vienās brūcēs, ar sarkanām acīm, bez uzacīm un sarkanu kā vārīts vēzis.
Es šausmās iekliedzos un paģību.
Ne Viktors Amede, ne manas kalpones mani nesaprata: viņi bija redzējuši mani tik ļaunā stāvoklī, ka, salīdzinājumā ar to, tie manu izskatu atrada lielisku. Viņi aizmirsa, ka es savu seju nebiju redzējusi kopš notikušajām pārmaiņām. Vajadzēja paiet labam laikam, kamēr es ar to apradu.
Princis tomēr nemitējās man ik brīdi atkārtot:
— Mana dārgā, tādu es jūs mīlu vēl vairāk. Es būšu drošāks, ka jūs piederēsit man vienīgajam un ka pat domās neviens, izņemot mani, jūs neaizskars.
Šāds kompliments mani pavisam maz iepriecināja. Lai varētu atteikties no visu apbrīnošanas, tad jāmīl cilvēks vairāk, nekā es mīlēju Savojas hercogu.
Francijā sāka runāt, ka ir daļa tādu filozofu, kas ņemas izprast un izskaidrot visus pārdzīvojumus, visas izjūtas. Lai tad nu viņi man pasaka, kāpēc, sākot ar to brīdi, es, kurai būtu pienācies mīlēt princi par visu, ko es viņam biju parādā, gluži otrādi, sāku just pret viņu pretīgumu, pie tam tā, ka man bija grūti paciest viņa klātbūtni. Jāatzīstas, ka ar gādību par mani, viņš man ir licis dārgi samaksāt.
Pateicoties vienai no tām daudzajām īpatām savādībām, kas viņam piemita, viņš bija priecājies par to, ka es visu mūžu palikšu tādā pat stāvoklī un nekad vairs neatgūšu savu agrāko izskatu. Tomēr, jo tālāk es atveseļojos, jo vairāk es kļuvu, ja ne pilnīgi par to, kas es agrāk biju bijusi, tad vismaz par tai diezgan līdzīgu, kaut gan krāsas drusciņ zaudējušu. Viktors Amede ar to bija ļoti nemierā, viņa greizsirdība arvien vairāk pieauga un nogāja tik tālu, ka viņš sāka ļauni izturēties pret mani. Tas lika man manas važas sevišķi smagi sajust.
Es jau iepriekš sacīju, ka man bija divi iemesli, kuru dēļ man tajā laikā vajadzēja pie viņa palikt. Es esmu pastāstījusi tikai par pirmo. Otrais un tas svarīgākais bija nelaime, kas viņam uzbruka. Es negribēju to atstāt viņa ļaunajā likteņa stundā, to es sev vienmēr būtu pārmetuši. Un tad es arī īsti nezināju, ko darīt, lai atbrīvotos no viņa tirānijas. Es neredzēju nekādus līdzekļus, jo viņš mani pārāk stingri uzraudzīja.
Es vārda tiešā nozīmē biju ieslēgta, nevienu es nepieņēmu, pati galmā neierados un izgāju vienīgi pastaigāties vai lai pabrauktos karietē.
Viņš ņēma mani līdzi visos ceļojumos un lika man dažreiz pavadīt divas vai trīs dienas gluži vienai kādā riebīgā ciemā, kur es vai miru no garlaicības, tā kā valdošā hercogiene kādam mūsu uzticības vīram izteicās:
— Ja es nekad neesmu gribējusi nabaga grāfienei piedot, tad tagad gan tas jādara. Dzīvesveidu, kāds viņai ir lemts, neviens nevar apskaust. Viņa man izdara lielu pakalpojumu ar to, ka mani no tāda pasargā.
Citādi man nebija par ko sūdzēties. Hercogs, kas pret visiem bija skops, bija ļoti devīgs pret mani. Viņš mani apbēra ar dāvanām. Es pat lūdzu viņu to nedarīt. Stāvoklī, kādā hercogs atradās, tas varēja viņam radīt grūtības! Patiesībā, kad es tagad par to padomāju, es esmu bijusi nepateicīga. Viņa mīlestības veids bija tāds, kas nemaz tik daudz neatšķīrās no manējā, tāpēc ka es viņu tik ļoti nemīlēju.
Šinī laikā cs saņēmu vēstuli, kas mani pavedināja darīt tam galu, jo parādīja man ceļu, kuru es visu laiku biju velti meklējusi.
Es neredzēju nevienas dzīvas dvēseles, izņemot ministrus, kas strādāja pie manis kopā ar savu pavēlnieku, un labo abatu Ptī, kuru dažreiz pavadīja mazais Mišons, tagad vēl vairāk mazais Mišons, lai gan jau bija tuvu viņa ordinēšana.
Kādudien es redzēju labo mācītāju atnākam, pie tam viņa atklātā seja bija tik noslēpumaini savilkta, ka man gribējās smieties.
— Ko tad jūs labu nesat, mīļais abat? — es viņam, jautāju. — Liekas, ka jums rezervē ir Pandoras šķirsts.
— Madame, es nezinu, ko es atnesu, nedz arī, cik tālu cerībām lemts piepildīties. Šeit ir vēstule, kuru man lūdza jums nodot kāds Maltas ārzemnieku komandieris. Kad es nelabprāt gribēju to uzņemties, nezinot, kas tā ir par ziņu, viņš man pateica, ka tā esot no jūsu brāļa. Es ceru, ka viņš nav mani maldinājis.
— Dodiet, — es atbildēju, — un lai tā būtu kāda būdama, es apsolu jums, ka jūs to lasīsit.
Es uzplēsu vēstuli: tiešām tā bija no Deluinas bruņinieka, kas ieguva slavas laurus karaļa flotē un kreisēja Vidusjūrā pret angļu floti.
Viņš tobrīd bija brīvs un man jautāja, vai man būtu patīkami, ja viņš ierastos pavadīt atvaļinājumu pie manis.
Viņš neuzticējās, un tas bija pareizi, protams, un bija lūdzis vienu no saviem draugiem, kas devās uz Turīnu, paņemt šo vēstuli līdzi. Klīstot baumas, ka es esot ļoti nelaimīga. Viņš vēlētos zināt, cik tur taisnības, un piedāvāja savu palīdzību atbrīvot mani no tādas dzīves. Viņš nešauboties, ka viņa draugs, kas esot ļoti inteliģents, man viņa sūtījumu nodošot, lai cik cieši es būtu apsargāta, un viņš lūdzot atbildēt tādā pašā ceļā.
Abats Ptī jau sen mēģināja pierunāt mani reiz izbeigt stāvokli, kuru viņš no reliģiskā viedokļa nevarēja attaisnot un kurš tagad manu dzīvi padarīja nelaimīgu.
Izlasījis šo vēstuli, viņš pateicās Dievam un iesaucās, ka pats Dievs esot devis bruņiniekam šo domu un ka vajagot viņa priekšlikumu pieņemt un atraisīties no grēka, kurā es jau tik daudz gadu esot grimusi.
Es atbildēju, ka es nekā labāka nevēlos, bet ka, vispirms, es nevaru atstāt hercogu vienu viņa tagadējās bēdās, un tad es nezinu, kā lai to izdaru, jo droši vien, viņš neļaus man aizbraukt.
— Lieciet atbraukt savam brālim, madamc, ar viņu viss ies viegli. Kas attiecas uz viņa augstības nelaimēm, tad valda vispārējs uzskats, ka jūs viena pati esat pie tā vainīga. Divkāršais laulības pārkāpums, kurā viņš dzīvo, novērš Dieva gādību no viņa valsts un liek viņam ciest visus Dieva sodus. Tātad jums nav sev ko pārmest, to reiz izbeidzot.