Kad rīkojums bija uzrakstīts, to vajadzēja tikai parakstīt. Princis to arī izdarīja, aizgriezdams acis un dziļi nopūzdamies.
Pavēle tika nodota kurjeram un aizsūtīta pa taisnāko ceļu. Pa to laiku pavaldone jau devās mājup pa citu ceļu un atgriezās Turīnā astoņas stundas pēc tam, kad delegācija jau bija atlaista. Lai šo komēdiju nospēlētu līdz galam, hercogs izlikās pārsteigts un nobijies. Raudādams viņš krita uz ceļiem un liecinieku klātbūtnē, visiem dzirdot, atzinās savos pārkāpumos un nodeva sevi pavaldones rīcībā, lai saņemtu sodu, kāds tam pienācās.
— Vai atsaukums uz Portugāli jau ir nosūtīts? — jautāja pavaldone
— Jā, madame, — atbildēja jaunais princis ar nolaistām acīm.
— Tātad tur nekā vairs nevar darīt?
— Diemžēl nē, tas ir jau gabalā.
— Nu, labi, mans dēls, ja tas ir tā, tad lai notiek jūsu prāts! Kaut jums tas nekad nebūtu jānožēlo! Tomēr no jums es prasu kādu paklausības apliecinājumu.
— Visu ko, madamc, kad tik es varu atkal iegūt jūsu labvēlību.
— Tiem vainīgajiem, kas jūs ir samulsinājuši, nāksies izpirkt jūsu un arī savu noziegumu. Rīt pat es likšu tos apcietināt.
— Madamc, piesargāties! Viņu partija ir ļoti stipra.
— Piņerolā ir franči, tie jums palīdzēs.
— Vai jūs nebaidāties, ka šādi mēs tiem parādīsim ceļu uz mūsu pilsētām. Šo ceļu viņi nekad neaizmirsīs.
— Mans dēls, es esmu nodevusi jums jūsu tēva zobenu, un tā ir jūsu darīšana — pacelt to pret jūsu nama ienaidniekiem, es atkal pulcēju draugus un meklēju sabiedrotos. Tātad, es domāju, man no viņiem nav ko bīties.
Marķīzi Depiāndža, Deparola un grāfs Provana-Debruins tika arestēti un ievietoti cietumā, kur tie savā niknumā lādēja viņu prinča mazdūšību.
— Kādu nākotni un kādu valdīšanu tas mums liek cerēt! — dzirdēja visapkārt runājām. — Nodot savus draugus!
Vēlāk kā draugi, tā arī ienaidnieki it labi redzēja, ar kādu princi tiem ir darīšana. Tas, kurš viņus bija nodevis, prata tos valdīt un aizsargāt. Šī politiskās izmaņas akcija bija viena no visveiklākajām, un hercogs ar to lielījās, kā ar savu labāko iedažu.
— Redziet, — viņš man teica vēlāk, tas ir tai laikā, kad tas man uzticēja visu, — redziet, cik skaisti es būtu izdarījis, apprecēdams šo infanti Izabellu. Divus gadus vēlāk Portugāles karalienei piedzima dēls un man kā muļķa Ansim būtu jāatgriežas ar tukšām rokām pie savām pannām un mans stāvoklis Eiropā būtu bijis pavisam savāds. Es nezinu nekā muļķīgāka, kā ir padzīts karalis, sevišķi vēl, ja to ir padzinis zīdainis. Man tiešām būtu bijis grūti izšķirties. Varbūt es būtu noliedzis savu mazo brālēnu, kam tad sekotu karš ar cilvēku cilti un manas valdības sakompromitēšana. Ir taisnība, ka es drīz vien būtu kļuvis atraitnis, jo mana nabaga māsīca nomira 1690.gadā un līdz ar sevi viņa būtu aiznesusi visas manas tiesības. Vai nav labi, ka toreiz tā viss notika?
Bet šai lietā bija arī kaut kas nepatīkams, jo patīkamā puse vienmēr ir noslēpta aiz nepatīkamās un, tas bija tas, ka kardināls Destrē, Francijas sūtnis Turīnā, tieši tajā dienā, kad lieta izputēja, bija atsūtījis Karaliskajai kundzei gadījumam piemērotu apsveikumu, kas abus nostādīja ļoti neērtā stāvoklī: viņš to bija licis atsūtīt no Parīzes un to bija sastādījusi Lafajeta kundze, „Zaīdas" un „Klēves princeses" pazīstamā autore.
Šis apsveikums bija audekla veidā, uz kura bija uzgleznota Karaliskā kundze, ap kuru stāvēja visi tikumi līdz ar viņu atribūtiem. Priekšplānā bija redzams Savojas hercogs, skaistāks nekā patiesībā, un princese viņam
rādīja uz tālumā redzamo jūru un Lisabonu. Ap jauno pāri grupējās rotaļas, jautrība un amori un pašā augšā Slava un Dižciltība, pūzdamas trompetes, apvija lauriem šādu, kā man stāstīja, no Vergilija aizgūto devīzi:
„Malrc dca monslrante viam."
Audekls bija bagātīgi izgreznots ar visdārgākajiem dimantiem un visretākajām pērlēm.
Tādā kārtā kardināls Destrē bija iztērējis daudz naudas par neko.
VIII
Tā, lūk, neskatoties uz kardināla apsveikumu, neskatoties uz atslēgām, kas turēja ķīlniekos dumpīgo pavalstnieku vadoņus, neskatoties uz Piņcrolas franču zaldātiem, laulības saites ar Portugāli nenodibinājās un Pjemonts paturēja savu princi. Un to ari bija gribējuši panākt.
Tā kā marķīzs Depiāndžs un viņa bēdu brāļi vēl arvien smaka cietumā, tad brīvībā palikušie draugi mocīja hercogu no rīta līdz vakaram, lai viņš pavēlētu tos atsvabināt.
— Neviens vairs negribēs jums kalpot, — kliedza pilnā balsī Sistēmas princis, — ja tāda ir atlīdzība par to, ka jums ir pakalpots.
— Vai tiešām jūs, mīļo princi, tā domājat, — jautāja hercogs, smaidīdams savu apburošo smaidu. — Es tomēr pilnīgi paļaujos uz. jums. *
— Ja jūs, monsieur, gribētu parādīt man to žēlastību atsvabināt cietumniekus.
— Šī lietas, princi, neattiecas uz mani, bet uz manu māti.
— Nu, labi, tad aizrunājiet par tiem Karaliskajai kundzei.
— Ja nu jūs, mīļo princi, to no manis lūdzat, tad, sākot ar šo vakaru, es pamēģināšu tai lietā kaut ko darīt.
Patiesi, pēc šā vakara hercogs ar lielu pavadonību ieradās pie Karaliskās kundze un, pieņēmis apjukuša cilvēka izskatu, aiz kura viņš tik veikli prata noslēpt savu viltību, tas teica:
— Madamc, tikpat kā savā personīgā lietā, es esmu nācis jūs lūgt dot brīvību tiem sinjoriem, kas man pakalpoja pret manu pienākumu. Nenoraidiet mani, es jau tā esmu diezgan sodīts ar to, ka esmu jūs apbēdinājis un nav taisnīgi, ka citiem jācieš manis dēļ.