Tad abats satvēra aiz rokas grāfu Deverī un atveda pie manis.
— Jaunkundz, lūk, laimīgākais no mirstīgajiem, — viņš pa pusei smaidīdams ironiski piebilda.
Jau šāds mana nākamā vīra priekšā stādīšanas veids nebija visai pieklājīgs. Kas gan būs vēlāk? Vai apsolītā laime tiešām nāks? Ak vai! Abats Delaskalija nekad nav bijis liels pravietis.
Kad šīs apsveicināšanās un ievadceremonijas bija beigušās, mes apsēdāmies lokā un sākās sarunas.
Abats vairākkārt griezās pie manis ar dažiem glaimos ietērptiem jautājumiem: bet mana māte nedeva man laika uz tiem atbildēt, jo baidījās tiklab no manas kautrības, kā arī no manas pārdrošības. Mana māte mani vēl pietiekami nepazina, lai varētu būt droša.
Galma rūpes, sabiedriskie pienākumi un tūkstošiem citu lietu mūžīgi kavēja to nodoties ar mums un iepazīt mūs, kā viņa to, bez šaubām, būtu darījusi citos apstākļos.
Grāfs Deverī mani uzrunāja, es paskatījos uz viņu, lai tam atbildētu, un kā apburta paliku bez valodas stāvam. Toreiz viņš bija apmēram divdesmit divus gadus vecs. Viņam bija viskaistākās acis un skaistākie mati visā Itālijā, pērļu baltumā ietverts smaids; augums tāds, ka labāku nevar vēlēties, un rokas radītas, lai kalpotu karalienei. Viņa tērps bija šūts pēc jaunākas modes. No visa bija redzams, cik ļoti viņš vēlas patikt man, par kuru līdz šīm neviens nebija domājis.
Šis apburošais vīrietis ne mazums glaimoja manai godkārībiņai, un man bija liela vēlēšanās iet un to viņam pateikt, kā to savās labajās dienās bija darījis kavalieris Gizs, bet saderināšanās un laulības slēgšanas svinībās tas nav tik viegli izdarāms.
Mēs palikām kopā līdz pulkstens desmitiem. Rītdiena bija paredzēta ģimenes locekļu apciemojumiem, parītdiena — tuvāko draugu vizītēm, bet trešā — versaliešu un augstdz.imušo prinču apmeklēšanai, jo mans tēvs ar visiem gribēja iepazīstināt savu nākamo znotu.
Tas bija reibinošs viesulis un, sākot ar šo mirkli, līdz pat kāzu dienai man nebija laika ne attapties. Es biju aizgājusi no māsu istabas, lai kopā ar Babeti apmestos grāfienes Deševrēzas telpās, kuras lietoja tikai sevišķi svinīgos gadījumos. Mesi noturēja pils baznīcā. Karalim nepatika, ka ārzemniekus laulā pie viņa. Viesu bija ļoti daudz. Abats Deverī atsacījās no ceremonijas izpildīšanas, atsaukdamies uz savu tuvo radniecību. Jāpiebilst, ka viņš reti kad izpildīja garīdznieka pienākumus un tikai vaļas brīžos sekoja savam priestera aicinājumam. Tik daudz apziņas viņam vismaz bija.
Pēc pusdienām un vakariņām sekoja tradicionālā guldināšanas ceremonija. Katram no savas puses mums svinīgi pasniedza kreklu.
Mēs palikām divatā.
Man tas bija kaut kas gluži jauns — atrasties ārpus līdzšinējās dzīves robežām. Monsieur Deverī izrādījās krietns un saprātīgs cilvēks. Es vēl biju pārāk jauna un naiva, lai domātu par mīlu vai liktu par to domāt. Tomēr es esmu pārliecināta, ka tas viss, ko es vēlāk jutu pret viņu, izauga no šīs nakts. Mēs daudz runājām un man vairs nemaz nebija no viņa bail. Es atklāju tam savu mazo bērna sirdi, apsolījos viņam ne pēc kā bijušā nežēloties, kad sekošu tam uz viņa skaisto zemi Itāliju, un mīlēt viņa māti tāpat kā mīlu viņu pašu. Ak vai! Toreiz es vēl nezināju, cik tālu mani aizvedīs šis solījums un ko tas man maksās.
Un tā nu, lūk, kaut arī tas gluži neatbilda īstenībai, ļaužu acīs es biju grāfiene Deverī. Nekas man vairs nebija palicis no Dalbēra jaunkundzes, pat ne vārds, kas līdz ar manām laulībām pārgāja uz manu jaunāko māsu.
Vēl dažas dienas es tiku aizturēta Parizē, Versaļā un Dampjērā, lai visur parādītos. Beidzot sāka runāt par ceļasomu sagatavošanu un tika noteikts mans šķiršanās brīdis.
Grāfs Deverī bija atvedis līdzi pārāk lielu ekipāžu. Mums vajadzēja ceļot sešjūga kalešā. Aiz mums brauca abata pajūgs, bet trešie rati bija rezervēti manām kalponēm. Beidzot sekoja pulks jātnieku un pat pāžu, ko Francijā sev atļāvās tikai valdošās personas, bet no kā arī negribēja atteikties Savojas dižciltīgie. Visa mūsu ģimene mani apkampa un apraudāja. Pat mana māte un tēvs uz brīdi izkrita no savas lomas un kļuva maigāki. Manas māsas mirka asarās, un kad es jau sēdēju karietē, ieraudzīju tekam vēl pēdējo, sešus vai septiņus gadus vecu meitenīti, kas ar pūlēm vilka līdz Bavārijas Žakelīnu — izpūrušu, bet apģērbtu viņas goda tērpā, kāds tai bija uzvilkts manā kāzu dienā. Māsiņa mēģināja uzkāpt uz kāpšļa, lai aizsniegtu mūs, un tā kā tas viņai neizdevās, tā sāka raudāt.
— Še ņemiet, grāfiene Deverī kundze, un es jūs lūdzu parūpēties par Žakelīnu.
Grāfs Deverī savukārt iesaucās un vaicāja, ko šis starpgadījums nozīmējot.
— Ak, monsieur, — es noraudājusies iesaucos, — tā ir Žakelīna.
Paziņojot Filipam Labajam viņa grūtībās īstās princeses ierašanos, laikam
gan nekad tas nav ticis izteikts tik traģiskā tonī.
— Kāda gan mums vajadzība pēc Žakelīnas mūsu ceļojumā? — pavisam nopietni jautāja grāfs. — Atvadaties no viņas, madame, un šķiraties droši.
— Monsieur, — es atteicu, — manas māsas man atdeva Žakelīnu, es vedīšu to sev līdzi, atstājiet man manu Žakelīnu.
Babcte, kas karietē jau bija paspējusi iekāpt, dzirdēja manu saucienu, izlēkusi tūdaļ atskrēja un ieraudzīja, par ko ir runa.
Es spiedu Žakelīnu pie savas sirds.
— Grāfienes kundze, — viņa teica, — neapgrūtiniet ar šādām bērniš- ķībām grāfa kungu, apdomājiet taču, kas jūs esat un kurp jūs dodaties.
Es sāku raudāt vēl skaļāk. Turpretī monsieur Deverī pat nedomāja dusmoties, bet, gluži otrādi, jutās manu bēdu aizkustināts.
— Es neko citu neprasu, kā ņemt līdzi šo Žakelīnu, ja jūs to tik karsti vēlaties, — viņš teica. — Bet ar jūsu atļauju viņu varētu novietot kādā koferī, jo man šķiet, ka nav nepieciešams, lai tā sēdētu karietē līdz ar mums.