— Es nevēlos tajās piedalīties. Jūs nevarat vienā un tanī pašā laikā nodoties man un savam brālim. Palieciet ar viņu, es tam piekrītu, un es jūs netraucēšu.
Patiesībā es par to neļaunojos. Es ļāvu viņam aizbraukt, savukārt izlikdomās aizvainota.
Dzirdot karieti aizbraucam, mans brālis atkal ienāca.
— Mīļā māsa, — viņš sacīja, — ir jādabūn jūs no šejienes projām.
— Es nekā labāka nevēlos. Tikai es nezinu, kā to panākt.
— Ja jus esat tā nolēmusi, tad es uzņemos to izdarīt.
— Es darīšu visu, ko jūs vēlaties, tikai pasteidzieties!
xlv
Mēs tiešām tikām atstāti gluži vieni. Nākamās dienas es izmantoju, lai izrādītu savam brālim skaisto apkārtni, kas viņam ļoti patika. Mēs ļoti jautri un pavisam brīvi skraidījām apkārt no agra rīta līdz vēlam vakaram. Pēc jaukajām dienām, kuras pavadīju kopā ar vīru, šie brīži ir palikuši manā atmiņā kā tie jaukākie, kādus esmu piedzīvojusi kopš manas pirmās jaunības.
Mēs pilnīgi izstrādājām mūsu plānu. Tas bija pārdrošs, bet tieši tāpēc bija lielākas izredzes, ka tas izdosies. Tika nolemts, ka es lūgšu princim atļaut man pavadīt brāli līdz robežai un no turienes es vairs neatgriezīšos, bet kopā ar viņu pāriešu robežu, tā teikt, visu ierēdņu un kareivju acu priekšā, kas neuzdrošinātos tam pretoties.
Grūtākais bija dabūt atļauju. Es uzdrošinājos cerēt, ka Viktors Amede, kuram arī drīzumā vajadzēja tur ierasties, domās, ka es gribu viņam aizsteigties priekšā. Kad es ierados Turīnā, lai satiktu hercogu un cēlu viņam priekšā manu lūgumu, es uzdūros uz negaidītu pretestību.
— Es nevaru tam piekrist, — viņš man sacīja. — Tas nozīmētu riskēt, lai jūs zaudētu. Ienaidnieku armijas atrodas pārāk tuvu un jūs riskējat, ka tās jūs sagūsta. Iedomājaties, kāds prieks būtu karaļa karaspēkam, ja tam izdotos dabūt rokā Savojas hercoga draudzeni! Cik dārgi man liktu samaksāt par jūsu izpirkšanu!.
— Bet, monsieur, es esmu apdomīga, es nedošos pārāk tālu uz priekšu un mani nesaņems. Par to es jums galvoju.
— Nerunājiet vairs par to, tas nav iespējams! Es nekad tam nepiekritīšu.
Ko es arī nedarīju, man neizdevās viņa lēmumu grozīt: es atgriezos ļoti satraukta, pavisam nezinādama, kā mums šīs grūtības pārvarēt. Mans brālis turpretī par to nemaz neuztraucās.
— Nomierinieties, mīļā mās! — viņ^ man sacīja. — Hercogs pats mums parāda ceļu. Viņš drīzumā dosies vienā no saviem ceļojumiem.
Izliecieties slima, lai nevajadzētu viņu pavadīt. Sakiet, ka jūs vēlāk ieradīsities pie viņa. Dodaties ceļā un jūs sagūstīs, par to es parūpēšos.
Tiešām, tas bija labākais ceļš un mēs tanī pašā brīdī uzsākām spēlēt savu komēdiju. Mans brālis atvadījās un demonstratīvi aizbrauca.
Princis tanī pašā vakarā ieradās pie manis. Viņš vēl arvien bija mazliet vēss, drusciņ noslēgts sevī, bet mākoņi izklīda un es redzēju to atkal tādu kā parasti. Viņš man paziņoja savu nodomu drīz doties ceļā un savu prieku ņemt mani ļīdzi. Es sargājos viņam runāt pretī un tad, pašai negribot, mani bija pārņēmušas skumjas, jo neskatoties uz visu, es tomēr viņu mīlēju. Doma atstāt viņu uz visiem laikiem, pametot viņu skumju un nelaimīgu, mani sāpināja. Es kļuvu pret viņu tikpat maiga kā arvien, un tas hercogu ļoti iepriecināja.
Pēc viņa aiziešanas es domāju par savu bēgšanu, par to, kas man būtu jāņem līdzi, kāds liktenis mani sagaida Francijā. Mans brālis nebija no manis slēpis, ka mani radi neturēja uz mani labu prātu, ka es uz viņiem nevarēšu daudz paļauties, ka Ševrēzas hercogs un hercogiene bija ļoti stingri un maz pretimnākoši. Kad es runāju par samierināšanos ar savu vīru, viņš purināja galvu un sacīja, ka par to varēšot domāt tikai tālā nākotnē.
— Viņa māte to ir aizbaidījusi trīs simti jūdzes tālu, — viņš sacīja, — un tas, kas jūs sagaida Parīzē, nav piemērota tam, lai viņu atgrieztu, tomēr nāciet, ņemiet līdzi visu, kas jums pieder! Es ceru, ka mazliet vēlāk es jums varēšu sagādāt labvēlīgus apstākļus.
Turīnā es biju karaliene. Parīzē man būs jāpaliek par vienkāršu mirstīgo, droši vien kādā klosterī, bet tāpēc gan manā dzīvē lielas pārmaiņas nerastos. Man drīz jāšķiras no maniem bērniem, no visiem maniem bērniem, jo grāfiene Deverī paturēs savus mazbērnus un hercogs nekad nebūs ar mieru atdot man Sīzas marķīzu un Mariju Viktoriju. Viss tas bija ļoti bēdīgi! Es mīlēju Itāliju, mīlēju zemi, kurā biju pavadījusi tik jaukus brīžus, kurā pagāja visa mana jaunība. Nekad to vairs neredzēt, man šķita briesmīgi. Es biju jau gatava palikt un man jāatzīstas, ka ja es nebūtu cerējusi atkal atrast grāfu Deverī, es nebūtu aizgājusi.
Pēc garas bezmiega nakts mans lēmums bija pieņemts, es biju izšķīrusies. Es liku Babetei un Marionai, kurām vajadzēja mani pavadīt, slepeni sasaiņot manas rotaslietas un dārgakmeņus. Es savācu visas savas drēbes un tualetes, naudu, cik tas man bija iespējams, un turējos gatavībā.
Viens apstāklis piedeva man drosmi. Hercogiene lika mūsu uzticības personai man paziņot, ka Sensebastjana marķīzs esot miris un. ka viņa atraitne ir ieradusies Turīnā. Viņa esot rakstījusi princim, kas to licis izsaukt un pieņēmis to ļoti garā audiencē. Vakarā viņš jautājis Karaliskajai kundzei, vai viņa nevēloties redzēt vienu personu, kuru tā esot pagodinājusi ar savu labvēlību un kura arī to tiešām pelnījusi. Viņš piebilda, ka tā ilgus gadus esot bijusi ļoti nelaimīga un ka turpmāk tā apmetīšoties pie galma, lai tur mierā dzīvotu no savas bagātības, kuru viņa iemantojusi ar asarām.
— Es viņu gribētu tāpat kā agrāk pietuvināt jūsu augstībai, madamc. Vai jūs tam piekristu? — jautājis viņš.