— Es nemaz neslēpšu, ka jūsu acīs mans plāns varbūt ir vēl viena kļūda vairāk. Patiesi piekrāpt godīgu cilvēku, tas ir vairāk ne kā kļūda — tas ir noziegums, un tomēr viņam jātop piekrāptam. Kas attiecas uz mani, es pat ar kāju negribētu pieskārties cilvēkam, kurš, zinādams visu patiesību, spētu apprecēt kāda prinča mīļāko. Bet šis pārkāpums, šis noziegums būs pēdīgais manā dzīvē. Es jums zvēru, ka sākot ar to brīdi, kad es pie altāra kāpnēm būšu solījusies ziedot sevi šā cilvēka laimei, es pilnīgi nodošos viņam un savam bērnam. Es aizmirsīšu savu mīļāko un, kalpodama tikumam, izlabošu savas kļūdas, kuras es apraudu un līdz kurām mani ir novedusi mana noziedzīgā vājība. Ak, madamc, ticiet man, mans upuris būs pietiekami smags, lai no manis neko vairāk neprasītu. Es nekad vairs neredzēšu princi. Sievietei, kura jau ta ir diezgan nelaimīga, uzveldama kādam citam savu apkaunoto pagātni, jāatstāj aiz laulāto laužu sliekšņa viss bijušais un jāatbild par nākotni ar goda vārdu, ko viņa ir devusi. Ak, ticiet man, madamc, ticiet žēlīgi, es nemaz neesmu nicināma, es arī neesmu palaidne. Bez šaubām, es esmu maldījusies, bet es atgriežos, es uz ceļiem lūdzu jūsu piedošanu, es jums atdodu jūsu dēlu, atdodu par manas laimes un brīvības maksu un viņš to ir vērts, ka jūs man piedodat. Piedodiet, ak, piedodiet man, madamel
Klausīdamās savā galma meitenē, Karaliskā kundze nevarēja nesajust pret to zināmu līdzcietību, ja pat ne apbrīnu. Acīmredzot vaļsirdība bija pilnīga un nožēla dziļa. Viņa piecēla jauno meiteni, lika tai atsēsties, centās to nomierināt un beidzot apsolīja, ka uzņemoties nokārtot šo lietu ar hercogu un monsieur Dekumiānu, bet ka sākot ar šodienu viņai vajag pārtraukt visus sakarus ar hercogu un nesatikties vairs ar to, kā tikai nepieciešamības gadījumos, tāpat arī neteikt tam nekā par pieņemto lēmumu un ļaut to visu nokārtot Savojas pavaldonei pēc viņas patikas.
— Bet, madamc, — iesaucās nabaga meitene, — mani apvainos!
— Jo labāk… Ja domās, ka jūs esat vainīga, jūs drīzāk aizmirsīs.
— Ak, madamc, es redzu, man jāsāk izpirkt mana vājība!.. Es jums padodos.
— Rīt ap šo laiku es būšu izmeklējusi un noteikusi vīru, kādu es jums nolemju, — turpināja Karaliskā kundze. — Padomājiet, jaunkundz, es topu līdzvainīga jūsu viltībā un līdzzinātāja jūsu krāpšanā, tā nu ir jūsu darīšana — mūs abas attaisnot.
— Nebaidieties, madame, man ir tik viens godavārds un jūsu augstība var uz mani paļauties.
Tai pašā vakarā Karaliskā kundze lika ataicināt pie sevis viņas pirmo staļmeistaru, grāfu Scnsebasljanu, mazliet parupju un uzpūtīgu, bet godīgu cilvēku, kas bija pazīstams ar savu labsirdību un lojalitāti. Viņa bija izvēlējusies to tāpēc, ka viņš nebija no tiem, kas ģjbst dēļ goda principiem, bet uzņem visu tā, kā tas nu reiz ir. Viņa tam lielīja Dekumiānas jaunkundzi, runāja par viņas ģimeni, bagātību, skaistumu, pat par viņas tikumu… Valdnieki un galma ļaudis ne par ko nešaubās!
Grāfs Sensebastjans ar viņam parasto nopietnību uzklausīja, ko teica hercogiene.
Viņš necēla nekādu iebildumu. Kad Karaliskā kundze bija beigusi, viņš pagriezās pret to un jautāja, vai viņa tam parādot to godu un piedāvājot Dekumiānas jaunkundzes roku.
— Jā, monsieur, un es ceru, ka ar to es jums sagādāju tikpat lielu prieku, kā godu.
— Vai grāfs Dekumiāns piekrīt šai saistībai?
Karaliskā kundze saslējās visā augumā.
— Es jums saku, monsieur, ka šis laulības vēlos es! Nezinu, vai jums ar to pietiek, bet es gan noteikti esmu pārliecināta, ka grāfam Dekumiānam ar to pietiks.
Šie vārdi skanēja drīzāk kā pavēle un nevis kā paskaidrojums.
Grāfs Sensebastjans paklanījās ar tik lielisku savaldīšanos, kāda ir raksturīga tiem cilvēkiem, kas var paļauties paši uz sevi un kuru dzīvē nav traipu.
— Tai dienā, kad es apprecēšu Dekumiānas jaunkundzi, man par nožēlošanu būs jāiesniedz jūsu augstībai atlūgšanās no mana amata.
— Bet kāpēc, monsieur? - jautāja hercogiene, baidīdamies, ka viņam būtu radušās aizdomas.
— Tāpēc, ka jaunā un skaistā grāfiene Dekumiāna, kas izprecināta pēc jūsu augstības pavēles un nevis pēc savas sirds patikas, varbūt iemīlēs savu viru, ja viņa neredzēs vairs jūsu galma frantus, tāpat arī tai gadījumā, ja viņa mīlētu kādu citu, jūs, madamc, zināt, ka mūsu dzimtā neciestu šā laika vaļību… Tāpēc man un manai sievai būs labāk doties uz kādu no mūsu pilīm līdz tam laikam, kamēr viņa mani tā mīlēs, ka man nebūs vairs ko bīties…
Grāfs Sensebastjans bija it kā paredzējis Karaliskā kundzes vēlēšanos.
— Jums taisnība, monsieur, - viņa teica, - un jūs varat rīkoties brīvi.
Dažās stundās viss bija nokārtots: grāfs Dekumiāns necēla nekādus iebildumus un viņa meitas jaunkundze vēl mazāk.
Nākamajā rītā pamodies, Savojas hercogs visu to uzzināja no Karaliskās kundzes, kura bija ieradusies pie viņa un kurai bija diezgan daudz pūles to pierunāt. Vajadzēja viņam aprādīt, cik bezgala svarīgi bija viņa dēļ nestaigāt Ludviķa XIV pēdās un nemeklēt sev kādu Dcmančīni jaunkundzi. Visas šīs aizraušanās beidzās ar pazemojošiem ķīviņiem, skandāliem, ar* izpostītu vai vismaz stipri sakompromitētu reputāciju un, beidzot, vēl ar to nelaimi, ka dažai jaunai, nepiedzīvojušai princesei beigu beigās nākās valdīt pār visām šīm drupām.
Vai nu tā bija viņa mātes veiklība, vai paša īgnums, princis ļāvās sevi pierunāt. Tomēr šā sakara pārtraukšana atstāja viņa sirdī neizdzēšamas pēdas, kādas paliek, ja pārtrauc tik tikko uzliesmojušu pirmo mīlu, ko pretīgums un pārkairinājums nav vēl skāruši ar saviem melnajiem spārniem. Viņa vienmēr ir gatava iedegties; tā ir kā kvēlojošā dzirksts un dažreiz pietiek tikai ar vienu skatienu, lai tā uzliesmotu no jauna.