Viņš turpināja staigāt un neatbildēja man ne vārda.
— Bet, monsieur, runājiet taču, — es uzstāju, ņurcīdama Žakelīnu, uz kuru izgāzu savas dusmas, bet kura nekā nespēja līdzēt. — Kāpēc es kopš vakarvakara jūs vairs netiku redzējusi? Kāpēc jūsu mātes kundze, kas mani atzina par noteicēju šinī namā, ir paturējusi sev tiesības mūs šķirt? Ko es viņai esmu nodarījusi? Sakiet!
— Mīļā grāfien, — atbildēja mans vīrs, — vajadzēs aizvākt Bavārijas princesi.
— Kāpēc? Man ir tikai šī vienīgā draudzene un jūs gribat vēl mūs šķirt!
— Esmu ar mieru, ka viņa paliek kādā no jūsu vistālākajām istabām, kur tikai mēs vien ieiesim, bet sargaties, ka cits kāds to neredzētu, pat jūsu itāliešu kalpones ne.
— Bet kāpēc?
Grāfs Deverī sāka smieties.
— Jā, kāpēc? Es jums to prasu.
— Tu, mīļais Dievs! To es jums, grāfienes kundze, tūdaļ pateikšu: tāpēc, ka Pjemontā precētas sievietes vairs nespēlējas ar lellēm.
— Pietiek, monsieur! Še vairs nav runa par Žakelīnu, še ir runa par jums, par pārmaiņām un jūsu attieksmi pret mani. Vai jūs domājat, ka es esmu vēl tik maza meitenīte, lai to nepamanītu un lai nenojaustu, kāds tam cēlonis? Jūsu mātes kundze mani nemīl, jūsu mātes kundze negrib ļaut jums būt pie manis, jūsu mātes kundze grib būt šīs pils valdniece, bet es lai palieku viņas augstības padevīgā kalpone. Nu, bet tā tas nebūs, uzklausiet mani, grāfa kungs, lai viņa patur savu augsto stāvokli, es pēc tā netīkoju, man labāk patīk brīvība. Bet jūs, jūs! Jūs esat mans vīrs un es esmu jūsu sieva; mani jums vajag mīlēt, bet nevis jūsu māti un, ja vien jūs neesat nodomājis mani padarīt nelaimīgu, jūs izturēsities pret mani tāpat kā Parīzē un mūsu ceļojuma sākumā, nevis tā beigās. Vai jūs to gribat?
Nekad neesmu redzējusi cilvēku, kas vēl tā būtu apjucis, kā mans nabaga grāfs šīnī laulāto ļaužu diskusijā. Varbūt viņš tomēr būtu ar mani izksaidrojies, bet šinī brīdī divu dāmu pavadībā ienāca Deverī kundze, kurai viņas staļmeistars, pa priekšu iedams, atdarīja durvis.
Viņa bija tērpusies savā goda tērpā un atradās ceļā uz galmu.
Es pat nedomāju atvainoties, ka pret viņu neesmu vēl izpildījusi savus rīta pienākumus un neesmu to apmeklējusi. Šai brīdī viņa man bija pretīga un es viņai drīzāk būtu teikusi acīs apvainojumus, nevis komplimentus.
— Mana meita, — viņa ienākdama teica, — es ceru, ka jūs drīz būsit gatava un neliksiet viņas karaliskajai augstībai uz jums gaidīt. Es dodos uz pili, bet es jums jau iepriekš saku, ka pēc divām stundām jums jābūt pie manis.
Vārdiņš „mana meita" lika izmests kā ass dureklis, kuram kā zīmīgs noslēpums sekoja šis — „jums jābūt".
Būtu es bijusi trīs vai četrus gadus vecāka, es būtu bijusi saprātīgāka; es nebūtu vis klusējusi, bet kaut ko atbildējusi un tā varbūt izglābusi savu nākotni.
Bet ko lai gan es būtu atbildējusi trīspadsmitarpus gadu vecumā?
īsajā klusuma brīdī, kas sekoja manas vīra mātes aizrādījumam, viņas skatiens krita uz manu nabaga Žakelīnu, un es redzēju, ka mans vīrs, kurš uztraukts bija sekojis grāfienes skatienam, nodrebēja. Viņa steigšus devās tieši uz kušeti, kur bija noguldīta nevainīgā princese un, to pacēlusi, ar nicīgu smīnu jautāja, vai es cerot drīz sagaidīt meitu.
— Šāda uzmanība ir laba lieta, — viņa turpināja, — un liecina, ka jūs domājat. Vest jau līdz no Parīzes rotaļlietas saviem bērniem, kad jūs tik tikko vēl esat apprecējusies. Lai nu, lai! Es redzu, no jums iznāks lieliska māte: jo labāk tas būs martiem mazbērniem, bet pagaidām, — piebilda viņa, vērsdamās pie kāda pāža, — aiznesiet to uz kādu attālāku istabu un ieslēdziet šo rotaļlietu, kamēr pēc tās radīsies vajadzība.
Deverī kundzes tonis nepieļāva nekādus iebildumus. Bavārijas princesi paņēma, aiznesa un es to nekad vairs neesmu redzējusi.
Dievs vien zina, kas ir notiek ar nabaga Žakelīnu.
Ja es še tā uzsveru Šo šķietami tik niecīgo starpgadījumu, tad tikai tāpēc, ka tas uz visu manu nākamo dzīvi astāja gaužam smagu iespaidu, jo, vispārīgi sakot, šīs manas vīramātes gribas izpaudums bija pirmais stabs ceļā uz naidu, kas, sākot ar šo dienu, bija radies starp mums. Atņemdama šo pēdējo manu māsu mīlestības dāvanu, manu pēdējo bērna dienu piemiņu un likdama man ieiet sievas dzīvē pa raudu vārtiem, mana vīramāte mani ievainoja pašos sirds dziļumos: viņa mani nekad nesaudzēja, bet parādīja visu savu stingrību, lai mani saliektu zem sava jūga un beidzot nolaupītu manus priekus citu pēc cita. Es no savas puses nebiju pietiekami veikla, lai apslēptu savu naidu un dumpīgās tieksmes un, sākot ar to dienu, starp mani un manu vīra māti bija sacīts pēdējais iecietības vārds.
Tā, lūk, smilšu graudiņš var tapt par klinti.
Tagad mazliet atliksim pie malas visu to, kas attiecas uz grāfu Deverī, Žakelīnu un mani, lai painteresētos par Savojas galmu un kas toreiz lajā notika; lāpāt arī par tām dažādajām personām, kas toreiz bija redzamas galmā un, it sevišķi, par to lielo valdnieku, kura valdīšanas sākums jau bija klāts ar slavas mirdzumu.
VI
Viktors Amede II, kuru mēs Francijā saucām par Savojas lielkungu, vēl atradās savas karaliskās mātes kundzes aizbildniecībā, par kuru mēs jau iepriekš tikām runājuši, jo Karaliskā kundze bija šā galma centrālā figūra. Nezinu, kāpēc viņa bij^ pieņēmusi šo titulu — Karaliskā kundze, jo viņa nebūt nebija karaļa, bet gan skaista Denemūras hercoga meita, kurš pirmās pavaldonības laikā bija visu sieviešu mīlulis. Tie bija tie labie laiki, kad no rita līdz vakaram nodarbojas tikai ar duelēšanos un mīlestību. Kad līdz ar mīļāko vai mīļākās maiņu mainījās arī amata pienākumi, kad vakaru pavadīja intīmā draudzībā, bet no rīta jau izaicināja uz šaušanu, ar lūgumu nešaut sejā, jo acis torēiz vērtēja augstāk par dzīvību, un sakropļotam cilvēkam vairs nebija ko cerēt uz laimi, kā to pierāda gadījums ar Delaroš- fuko. Viņš kļuva mizantrops un sarakstīja savas skaistās maksimas, ko nekad nebūtu uzraktījis princis Demarsijaks.