— Mīļo brāli, tas jau ir izdarīts un es ceru, ka tur netrūks it nekā, bet vai jūs tik drīz jau gribat aiziet?
— Bez kavēšanās, Paola: ir nepieciešams, ka pirms atgriešanās klosterī es parādos arī kādā apkārtnes ciemā. Nāks laiks un jūs sapratīsit, ka šādus sīkumus nedrīkst piemirst.
Šai brīdī kāds kalpotājs atnesa smagi piekrauto maisu; mūks to viegli uzsvieda uz pleciem; tad, roku izstiepis, viņš klusu nomurmināja svētīšanas vārdus un izgāja.
XI
— Nu, Pjetro, — teica godājamais tēvs Luidži, iegriezdamies pie klostera vārtnieka, — es tev atļauju desmito daļu no visa tā, bet pasteidzies drīzāk pievākt, jo atlikumu ar nepacietību gaida ēdamzālē.
Pjetro likās pie darba ar tādu dedzību kā mednieks, kam beidzot izdevies notvert ilgi lenkto medījumu. Tomēr viņš likās mazliet apjucis.
— Piecas pudeles laba vīna, — viņš murmināja, — kā lai te nu māk atrast desmito?.. Bet man nav vaļas nodarboties ar daļu skaitļu rēķiniem, nolikšu vienu sānis un ar pārējiem man nav nekāda darīšana… Pieci šķiņķi, trīs kapauni, divi zaķi; kopā desmit gabalu, no kuriem viens pienākās man. Bet kurš? Eh, lai nekļūdītos, paņemšu no katra pa vienam…
Tiklīdz šī taisnīgā dalīšana bija beigusies, kad pēkšņi atskanēja āmura klaudzieni. Pjetro pasteidzās atvērt vārtus un saviebās, redzēdams ienākam Bernardo Gavacu. Viņš bija bāls un viņa drūmais skatiens bija tumšāks nekā parasti, kas likās liecināja par sāpīgu, bet noteiktu apņemšanos.
— Esmu klāt, — viņš īsi un cieti noteica.
— Labi, — atteica Luidži, — tava akurātība ļauj cerēt uz to labāko. Nu, Pjetro, tagad lai tas viss pazūd, bet citreiz tu man skaitīsi pareizāk.
— Kā jums patiks, godājamais tēv, — atbildēja vārtnieks, pusi maisa veikli iztukšodams kādā kaktā.
Kad šī operācija bija apzinīgi izpildīta, vārtnieks pasteidzās atlikumu nonest ēdamzālē, bet Luidži ar Bernardo devās uz slimnīcu, kur atradās liels daudzums brāļa Luidži pārziņā nodotu medikamentu. Brālis Luidži bija mācīts cilvēks. Kaut gan ķīmija toreiz vēl bija tīta bērnu autiņos, viņš tomēr pazina daudzus svarīgus ķīmijas likumus un bieži sasniedza tādus rezultātus, kuru nozīmi tikai viņš viens prata pienācīgi novērtēt.
— Še, — teica viņš Bernardo, izņemdams no skapja kādu pudelīti pirksta garumā, — pietiek uzpilināt bērna lūpām tikai vienu pilienu šā eliksīra, lai tas, kas vakar radīts, tiktu šodien iznīcināts.
— Ak, tēv, — ierunājās Gavaca aizlūzušā balsī, —. un jūs tiešām negribat piedot šim nelaimīgajan bērnam?
— Tas ir neiespējami, Bernardo. Visu un it sevišķi tevis labā ir nepieciešams, ka viņš pazūd bez pēdām. Vai tu nezini, ka grāfs Mariani ir ļoti uzmanīgs un ka viņš gandrīz jau zina visu patiesību. Kas notiks, ja mēs nerīkosimies ātri? Bērna dzimšana kļūs visiem zināms fakts, tāpat arī, ka viņš ir piedzimis dzīvs un pareizā laikā, tas ir nepilnus septiņus mēnešus pēc grāfa atgriešanās, kurš bērna ieņemšanas laikā atradās vairāk kā simts jūdžu tālu no Itālijas… Ko mēs atbildēsim uz šiem faktiem?.. Bernardo, tu esi noziedzies un tev pašam ir jāvērš viss par labu, lūk, te ir zāles un nav cita līdzekļa… Es piekrītu, tas ir darbs, kas mīkstsirdim nebūtu pa spēkam, bet es esmu pārliecināts, Gavaca, ka tu neesi gļēvulis.
Bernardo pārvilka ar roku pār pieri, it kā gribētu aizdzīt kādu smagu domu.
— Nē, — viņš pēc neilgas klusēšanas teica, — es neesmu gļēvulis un, ja nu viņu citādi nevar glābt, kā tikai par šo cenu…
— Tu viņu glābsi, vai ne tā?
— Es ceru, ka man netrūks dūšas.
— Tad ņem šo flakonu un iegaumē sekojošo: ja kaut kas notiktu tavas neuzmanības dēļ, tu gulēsi kapā, pirms vēl no Anželas galvas būs nokritis kāds mats.
— Tēv, ja jūs viņu tik ļoti mīlat, tad ir neiespējami, ka mēs abi nesaprastos. Es paklausīšu jums tāpat kā viņai: lai Dievs man piedod, ja es būtu maldījies.
Bernardo paņēma flakonu un aizgāja. Bet bija vajadzīgs laika sprīdis, lai noietu ceļa gabalu no klostera līdz Santorī villai. Viņš soļoja lēni, ļaudams vaļu savām drūmajām domām. Brīžiem viņš apstājās, juzdams, ka viss viņa gribas spēks saslienas pret viņam uzspiesto upuri. Tad atkal viņam likās, ka starp viņa sirdi un prātu paceļas it kā vara siena un nepieciešamība paklausīt liktenim Šķita pavēlošāka un nepielūdzamāka kā jebkad.
Bija jau vēls, kad viņš ieradās Santorī villā. Kaut gan Bernardo vēl nebija īsti izšķīries, viņš tomēr juta sirdī pietiekami daudz spēka un enerģijas paklausīt liktenim, ja tas tiešām būtu neuzvarāms.
Pulkstens nosita pusnakti, bet vēlais laiks nevarēja būt par kavēkli cilvēkam, kurš pazina katru mājas iemītnieku un kuram še visas durvis bija vaļā. Karstās asarās kaisa viņa acis, kad tas, domās nogrimis, izgāja cauri vairākām istabām un beidzot nonāca tanī, kur līdzās jaunpiedzimušā šūpulītim gulēja aukle.
Še viņam vajadzēja apstāties, viņš juta, ka ceļi tam ļogās. Pēc maza brītiņa viņam izdevās aizvilkties līdz šūpulim; uz galda degošā lampa izplatīja nespodru gaismu un ar vēl neizjustām trīsām sirdī viņš raudzījās bērnā, kurš saldi gulēja. Tad viņš noslīga ceļos.
— Nē, — viņš teica, rokas saņēmis un ar asarām acīs, — Dievs nevar no manis prasīt tik smagu upuri… Nabaga bērns, tu dzīvosi, kaut arī tev nekad nebūs lemts pazīt savu tēvu…
Un paklausīdams vienīgi tikai savai sirds balsij, Bernardo atstāja šo istabu, kur viņš bija ienācis, lai izdarītu noziegumu.
Tomēr pēc trim stundām viņš atkal atgriezās, nezdams rokās kādu vārīgi satītu nastu, ko viņš nolika šūpulī, kur gulēja Anželas un viņa bērns.