Pēc mirkļa viņš aizgāja, aiznesdams kaut ko līdzīgu tam, ko bija ielicis šūpulī.
Iedams taisni pāri laukiem, Bernardo sasniedza kādu fermu divu jūdžu attālumā no villas Santorī. Kāda sieviete viņu sagaidīja pie zemnieku mājas sliekšņa, tai viņš nodeva savu saini, noskaitīja naudu un klusā balsī teica:
— Es jums uzticu vislielāko noslēpumu: jūsu bērns nav miris. Brīnišķīgās zāles to ir izrāvušas no pašām nāves rokām. Tikai jūs par to ne ar vienu nedrīkstat runāt, kamēr es jums došu ziņu.
Pie šiem vārdiem viņš aizgāja.
Nākoša rītā Santorī villā runāja, ka Anželas bērns naktī ir miris. Un patiesi: šūpulī gulēja jaunpiedzimuša bērna līķītis.
Tai pašā laikā, kad konstatēja šo negaidīto nāves gadījumu, jauna nelaime piemeklēja Mariani ģimeni.
Nezināmu iemeslu dēļ pēkšņā nāvē nomira arī grāfa vecākais dēls.
Šinī nāves gadījumā bija darbojusies Luidži inde un tas bija Gavaca, kurš bija izplānojis šo noziegumu un to slepenībā izdarījis.
— Ak, tēv Luidži, — bija čukstējušas viņa lūpas, — tu runā tikai par manējo, kādēļ lai tas otrs tev būtu mīļāks?
Tā, lūk, grāfs Mariani vienā laikā saņēma ziņu par sava vecākā dēla un tāpat ari par otra bērna nāvi, kas bija dzimis pēc atgriešanās Itālijā.
Grāfu vispirms pārņēma šausmas; viņam likās, ka uz to no visām pusēm glūn nāve, bet tad viņš pasteidzās atkratīties no šīs pārejošās mulsas.
— Viņi mani grib tikai iebiedēt, — viņš pie sevis teica, — bet tās tiem neizdosies. Manā pusē ir mana nevainojamā dzīve un manas tiesības, par visu citu lai spriež tiesa un tā zinās atrast taisnību. Pēc astoņām dienām es būšu Santorī villā un — Dievs lai tad ir vainīgajiem žēlīgs! Ncnokusis es meklēšu rokā tos cilvēkus, kuri ir kļuvuši mani ienaidnieki, lai gan es nezinu, kāpēc. Šīm lietām jānāk gaismā. Man nav nekā ko bīties: es vienmēr esmu rīkojies godīgi un atklāti. Mani nicina un apstrīd manu grāfa titulu, kaut arī tas ir ticis piešķirts manam tēvocim, kura vienīgais mantinieks es esmu. Es vienmēr esmu gatavs no tā atteikties. Mariani tēvs ir bijis Dženovas tirgotājs, jā, es to nenoliedzu, bet tas bija sirsnīgs un godīgs cilvēks, un visi Spenco ģimenes dižciltigie nevarētu piepsiest nobālēt vienu Mariani. Es došos uz Santorī villu, šo noziegumu un nelietību perēkli, un redzēsim, vai drosme un godaprāts nebūs stiprāki.
XII
Grāfa Mariani lēmums bija pārāk nopietns, lai kaut kas varētu viņu aizkavēt to īstenot. Nokārtojis savas darīšanas, viņš atstāja Turīnu, lai galīgi apmestos uz dzīvi Santorī villā, nebēdādams ne nieka par skandāliem un savstarpējiem ķīviņiem, kas to tur varbūt gaidīja. Viņš juta, ka vietējo zemes ļaužu un viņa kalpotāju sabiedriskā doma būs viņam labs atbalsts: viņa zināšanas lauksaimniecībā un administratīvajās lietās starp Santorī apkaimes mazgruntniekiem bija sagādājušas viņam daudz draugu jau toreiz, kad viņš pirmo reizi šinī īpašumā pavadīja savu atvaļinājumu. Viņu mīlēja un cienīja nevis kā savu sinjoru, bet vai nu kā labu kaimiņu, vai arī kā labu kungu, kurš labprāt sarunājās vietējo ļaužu dialektā, lai tie viņu labāk saprastu un vaļas brīžos nebūt nekautrējās kā īsts tēvs apsēsties pie savu kalpotāju galda.
Un tā, lūk, Mariani bija pilnīgā skaidrībā, kā viņu saņems zemes ļaudis un viņa muižu kalpotāji. Tomēr viņš nevarēja tikpat mierīgi domāt par to saņemšanu, kādu tam gatavoja sieva un sievasmāte. Bet šīs abas pat nenogaidīja viņa ierašanos: uzzinājušas par viņa aizbraukšanu no Turīnas, tās atstāja villu Santorī un apmetās Šivā, tādā kārtā uzticēdamās sevi Bernardo Gavacam, kas bija kļuvis par viņu intendatu.
Ar to situācija tagad bija skaidra: pretinieku pozīcijas bija labi nocietinātas, bet par nelaimi viņas bija atkarīgas no naudas un naudas jautājums ir visnepateicīgākais no visiem jautājumiem, kādus gadās iztirzāt ģimenē. Kaut gan marķīze Spenco, izprecinādama savu meitu grāfam Mariani, bija krietni paplicinājusi savus īpašumus, viņa vēl arvien bija ļoti bagāta. Bet viņas izdevumi vienmēr pārsniedza ienākumus, tā kā trūkums jau sāka apciemot Šivu, kurpretī villā Santorī, pateicoties Mariani gudrajai un saprātīgajai saimniekošanai, valdīja pārpilnība.
Bernardo Gavaca bija izmisis. Viņš bija veikls, saprātīgs cilvēks, kurš no viņa pārvaldīšanā nodotajām muižām prata iegūt vislielākos ienākumus un to viņš arī darīja. Bet visa tā vēl nepietika un viņam vajadzēja aizņemties.
Kādudien, kad marķīze un viņas meita sevišķi rūgti žēlojās par savu bēdīgo finansiālo stāvokli, Bernardo iesaucās:
— Vai tas tā ir mana vaina, ka trīs ceturtdaļas jūsu ienākumu satek šā Mariani rokās? Velns lai viņu parautu! Vai tad šī laulības šķiršanas prāva nekad nebeigsies?
— Svētais tēvs, — atbildēja marķīze, — par nelaimi ir nodevis lietas caurskatīšanu Valsts padomei un tā to, kā jau parasts, desmit gados nepaveiks, bet kas attiecas uz Turīnas tiesnešiem, tie ir nolēmuši nogaidīt Romas kūrijas spriedumu.
— Sangue mio\ Tad man vienmēr būs jāredz, kā šis pērtiķis pievāc jūsu labumu?.. Oh; corpo di Dio\ to nevar paciest; tam jādara gals; vienas svētītas lodes šai vajadzībai pietiktu un tā nemaz nav tik reta manta…
— Klusējiet, Bernardo, — to pārtrauca marķīze, — savā centībā jūs aizmirstat, kādu cieņu jums mums nākās parādīt!
— Tas tiesa, marķīzes kundze, — arbildēja Gavaca, kura niknumu šie vārdi nebija varējuši klusināt, — es jums tik daudz esmu parādā!.. Bet
arī viņam esmu parādnieks un, pie manas dvēseles svētības! — ilgi tam vairs nelikšu gaidīt!