Savojas hercogs viņai atklāja savas jūtas. Viņa par to pastāstīja savam vīram un viņa mātei un darīja visu, kas bija iespējams, lai varētu pārcelties uz laukiem, bet šie par to negribēja ne dzirdēt, un sāka izturēties pret viņu dzedri, tā kā viņa, vairs nezinādama, ko darīt, izlikās par slimu un lūdza sūtīt viņu uz Burbonas avotiem. Līdz ar to grāfiene ziņoja Deluinas hercogam, kuram viņa līdz šim vēl nebija uzdrošinājusies atklāt savu gcļito stāvokli un ļoti lūdza to ierasties Burbonā, kur viņa atklāšot tam dažas lietas, kuras zināt tam esot ļoti svarīgi, jo viņai pašai nekad netiktu atļauts doties uz Parīzi.
Deluinas hercogs ieradās Burbonā vienlaikus ar savu meitu, kuru turp noveda viņas vira tēvabrālis abats Deverī, kas pēc sava dzimtas uzvārda tika arī saukts par abatu Delaskaliju. Viņš bija jau labi gados, bija ieņēmis augstus amatus, savulaik bija bijis sūtnis un beidzot — kļuvis par ministru.
Deluinas hercogs — bagāts un ļoti godājams cilvēks, — dzirdot meitas stāstu, nodrebēja, jo apzinājās tās divkāršās briesmas, kādās viņu dzina Savojas valdnieka mīla un viņas vīra, kā arī vīramātes neprātīgā izturēšanās. Viņš domāja, ka viņa meitai vislabāk būtu doties uz Parīzi un tur kādu laiku palikt, kamēr Savojas valdnieks to aizmirstu un atrastu sev kādu citu. Turklāt ari tas būtu ļoti pieklājīgi un saprātīgi darīts, ja grāfs Deverī savā tagadējā vecumā un tādā laikā, kad Savojā valda miers, viņu apciemotu, lai iepazītos ar Franciju un tās galmu. Viņš bija pārliecināts, ka tik cienījams sirmgalvis un veikls diplomāts kā abats Deverī piekritīs viņa viedoklim un sekmēs tā izdošanos. Ar visu viņam īpato sirsnību un dedzību viņš lūkoja pārliecināt abatu, kura saprātam un dievbijībai vajadzēja šo plānu vēl vairāk sekmēt. Bet vecais abats bija neprātīgi iemīlējies savas svaines vedeklā un viņam nebija nekādas patikas no tās šķirties.
Burbonā Deluinas hercoga klātbūtne lika tam vēl apvaldīties. Viņš baidījās, ka nenojaustu viņa nolūkus un samierinājās ar to, ka visādi izpatikdams, centās iegūt grāfienes labvēlību. Bet tiklīdz Deluinas hercogs bija aizbraucis un atgriezies Parīzē, nekrietnais vecis atklāja savu kaislību un, tā kā tai nebija nekādu panākumu, tā drīz vien izvērtās naidā. Viņš sāpināja savu radinieci kā vien spēdams un, atgriezies Turīnā, viņš neaizmirsa kūdīt vīramāti un vīru, lai padarītu jauno sievu nelaimīgu. Kādu laiku viņa vēl pacieta, tomēr beidzot neprāts un kalpotāju nievājošā izturēšanās uzveica tikumu: viņa uzklausīja Savojas valdnieku un atdevās tam, lai izbēgtu no vajāšanām. Lūk, tas ir īsts romāns, turklāt vēl tas ir norisinājies mūsdienās un, tā sakot, visu acu priekšā.
Šis notikums dziļi satrieca visus Deverī, kaut gan par notikušo tie varēja pārmest vienīgi paši sev.
Drīz vien jaunā favorīte bija galvenā noteicēja Savojas galmā, kura valdnieks gulēja pie viņas kājām un godināja to kā dievieti. Viņa bija līdzdalībniece apžēlojot, ar viņas atbalstu varēja iemantot valdnieka labvēlību. Ministri no tās baidījās un bija spiesti ar to rēķināties. Viņas augstais stāvoklis sagādāja tai daudz naidnieku.
Viņu mēģināja noindēt, bet Savojas hercogs piespieda to iedzert pretindi, ko tam bija pagādājuši.
Viņa izveseļojās, un tās skaistums ne nieka nebija cietis. Kaut gan šis atgadījums kopumā nebija iespaidojis viņas veselību, tomēr kā sekas bija palikuši daži nepatīkami traucējumi.
Un tā, lūk, viņas valdīšana turpinājās.
Beidzot viņa iegula ar bakām. Hercogs tomēr viņu apciemoja un visu viņas slimības laiku kopa kā uzticams sargs. Kaut arī viņas seja bija cietusi, viņš pēc tam to mīlēja ne mazāk. Bet hercogs to mīlēja savādā veidā: viņš to parasti turēja ieslēgtu, tāpēc ka mīlēja būt ar viņu kopā, un ar saviem ministriem bieži strādāja viņas istabā, kaut gan valsts darīšanās neļāva iejaukties. Viņš pret to bija izrādījies ļoti devīgs: tā, piemēram, bez noteiktām naudas summām, viņa bija saņēmusi daudz skaistu dārgakmeņu, rotaslietas, dzīvokļu iekārtas. Viņa bija kļuvusi bagāta.
Šajos apstākļos viņai sāka apnikt neveiklais stāvoklis, kādā tā atradās, un viņa gudroja par bēgšanu. Lai to atvieglotu, viņa lūdza savu brāli, Deluinas bruņinieku, kas bija augstāks flotes virsnieks, lai tas ierastos viņu apciemot.
Kamēr brālis uzturējās Turīnā, viņi abi izstrādāja bēgšanas plānu, un pēc tam, kad visu, ko vien spēja, bija nogādājuši drošībā, tie ķērās pie šā plāna īstenošanas.
Šim nolūkam viņi izvēlējās laiku, kad Savojas hercogs ap 15.oktobri bija devies ceļojumā pa Šamberī, un ne bez bailēm tie atstāja viņa novadus, pirms vēl hercogam varēja rasties kaut mazākās aizdomas. Turklāt tā netika atstājusi viņam pat ne vēstuli.
Ļoti aizskārtais hercogs par šo gadījumu ziņoja savam vēstniekam Parīzē.
Pie mūsu robežas viņa nonāca kopā ar savu brāli un devās uz Parīzi, kur vispirms apmetās kādā klosterī.
Pēc tam, kad gadus divpadsmit vai piecpadsmit viņa bija bijusi Pjemonta karaliene, tā še atradās diezgan neievērojamā stāvoklī. Monsieur un madame Deševrē sākumā nemaz negribēja viņu pazīt, bet, beidzot, ņemot vērā to neatlaidību, ar kādu tā mēģināja viņiem tuvoties, kā arī citu ļaužu pārmetumus, ka tie negribot sniegt roku personai, kas bēg no sava kauna un negoda, viņi bija ar mieru to pieņemt.
Pamazām viņa nodibināja sakarus arī ar pārējiem un, kad jutās jau pietiekami noenkurojusies, viņa iekārtoja pati savu dzīvokli, turēja labu pavāru. Tā kā viņai bija tikpat laba gan sabiedriskās, gan ģimenes dzīves izpratne, ap viņu radās plaša sabiedrība. Pamazām viņa atguva savu dominējošo stāvokli, pie kura tā tik ļoti bija pieradusi, un ar savu atjautību un laipnību pieradināja pie tā arī visu sabiedrību.