Redzēdams, ka viņa noslēpums atklāts, princis nosarka, bet neapjuka.
— Nu, labi, — viņš teica, — bet kas jums, madame, attiecībā uz visu to man vēl būtu sakāms?
Tagad vajadzēja viņam aizrādīt, ka viņa līdz šim par to nebija runājusi, vai vismaz ka viņas vārdiem nav bijis sevišķas nozīmes. Viņa to saprata, bet šinī sarunā katras no tiem spēlēja vissmalkāko spēli.
— Es tiešām gribēju jums ko teikt, monsieur, mans nodoms bija jūs nomierināt: tā kā šī laulība ar jūsu māsīcu jums tik ļoti nepatīk, tā arī nenotiks.
Hercogs paklanījās.
— Man nemaz nebija vajadzīga jūsu augstības piekrišana, lai es par to būtu pārliecināts.
Tā bija atkal jauna savas mātes noraidīšana, ar ko tai tāpat kā ar visu pārējo vajadzēja samierināties. Viņš pat neatļāva vairs tai parādīt viņam kādu žēlastību, bet paņēma to pats.
— Es nezinu, vai jūs varat būt tik pārliecināti, kā jums tas šķiet, katrā gadījumā izpildvara vēl atrodas manās rokās un es ceru, ka jūs parādīsit man to godu šiem vārdiem piekrist.
Princis vēlreiz paklanījās, bet šoreiz viņš cieta klusu.
— Tātad jums ir labpaticies to atzīt? — piebilda Karaliskā kundze, redzēdama, ka viņš tai neatbild.
— Madame, es esmu jūsu rīcībā.
— Mums jābūt saprātīgiem, jo mūsu saruna ir saistoša, vai ne tā?
— Uz jūsu godavārdu, jā.
— Nu, labi, bet mans godavārds ir arī jūsējais un tas ir Savojas hercoga godavārds, to neaizmirstiet! Tātad mums jābūt prātīgiem un, ja mēs gribam būt godīgi, tad vienīgi tikai mani pavalstnieki var izšķirt šo lietu.
— Es domāju tāpat kā jūs.
— Tātad būsim prātīgi. Francijas karalis mums to nepiedos, bet viņš mums ir pārāk tuvs kaimiņš, ir spēcīgs un bīstams.
— Māt, es nemīlu Francijas karali, viņa panākumi ir padarījuši to vīzdegunīgu, tāpēc ka neviens nav pratis to uzveikt, atļaujiet man, es pamēģināšu.
— Ak, labāk piesargieties!
— Madamc, es vēl neesmu pats nodarbojies ar valdīšanas lietām, bet pagaidiet baiļoties, kamēr redzēsit mani darbā.
Visos priekšlikumos noraidīta, pavaldone pieķērās savam iecerētajam projektam. Viņa to apgaismoja savam dēlam no visādiem viedokļiem un ar tādu skaidrību un taktu, ka viņš bija spiests tai vēlāk izteikt savu atzinību. Viņš to atrada pieņemamu un ar māti ilgi to pārrunāja. Lomas bija sadalītas, izņemot šos abus, pārējie aktieri atklāti un godīgi tēloja savas lomas, pārliecībā, ka viņi rīkojās pilnīgi brīvi, sekodami vienīgi savām jūtām.
Tā savas veiklās mīļākās un gudrās mātes vadībā Savojas princis šinī gadījumā pabeidza savus mācekļa gadus politikā, un tā bija laba skola. Šie notikumi norisinājās gadu pirms manas ierašanās un visus sīkumus es dabūju zināt gan no tiem, kas bija apvesti ap stūri, gan arī no pašiem apvedējiem.
VII
1680.gada beigās Portugāle svinīgi atsūtīja savu piekrišanu minētajām laulībām. Kad šī jaunā ziņa izpaudās Turīnā, tas bija dažas dienas pirms iepriekš minētās sarunas, visā zemē sacēlās uztraukums. Visiem tūdaļ bija skaidrs, ka tā būs tā pati kārtība kā senāk, kad Spānijas karaļi valdīja pār Neapoli un Milānu, un visi saprata, kas sagaida Pjemontu kā Portugāles vicekaralisti.
Vispirms pavaldone bija rūpīgi apspiedusi šīs baumas. Bet sākot ar šo mirkli, gluži otrādi, viņas veiklie aģenti paklusām visur sāka čukstēt, ka nevar ļaut princim aizbraukt, ka noteikti vajag protestēt pret viņa aizbraukšanu. Ka, beidzot, Viktors Amede, viņu valdnieku dēls, pieder savai tautai, ka nevienam nav tiesības to tautai atņemt un ka pjēmon- tiešiem un savojiešiem vajag sacelties, lai nepieļautu viņu prinča izraidīšanu.
Kā šīs opozīcijas vadoņi uzstājās marķīzs Depiāndža un marķīzs Deparola: abi ļoti pazīstami un iespaidīgi sinjori. Labākus sabiedrotos Karaliskā kundze un jaunais hercogs nevarēja vēlēties un tieši šie abi pieteicās labprātīgi.
Viņi intriģēja tik veikli, ka Pjemonta un Savojas kārtas sapulcējās, lai protestētu, un kopīgi ieradās pilī iesniegt savas prasības pavaldonei, kas tam nepievērsa nekādu vērību un atbildēja, ka šīs laulības ir norunātas, ka to zina un tām piekrita visa Eiropa un ka viņa neuzklausīšot nekādus iebildumus.
— Jā, madāme, — iesaucās marķīzs Depiāndža, — visa Eiropa ir izteikusies par tām, bet ne Pjemonts un Savoja, uz kurām tas tieši attiecas. Un tāpēc, madame, ja jūs gribat, lai nenotiek vēl lielāka nelaime, tad apžēlojaties par mums un nepastāviet uz savu cietsirdīgo lēmumu.
Bet Karaliskā kundze atbildēja gluži pretējo: ka šis lēmums reiz esot pieņemts un ka viņa pie tā palikšot. Nospiesti un gandrīz vai saniknoti valsts kārtu delegāti aizgāja, lai sapulcētos pie marķīza Deparola, kur nu tika izteiktas vispretešķīgākās domas.
— Tā ir pavaldone, tā ir viņa pati, kas pastāv uz šīm laulībām, — sauca no visām pusēm, — bet mūsu hercogs mūs nemaz negrib atstāt.
— Jā, — teica kāds cits, — vai jūs redzējāt? Viņam bija asaras acīs, kad Karaliskā kundze tā ar mums apgājās.
— Mums vajag runāt ar viņu pašu, — sauca divas vai trīs balsis.
— Jā, ar viņu vien, lai viņš mūs uzklausa, — atkārtoja viss vairākums, — lai viņš mums atklāj savu patieso vēlēšanos, jo galu galā viņš taču ir mūsu kungs un ja viņš pavēlēs mums to aizturēt, mēs viņu aizturēsim, nerēķinoties pat ar Karalisko kundzi.
Un tad kā apsēsti tie visi ņēmās korī saukt:
— Mūsu hercogs! Mūsu hercogs!
Šie kliedzieni drīz vien atskanēja visā pilsētā. Princis ar pavaldoni uzmanīgi sekoja kustībai un, kad viņiem šķita, ka tā ir nobriedusi, viņi veica pēdējo gājienu.