— Maz gan uz ko labāku, bet jo vairāk uz kaut ko sliktāku, Bernardo. Nesteigsimies: saule pašreiz tikai uzlec, tātad uzklausi mani un esi pacietīgs, es to gribu! Sešpadsmit gadu vecumā Anžela bija moža, temperamentīga un kaislīga uz mīlas baudām. Viņas tēvs gandrīz jau gulēja uz miršanas gultas un nepaguva meitu ievest sabiedrībā. Tāpēc arī meitenes tieksmēs iestājās lūzums. Tai vietā, lai paceltu skatienu uz augšu, viņa to nolaida uz leju un tas krita uz tevi…
— Ak, padre, padrel
— No tā laika tu vairs nebiji lopu sargs: tev iemācīja lasīt un rakstīt un tu kļuvi Santorī uzticības vīrs.
— Taisnība, godājamais tēv, bet vai tur kas slikts?
— (ian jau mēs, mans dēls, pie tā nonāksim.
— Pa to laiku grāfs Mariani lūdza Anželas roku, to viņam neliedza un, kā es jau teicu, pēc gada no šīm laulībām piedzima bērns. Bet jau ilgāku laiku starp laulāto p^ri vairs nebija labas saprašanās. Grāfs devās tālā ceļojumā. Šodien paiet septiņi mēneši, kopš viņš atkal ieradās Santorī villā, kuru tas atstāja jau pēc trim dienām, lai apmestos uz dzīvi Turīnā, kur viņš atrodas vēl tagad… Vai tas viss tā nav, Bernardo?
— Ak jā, godājamais tēv…
— Jā, tas viss ir taisnība, bet tam nu reiz ir jābeidzas! Laulības pārkāpšanas auglim ir jāpazūd!
— Ak - ak!..
— Tam jānotiek, Bernardo! Tā viss tiks izbeigts un varbūt tad atkal miers un patiesa laime varēs atdzimt šinī ģimenē.
— Ak, tēv, bet šis bērns ir tik možs, spēcīgs un veselīgs…
— Tas ir nozieguma bērns, Bernardo, un Dievs to jau ir atstūmis, pirms viņš bija dzimis. Tas ir mans pēdīgais vārds. Un kas tad ir tāda tikko piedzimušā bērna dzīvība?.. Es tev šovakar iedošu, ko tev vajag, lai par viņu vairs nebūtu jārunā. Tev jāatnāk pie klostera vārtiem un tu atnāksi, vai ne tā?
— Man atliek tikai paklausīt manam kungam.
— Un tu pazudīsi no Santorī villas, lai tur nekad vairs neatgrieztos.
Pie šiem pēdējiem vārdiem Bernardo uzlēca kā tīģeris, bet ubagotājs
brālis tikpat ātri bija kājās.
— Es to gribu un tam tā jābūt, — viņš teica, vicinādams savu nazi.
— Lai notiek tā, — atbildēja Bernardo, mazdūšīgi nokārdams galvu uz krūtīm, — bet tad man tagad vismaz jāparādās Šivā, tai novērstu aizdomas.
— Ej, es tevi neturu.
— Ak, godājamais tēv, es zinu, ka esmu pilnīgi jūsu varā, ceturtdaļstundu es jūtu, ka esmu vairs tikai pats sava ēna.
— Tai tev arī jābūt, Bernardo. Un ja tu gribi dzīvot, tad paliec vien šinī stāvoklī.
Pēc šiem vārdiem brālis dāvanu vācējs piecēlās. Ar rokas mājienu viņš norādīja Bernardo ceļu uz Šivu, bet pats devās uz Santorī villu.
No kādām jūtām un interesēm Luidži vadījās šinī dēkā? Kāpēc viņš ar tādu dedzību un enerģiju iejaucās Bernardo un Santorī ģimenes lietās? To mums noskaidros notikumu turpmākā norise.
Dziļš klusums valdīja Santorī villā, kad brālis dāvanu vācējs tur ieradās. Viņam vispirms tika teikts, ka grāfiene Mariani kundze esot pārāk smagi slima, lai to pieņemtu, kā tas viņai bija parasts.
— Labi, jau labi, — teica mūks, ar roku atbīdīdams sānis kalpotāju, kas viņam to paziņoja, — man jārunā ar Spenco kundzi un jūs itin labi zināt, ka nevajag mani viņai pieteikt, ne arī man rādīt ceļu.
Pēc šiem vārdiem viņš devās augšup pa kāpnēm un pēc dažām minūtēm iegāja pie marķīzes Spenco, slimās grāfienes Mariani mātes.
— Kā jūs mani nobiedējāt! — iesaucās atraitne, redzēdama viņu ienākam, — tas ir briesmīgi — tā pārsteigt cilvēkus!
— Mīļā Paola, vai tad jūs neesat paradusi, ka sevišķi svarīgos gadījumos es arvien mēdzu tā ierasties?
— Es nezinu… Bet šodien…
— Šodien, madame, ir svinīga diena, jo šodien paiet gads kopš tā brīža, kad jūs debesu priekšā un, Dievu piesaukdama, atdevāties man tāpat kā es jums… Jums, varbūt, tas ir pagaisis no atmiņas, bet es to vēl spilgti atceros.
— Ak, Luidži, cik jūs esat nežēlīgs šādā brīdī' teikt man šos vārdus!
— Bet, Paola, šajos vārdos ir viss manas atsacīšanās un uzupurēšanās pilnās dzīves saturs. Vai man jums vēlreiz vajadzēs atgādināt faktus?.. Nu jau būs divdesmit gadi, kopš man bija tā laime vai nelaime sastapt jūs Venēcijas dodža pilī. Jūs bijāt augstmaņa meita, bet es vienkāršs sūtniecības sekretārs. Mūsu mīla izlīdzināja šo starpību: jūs piederējāt man, bet, ak lāsts! divi mēnešus vēlāk, paklausīdama savam tēvam, jūs izgājāt pie marķīza Spenco… Ak, kādas tās man bija briesmīgas mokas!.. Bet starp mums viss vēl nebija beidzies: jūs nesāt savā klēpī mūsu mīlas bērnu, un kad jūsu vīrs bija aizceļojis kādā svarīgā diplomātiskā uzdevumā, es vienīgais biju klāt, kad jums piedzima jūsu Anžela.
— Žēlastību, Luidži, žēlastību! Cik tas ir briesmīgi!
— Varbūt, madame, ka jums tas tā ir, to es ticu, bet man tās ir vienīgās atmiņas, kas mani vēl saista pie dzīves… Jūs gulējāt vārga, bet smaidīga, atskanēja bērna pirmais kliedziens un tad man, kurš biju jūsu vienīgais slepenais palīgs dzemdībās, pēkšņi ienāca prātā savāda doma: nekavēdamies es izvilku no savām drēbēm šo zīmogu ar mūsu dzimtas ģērboni, paturēju to kādas sveces liesmā un, kad tas bija sakarsis, piespiedu to zem mūsu bērna labās krūts.
— Un jūs to izdarījāt!..
— Kā savas dzimtas pēdējā atvase, es, madame, to izdarīju, paredzēdams, ka apstākļi reiz var sakrist tā, kā tas šodien ir noticis. Ko gan būtu līdzējuši visi mani padomi un lūgšanas, ja tam nebūtu šā faktiskā pierādījuma?
— Luidži, Dieva dēļ, es jūs lūdzu, neesiet nežēlīgs!