— Bet, monsieur, ja tas tiešām tā ir, tad kāpēc Ludviķis XIV bija tik ilgi laimīgs, dzīvojot savas, kā jūs sakāt, laulības pārkāpumos, un kāpēc visas nelaimes to piemeklē, kopš viņš ir palicis' kārtīgs un apprecējis Mentenonas kundzi? Tās man neko nepierāda.
Baznīcas vīrus nekas nevar izsist no sliedēm, uz visu viņiem ir gatava atbilde.
— Viņš cieš par saviem grēkiem, madamc, un, par nelaimi, viņa valsts cieš līdz ar viņu. Kas attiecas uz jums, tad, ticiet man, jums atliek tikai pieņemt jūsu brāļa priekšlikumu, un mēs jau atradīsim ceļu, kā nokārtot visu pārējo. Bez tam… vai es jums varu teikt visu?
— Es vēlos, lai jūs ar mani runātu pilnīgi atklāti.
— Nu, labi, man būs tik daudz dūšas, jo ir pienācis izšķirošais brīdis. Jūs dzirdēsit visu patiesību un es nešaubos, ka pēc tam jūs izvēlēsities īsto ceļu… Jūs šeit nemīl.
— Ak tā! — es apvainota iesaucos. — Un kāpēc?
— Vispirms tāpēc, ka jūs esat francūziete, un frančus neieredz. Katrā starpgadījumā jūs apvaino nodevībā. Tad apgalvo, ka jūs pamudinot princi uz dažiem soļiem, kas nav pa prātam augstmaņiem. Vienkāršā tauta jūs uzskata par burvi un domā, ka hercogs atrodas zem jūsu burvības sloga.
Viņi jums picraksla šis zemes lielās neveiksmes un zaudējumus. Dažās lauku baznīcās tiek nolasītas lūgšanas, lai jūs no šejienes aizietu un, ja jau man jāsaka visa patiesība, tad visi, un pat Karaliskā kundze vēl tikai pirms dažām dienām ar asarām acīs ir mani lūgusi pierunāt jūs aizceļot.
— Arī Karaliskā kundze?
— Ne jau sevis dēļ, bet lai izpildītu sabiedriskās domas prasību. Viņa jūs mīl. Tomēr viņa ir ietekmēta no grāfienes atraitnes Deverī, bez tam…
— Bez tam viņa domā, ka es atņēmu viņai daļu no iespaida uz viņas dēlu, kuru tā pavisam nepazīst un par kuru neviens nevalda. Tas ir īstais iemesls. Es padomāšu, mīļais abat, atnāciet rīt, jūs saņemsit manu atbildi. Es tiešām labi pārdomāšu.
Es pavadīju briesmīgu nakti. Visas manas vēlēšanās vilka mani uz Franciju. Tur atradās grāfs Deverī, var būt, ka manai ģimenei izdotos mūs atkal savest kopā.
Ševrēzas hercogs, mans brālis, atradās ļoti labā vietā un pie labas gribas viņa rokās bija visas iespējas šo darbu veikt. Mana sirds priekā sita straujāk, iedomājoties, ka es atkal redzētu savu vīru, vienīgo cilvēku, kuru savā dzīvē tiešām esmu mīlējusi. Neviens man neticēs un tomēr tā ir patiesība. Bet atstāt hercogu, manu labdari; atstāt bērnus pārliecībā, ka tos nekad vairs neredzēšu, bija šausmīgi! Es biju nonākusi drausmīgā neziņā, ko darīt. Beidzot es nolēmu vispirms katrā gadījumā likt atbraukt manam brālim, lai ar viņu visu to pārrunātu.
Es jau iepriekš paziņoju hercogam, ka Ptī ir no kāda ceļotāja dzirdējis, ka brālis atrodas Dženovā un ka es to ielūdzu. Viktoram Amedem gan pret to bija daži iebildumi, bet es tos izklīdināju, un viņš atļāva brālim ierasties, gan ne Turīnā, bet manā lauku mājā. Tas galu galā no mana viedokļa bija labāk.
— Jūs ļoti mīlat savu brāli, madame, — viņš man sacīja.
— Es nezinu, vai es viņu mīlu, jo es to tikpat kā nemaz nepazīstu, ir jau tik ilgs laiks, kopš mēs neesam reedzējušies.
Es zināju, ka šāda atbilde viņu apmierinās un ka tad viņš to labāk uzņems. Pretējā gadījumā viņš varbūt pat nebūtu gribējis to redzēt, jo viņš bija greizsirdīgs uz visu, pat uz manām jūtām pret tuviniekiem.
Jau pirms šā apciemojuma, kas nelika uz sevi ilgi gaidīt, es drusciņ atguvu brīvību, lai izbrauktu ar saviem bērniem uz Delīsu. Princis mīlēja viņus vairāk par tiem, kas bija dzimuši no hercogienes un gandrīz vai nekad no viņiem nešķīrās. Es jau esmu teikusi, ka viņš bija licis bērnus leģitimēt pēc Ludviķa XIV parauga, nenosaucot viņu māti. Visi domāja, ka es esmu bijusi tā, kas to pieprasījusi, un svētuļu augstās prasības ar to nevarēja lāgā samierināties. Bet hercogs to bija izdarījis pats no sevis, bez jebkādas manas līdzdalības. Viņš leģitimēja abus bērnus. Manam dēlam vienmēr piederēja Sīzas marķīza tituls un mana meita kļuva par princesi Mariju Viktoriju un viņas vārds netika mainīts arī tad, kad viņu apprecēja tās brālēns Viktors Amede, prinča Kariņana mēmā dēls. Es par šo pēdējo vairs nerunāju, tāpat arī par Gabrielu ne, jo, kā jau teicu, es biju pilnīgi izolēta un no visas pasaules noslēgta.
Mans brālis atbrauca. Ar lielu nemieru viņš redzēja manu stāvokli un pret maniem bērniem viņš viņš neizturējās kā pret māsas bērniem, bet redzēja viņos tikai Savojas hercoga bērnus. Tas mani pamudināja bērnus aizsūtīt atpakaļ uz Turīnu.
Kad vakarā ieradās viņa augstība, mans brālis runāja ar viņu, ievērodams to respektu, kāds pienākas kronētai galvai, bet ļoti vēsi un kā cilvēks, kas nevēlas, lai to uzlūko citādi kā vien svešinieku.
— Jums ir bijusi liela drosme ierasties, monsieur, — sacīja viņam Viktors Amede. — Francūžus šinī brīdī šeit ne visai mīl.
— Jūsu augstības aizsardzībā es ne ar ko neriskēju, monsieur, — viņam atbildēja mans brālis.
— Jūs esat augstsirdīgs un drošsirdīgs ienaidnieks, monsieur, tādus ir patīkami redzēt aci pret aci.
— Viņa Majestātes armijā visi ir tādi, monsieur! Tur citādu nav.
' Es šajās vakariņās starp viņiem abiem jutos diezgan neveikli. Mans brālis pie tam izrādījās vēl stūraināks nekā princis. Pēdējais, pretēji savam paradumam, nepalika pie manis, bet lika piebraukt karieti.
— Madame, es atgriezīšos pēc dažām dienām, — viņš sacīja, uzlūkojot mani ar redzamu neapmierinātību. — Es atstāju jūs jūsu ģimenes priekiem.
Mans brālis bija uz brītiņu izgājis. Mēs bijām vieni. Es mēģināju, cik iespējams, viņu nomierināt. Viņš man atbildēja arvien vēl tanī pašā tonī: