Šo lielisko plānu bija izstrādājuši pie galda pieci vai seši franču kungi, visi man tuvāki vai tālāki radi, kas priecājās nolaupīt savojietim viņa metresi. Es varēju šādam plānam tikai piekrist, jo apdzirdītājiem netika nodarīts nekas ļauns.
Viss izdevās lieliski. Mēs varējām doties projām tā, ka neviens nekā nemanīja. Tas nolika kā burvju pasakā, tiešām brīnišķīgi! Franču karaspēka priekšposteņi atradās tālu no tās vietas, neviens negaidīja tik pārdrošu pārsteigumu: vajadzēja būt francūzim, lai to izgudrotu un īstenotu. Mani nolaupītāji būtu varējuši iemigušos dragūnus nonāvēt. Es biju izvirzījusi noteikumu, lai tiem nekas ļauns netiktu nodarīts. Bez tam pulciņš, kas mūs aizveda, nebija diezcik liels, tur bija kāds ducis pārdrošnieku, kuri kā viesulis bija devušies cauri zemei, uzdodamies par savojiešu armijas marodieriem. Viņi bija ģērbušies pjemontiešu uniformās, un valodu līdzība palīdzēja tiem palikt neatklātiem.
Mēs tā joņojām visu nakti. Visur priekšā jau bija sagatavots ēdiens un zirgi. Nekur netika kavēta neviena minūte. No rīta mēs sastapām lielāku grupu, kas mūs gaidīja. Nu mums nebija vairs ko baidīties un es beidzot atrados savu tautiešu vidū, kas mani ļoti silti apsveica.
Grāfs Estrē man paprasīja, uz kurieni es vēlētos, lai mani aizved. Es atbildēju, ka braukšu uz Parīzi pie karmelītietēm Buluā ielā, kur man bija vairākas labas draudzenes.
— Tātad trauc uz Parīzi! — viņš pavēlēja manam kučierim, it kā tas vestu princeses uz kāzām.
Es negribēju pāriet robežu, nekā neuzrakstījusi Savojas hercogam. Te ir mana vēstule:
„Monsicur,
es varētu mēģināt maldināt Jūsu Augstību un teikt, ka esmu nolaupīta, un ka esmu atstājusi Itāliju pret savu gribu: es uzskatu par necienīgu slēpt no Jums patiesību. Es esmu aizceļojusi brīvprātīgi un man palīdzēja Deluinas bruņinieks un mūsu draugi. Tomēr es izjūtu mūžīgu pateicību par visu to labvēlību, kuru Jūsu Karaliskā Augstība man dāvājusi un es Jūs lūdzu ticēt, ka nepateicība ir tāla manai sirdij. Es nododu Jūsu Augstībai manus bērnus, r kurus man tik drausmīgi grūti bija atstāt. Viņiem tikai Jūs esat palicis, viņi ir šķirti uz visiem laikiem no savas mātes, kas viņu labā nekā nespēj darīt. Ja Jūsos paliktu pret mani kāds naids, es lūdzu Jūs, lai tas nekrīt uz šiem nabaga nevainīgajiem. Lai viņi atgādina Jums tikai laimīgo laiku, kas, diemžēl, nevar vairs atgriezties! Neaizmirstiet mani pavisam un, vēlreiz, ticiet man, cs Jūs pieminēšu mūžīgi…"
Es nepaskaidroju viņam manas aiziešanas iemeslus. Tad vajadzētu mūs abus apvainot un kāpēc gan to darīt?
[1] karaļa rīkojums Francijā. 8*