Ceremoniālā gājienā mani aizveda uz goda istabām, kuras vīramāte bija nodevusi manā rīcībā, līdz ar to likdama man saprast, ka par šo goda paradīšanu man vajadzēs viņai atmaksāt ar paklausību.
Lūk, viņas pašas vārdi:
— Sākot ar šo dienu, es šinī mājā vairs neesmu nekas, jūs še būsit pavēlniece.
Un kad es neveikli sakustējos, viņa turpināja:
— Es jums neliegšu savus padomus, un kad es jums tos došu, es jūs lūgšu tiem ari labprāt sekot. Es pazīstu šo zemi un pazīstu labi, bet jums tā vēl ir sveša, jūs esat jauna, es esmu veca: tātad ir pietiekami daudz iemeslu, lai jūs mani uzklausītu.
Es biju samulsusi un nezināju ko atbildēt. Mans vīrs steidzās man palīgā.
— Deverī kundze, māt, būs ļoti laimīga jums paklausīt tāpat, ka to daru es, un mūsos abos jūs atradīsit pilnīgu vienu un to pašu padevību un cieņu.
Es biju pārsteigta. Tas viss, ko es redzēju, mani nomāca. Šī bagatība un greznība, savienota ar vispilnīgāko verdzību, manas acīs, par spīti manai jaunībai, bija pārāk neparasta lieta. Es sapratu, ka grāfam Deverī šāds stāvoklis nepiedien. Es jutu, ka manā priekšā viņš jūtas neērti, bet vēl neērtāk viņam vajadzēja justies citu sabiedrība. Es ilgojos palikt divatā ar viņu, lai izskaidrotos. Viņš aizgāja kopā ar māti, bet es cerēju, ka viņš atgriezīsies. Es vēl negāju gulēt un kādu laiku viņu gaidīju, bet kad pulkstenis nosita pusnakts stundu, kalpones mani izģērba. Es paturēju pie sevis Marionu, kas mani apguldīja, un mēs runājamies līdz pulkstens diviem naktī. Nabaga meiča noguruma dēļ krita vai no kājām. Es viņu atlaidu. Vēl kādu laiciņu es cīnījos ar miegu, beidzot manas acis nemanot bija aizvērušās.
Grāfs Deverī neatgriezās.
V
No rīta atmodusies, es vērīgi lūkojos apkārt. Es biju viena, gluži viena.
Tad es piezvanīju. Ienāca Mariona. Bija jau ļoti vēls. Arī Mariona lūkojās apkārt ar ne mazāku ziņkāri, bet vēl bailīgāk, nekā to biju darījusi es. Tad viņa uz pirkstgaliem pienāca pie manas gultas, it kā baidītos, ka viņas soļu troksni kāds nesadzirdētu, un ar noslēpumainu sejas izteiksmi man pastastīja, ka grāfs Deverī aizņemot gandrīz vai tādas pašas istabas gluži līdzās manējām un ka pirms manas ierašanās atraitnes kundze grāfiene Deverī esot likusi aizmūrēt visas durvis uz turieni.
— Ak, madame, - nabaga meiča bailīgi piebilda, „jūs šeit būsit vēl mazāka meitenīte, nekā jūs bijāt Deluinas pilī.
— Pēc kā tu tā secini, Mariona?" — es jautāju.
— Ak, madame, es nebūt nesecinu un mana nojauta nemaz nav tik liela. Es to zinu no ša nama kalpotājiem. Grāfiene atraitnes kundze necieš, ka viņai kads pretojas; viņa grib būt vienīgā valdniece un grāfa kungs ir viņas pirmais kalps.
— Bet es! — es iesaucos. — Kas tad še būšu es?
Tad turpināju ar asarām acīs:
— Ak, Dievs, ak, Dievs, cik apnicīga būs še dzīve! Ak, kaut es varētu palikt ieslēgusies savās istabās! Bet nē, man jāgatavojas uz pusdienām un tad jāapģērbjas goda tērpā, lai ietu apsveikt karalisko kundzi un Savojas hercogu.
— Ko jūs, madame, vēl varat gribēt! Laulības dzīve nav izprieca.
— Tiešām nē, bet tagad es tev saku, es, mana nabaga Mariona! Tu zini, kāds tērps, kāda šlepe un rotas man ir vajadzīgas, sagatavo to visu un atnes man Žakelīnu, tā mani drusku nomierinās. Es viņai stāstīšu par Franciju. Ak, Dievs, kāpēc mēs vairs neesam tur, manā nabagā Francijā! Vai Babete ir jau piecēlusies?
— Es domāju gan, madame.
— Lai viņa atnāk šurp!
Mariona aizgāja izpildīt manu rīkojumu.
Mana nabaga Babete no manis izvairījās jau no paša sākuma. Šīs šķietamās vienaldzības iemeslus es vēl nezināju. Tikai vēlāk es tos uzzināju: šī lieliskā sieviete taupīja sevi jaunākām dienām. Viņa baidījās, lai viņas iespaids neatsauktos uz manām attiecībām ar manu vīru; viņa paredzēja ilgas un grūtas ciešanas jaunajai meitenei, kas šķirta no visiem savējiem un nodota svešās rokās.
Bet pirms palīdzētu man ar saviem padomiem, viņa gribēja zināt, kādā virzienā tie būtu pielietojami. Tā arī torīt viņa ieradās tikai tādēļ, lai apvaicātos par manu veselību un apskatītu manu rotājumu.
Velti es griezos pie viņas ar tūkstoš jautājumiem. Tiklīdz viņas aizgādības sajūta pret mani bija apmierināta, tā aprobežojās ar īsām, ikdienišķām atbildēm..
— Bet grāfs Deverī, grāfs Deverī, — es atkārtoju, zaudēdama pacietību, — vai es viņu nemaz neredzēšu? Ej, Babete, sameklē viņu un saki, ka es to gaidu!
Trīs reizes es viņu velti tiku sūtījusi, beidzot, ceturto reizi, Babete atnāca man pateikt, ka grāfs esot pie savas mātes un ka pēc tam viņš ieradīšoties pie manis vizītē.
— Ak, Babete, vienmēr šī viņa māte! Viņš taču nav savas mātes laulātais draugs.
— Grāfa kungam ar viņu droši vien jāpārrunā svarīgas darīšanas, — atbildēja Babete, — par to jums, madame, vajadzētu drusciņ padomāt un nemocīt sevi, lai arī viņam nebūtu jācieš.
Ak, vai! Šīs, sievietei tik ļoti nepieciešamas īpašības toreizējos apstākļos man bija gauži maz. Es biju dzīva, temperamentīga, strauja un greizsirdīga, tik greizsirdīga, ka spētu apkaunot pat tīģeri.
Tai laikā es jau pietiekami karsti mīlēju grāfu Deverī, lai paredzētu, kas no tā vēlāk iznāks un ieaudzinātu sevī greizsirdības jūtas, kas varbūt bija visu manu maldu cēlonis. Es biju gatava vai sakalst aiz nepacietības un īgnuma par šo manas laimes patvarīgu piesavināšanos, un es varbūt būtu iztaisījusi tādu pašu izlēcienu, kā vakar un pati devusies grāfu meklēt, kad beidzot viņš ieradās.
Viņš mani dzedri noskūpstīja uz pieres, es pamāju Babetei un Marionai, lai tās mūs atstāj vienatnē. Viņš staigāja pa istabu un likās bija ļoti uztraukts, Es skatījos, kā viņš staigā šurp un turp un uzdevu tam divdesmit dažādus jautājumus.