Pēc astoņām dienām bija laulības. Vakarā jaunlaulātā pēc galma noteikumiem tika stādīta priekšā viņu augstībām. Jau nākamajā dienā jaunlaulātie aizbrauca uz saviem īpašumiem, kur tie palika līdz grāfa Sensebastjana miršanas stundai 1703.gadā. Droši vien šā laulātā pāra mīlestība nekad nav bijusi diezgan stipra, lai viņi būtu varējuši atgriezties galmā.
Grāfienes uzvešanās bija nevainojama, viņas takts un saprāts bija viscildinošākās uzslavas vērts.
Neviens tās vairs neatcerējās, izņemot vienīgi to, kas viņu nevarēja aizmirst.
Šis nolikums ar Sensebastjana kundzi ir maz pazīstams. Man to atstāstīja Pcteča, kurš, lai gan bija ļoti noslēgts pret citiem, man nekā nemēdza slēpt.
Kas attiecas uz Viktoru Amede, viņš, man dzirdot, nekad nav pieminējis Sensebastjana kundzes vārdu.
IX
Izņemot dažus sīkumus, kurus pieminēšu to turpmākajā sakarībā, tādi bija apstākļi Savojas galmā, kad es tur ierados.
Tagad pievērsīsimies atkal man un manam stāvoklim pie vīramātes, tāpat arī tiem pārsteigumiem, kas mani še gaidīja. Tā bija pavisam cita dzīve nekā Deluinas pilī.
Es apstājos pie manas priekšā stādīšanas; tā norisinājās parastā kārtībā. Ārzemniece arvien tiek vērīgāk apskatīta, kritizēta un it īpaši iztaujāta. Kā nu mācēdama, es lūkoju tikt ar visu galā. Par laimi še visi runāja franciski. Manas skaistās venēciešu mežģīnes tika ļoti apbrīnotas, tāpat arī mani dārgakmeņi. Karaliskā kundze mani uzņēma ļoti labi. Viņa man daudz apjautājās par Francijas galmu, bet uz šiem jautājumiem es gandrīz vai nemaz neatbildēju, jo par Francijas galmu zināju tikai tik daudz, cik man un māsām nejauši gadījās noklausīties, kad nokāpām lejā zālē, kas mums tika atļauts tikai retos gadījumos.
Galms bija svinīgs, ceremoniāls un noteikts. Es tajā velti meklēju tās atjautas un rotaļīgo vieglumu, kāds valda mūsu franču galmā. Karaliskā kundze ar savām stingrajām manierēm uzturēja šo toni; viņa bija ļoti dievbijīga un, kā parasts, tās galminieki centās būt vēl dievbijīgāki par viņu pašu. Pats par sevi saprotams, ka mana vīramāte pārspēja visus.
Karaliskā kundze bija cēlusies no savojiešu dzimtas un tagad kļuvusi īsta itāliete. Viņa nepavisam vairs neilgojās pēc Parīzes un ja arī varbūt klusībā ilgojās, viņa tomēr neļāva to manīt. No viņas man nepavisam nebija bail, bet jo vairāk no Savojas hercoga, kurš man pat ļoti nepatika. Kamēr pavaldone ar mani sarunājās, viņš vērās manī ar savām caururbjošajām acīm, tad savukārt teica man dažus vārdus, un aiziedama es dzirdēju, ka viņš diezgan skaļi teica monsieur Desantinam un saviem galma virsniekiem:
— Ak, šis nabaga grāfs Deverī! Kam gan bija ienākusi prātā Šī muļķība apprecināt viņu ar šo mazo meiteni?
Vārds — mazā meitene — mani tā pazemoja, ka es aiz dusmām raudāju, paslēpusi seju aiz mana vēdekļa.
— Lai nu, lai, — ierunājās abats Delaskalija, kurš arī bija dzirdējis šo vārdu, — mazā meitene var vēl izaugt, nevajag aizmirst, ka viņas dzīslās tek Dalbēru, Deševrēzu un Longeviju asinis.
Jau toreiz abats Delaskalija juta sevī mostamies to liktenīgo mīlu, ar kuru viņš man vēlāk tik neatlaidīgi uzmācās. Bet es viņu nemīlēju un tai vietā, lai mani nomierinātu, abata piezīme vēl pavairoja manu īgnumu.
Ak, šīs sirds mistērijas! No pretīga cilvēka mutes nekas mums nepatīk, turpretī mūs iepriecina viss, ko čukst mīļa cilvēka lūpas.
Netālu no Turinas ir maza pilsētiņa Šiva. Šis nosaukums vēl būs sastopams šajos memuāros sakarā ar tiem briesmīgajiem notikumiem, par kuriem jau ieminējāmies šīs grāmatas sākumā un kuros Mariani dzimtas locekļiem bija vai nu varoņu, vai upuru loma.
Pagaidām runa vēl nebija par šo asiņaino drāmu, bet gan par vienu no tiem sīkajiem starpgadījumiem, kādus ap mums radīja manas vīramātes piekritējs abats Delaskalija, lai sasniegtu savu sevišķo mērķi.
Pilsētas vidū atrodas kapucīņu klosteris. Dievbijīgie klostera iemītnieki ir devuši nabadzības solījumus, kas tomēr nav kavējis Savojas hercogus un daudzus citus augstmaņus ar neskaitāmām dāvanām padarīt šo mūku mītni bagātu.
Un tā, lūk, šie mūki dzīvo greznībā un pārticībā. Tomēr ļaudis joprojām tic viņu nabadzībai, tāpēc ka ik rītu dāvanu vācējs brālis Luidži, inteliģents un viltīgs cilvēks, netīrās drēbēs un ar maisu uz muguras iznāk pa vārtiem, lai lūgtu ticīgos atvērt tam savu dārgo roku. Šī ubagošanas sistēma bieži vien noder visdažādāko intrigu dzīšanai un tai pašā laikā stiprina ticīgo svētbijibu.
Šis Luidži bija kādas krietnas pjemontiešu ģimenes pastarītis. Vīlies savos nodomos, viņš kļuva par mūku, kurš buduāru intrigās pierādīja lielu inteliģenci un spējas.
Es nezinu, kādos apstākļos viņš bija iepazinies ar abatu Delaskalija. Viņu starpā nodibinājās tuvāki sakari, jo abi šie cilvēki bija kā radīti, lai saprastos.
Pirms neilga laika es biju ieradusies Turīnā. Vajadzēja sameklēt manas dvēseles vadītāju, un abats Delaskalija gribēja uzņemties tas rūpes un izvēlēties manu biktstēvu.
Tā ir delikāta lieta un tai laikā Pjemontā biktstēvs viegli varēja ietekmēt jaunas dāmas sirdi.
Kā zināms, es toreiz biju tikai četrpadsmit gadus veca. Abats baidījās, ka man vēl trūks piedzīvojumu un negribēja, ka es tiktu pakļauta kādai spēcīgai ietekmei, kas pilnīgi izslēgtu viņa iespaidu uz mani. Viņš bija noteicējs par manu vīramāti un gribēja būt ari noteicējs pār manu dvēseles ganu.
Šim cilvēkam bija savi nolūki. Viņš lika sevi aizvest uz Šivas klosteri un pieprasīja sarunu ar brāli dāvanu vācēju. Tiklīdz viņš bija nosaucis savu vārdu, tā vispadevīgi tūdaļ tika ievests klosterī.