Tā, lūk, pateicoties viņas bagātībām, tai radās vesels tuvinieku un draugu galms, un caur to viņa tik labi pārzināja visus apstākļus, ka tos gandrīz vai pilnīgi pārvaldīja, un viņas iespaids kļuva stiprs pat valdošās aprindās, bet tas laiks jau pārsniedz šajos memuāros ietverto laika posmu.
Viņa bija atstājusi Turīnā labi attīstītu dēlu un meitu, kurus hercogs atzina tāpat, kā to darīja karalis.
Dēlu Savojas hercogs ļoti mīlēja un domāja sagādāt tam augstu stāvokli, bet dēls nomira vēl neprecējies. Meita tika izprecināta Kariņjanas princim, kas viņā bija iemīlējies. Šis princis bija slavenā mēmā Soasonas grāfa
vecākā brāļa dēls, bet grāfs bija pēdējā Soasonas grāfa un prinča Eižena tēvs.
Tādā veidā Kariņjanas princis, ja Savojas hercogam nebūtu bijuši citi bērni, būtu kļuvis par Savojas troņa mantinieku.
Savojas hercogs pārāk sirsnīgi mīlēja šo bastarda bērnu, lai apietos ar viņu tā, kā to bija darījis karalis ar Orleānas hercogieni.
Viņi ieradās še, lai palielinātu grāfienes Deverī galmu pēc karaļa nāves un lai bez kautrības iedzīvotos uz Francijas rēķina.
Mīļie lasītāji, tie, lūk, ir šīs sievietes memuāri, ko mana mācītā draudzene noliek jūsu priekšā, ne kā manu vai viņas rakstītu darbu, bet kā pašas grāfienes Deverī piezīmes.
Aleksandrs Dimā
KAISLĪBU PRINCESE
Vispirms man jārēķinās ar maniem lasītājiem, kaut gan, spriežot pēc tiem apstākļiem, kas mani spiež šos memuārus rakstīt, kā arī pēc tā veida, kādā tas tiek darīts, tie ir, patiesību sakot, domāti tikai man pašai un dažiem maniem draugiem.
Monsieur Voltērs vakar aizgāja no manis pulkstens vienos naktī. Viņš bija ieradies uz vakariņām ar diviem ne visai asprātīgiem kungiem, kurus tas man bija lūdzis kaut reizi pieņemt manā mājā, lai tad viņi uz to varētu atsaukties un tā sagādāt sev ieeju tādās vietās, kur tie citādi netiktu ielaisti.
Monsieur Vollēram arvien ir divi trīs šādi otrās šķiras protežē, kurus tas cenšas izcelt kā vien spēdams, pirmkārt, lai uzturētu savu popularitāti, un, otrkārt, tāpēc ka viņš zina, ka viņa protežē nekad tālu netiks. Kas attiecas uz mani, man patīk atbalstīt šos nabaga cilvēkus, kas dzīvo no savas spalvas. Nekad nevar zināt, kas no viņiem vēlāk var iznākt: ja viņi paliek pedanti un smērmaņi, tad tas ir bijis vienkārši labs darbs, bet ja tiem nu šā vai tā laimējas uzrāpties Parnasā, tad šīs labais darbs jums var atmaksāties ar augļiem. To es saku starp citu, jo es vispār nemēdzu interesēties par šīs šķiras ļaudīm, ja viņi nav, vismaz, kā monsieur Voltērs, kļuvuši slavenības. Kas attiecas uz abiem tiem, kurus pieminēju, tad esmu pārliecināta, ka tos droši vien nekad vairs neredzēšu un man nebūtu diezcik patīkami ar tiem sastapties. Tās dažas stundas, ko viņi pavadīja pie manis, abi nostāvēja kā stabi manu skaisto Franciska I laika trijkāju priekšā, par kuriem es reiz ebrejam samaksāju tik lielu naudu un kuri, kad es esmu viena, man tik labi un krietni pakalpo, kad, atmiņās nogrimusi, rušinu ogles kamīnā.
Monsieur Voltēra seja un izturēšanās sabiedrībā ne vienmēr bija patīkama, bet šo trūkumu viņš izpirka ar kādu retu īpašību, kuras tik bieži ir pietrūcis dauziem izciliem gariem: viņš bija lielisks sarunu biedrs.
Viņa valoda risinājās veikli un atjautīgi. Tie, kas nav dzirdējuši viņu runājam, var iegūt zināmu priekšstatu, pārlasot dažus labākos skatus no „Naninas" un „Pazudušā dēla". Bija patīkami noklausīties viņa dzēlīgajās asprātībās, interesantajos domu gājienos, laimīgi izvēlētajos slīdzinājumos un brīvi plūstošajā zinātniskajā diskusijā, kurā nebija ne mazākā pedantisma. Tādā pašā tonī ir ieturēts vairums viņa vēstuļu, un jāatzīst, ka viņu sarunu veids tām ļoti līdzinājās. Bet viņa dzīvajam vārdam bija vēl savas priekšrocības, tāpēc, ka, ja vien viņš bija labā garastāvoklī un sabiedrība, uz kuru tas runāja, bija tam patīkama, viņš ar savām dedzīgajām acīm, žestiem, jautro omu, pieklājību un viņam tādās reizēs īpatu iecietību, atdzīvināja visu, kam vien pieskārās. Daudzi viņa apmeklētāji, kas sākumā bija izturējušies visai rezervēti, aizejot jutās aizkustināti un pārsteigti.
Mēs ar monsieur Voltēru sarunājamies, it kā mēs būtu bijuši divatā; viņš man veltīja dzejoļus un es izlikos, it kā tie man labi patiktu, kaut gan tie nebija daudz labāki par tiem, kādus man veltīja itāļu dzejnieki, kad es vēl biju hercogiene vai ap to laiku. Tas bija tāpēc, ka toreiz es vēl uz visu skatījos ar jūsmojošām jaunības acīm.
Cerēdams sagādāt man lielu prieku, viņš no kāda Melona, pavaldoņa bijušā sekretāra, brošūras nolasīja man dažus izvilkumus. Brošūras nosaukums bija „Tirdzniecības politiskais novērtējums", un tajā atradās sekojošas man veltītas, cildinošas rindas:
„…Es uz jums, madame, raugos kā uz vienu no spilgtākajiem šīs patiesības apliecinātājiem. Cik daudz ģimeņu nedzīvo vienīgi no tā, ka jūs tik labprāt atbalstat mākslu! Tiklīdz vairs neinteresētos par gleznām, gravīrām un pārējiem visdažādāko veidu mākslas darbiem, tūdaļ Parīzē būtu vismaz divdesmit tūkstoši izputinātu cilvēku, A.is būtu spiesti meklēt sev nodarbošānos viņpus robežas."
Man likās, ka Melonam šinī ziņā ir taisnība, un es domāju, ka ja mēs, dižciltīgie, pietiekami neinteresēsimies par māksliniekiem un neierādīsim viņiem sabiedrībā viņu cieņai atbilstošu vietu, tad kādā dienā viņiem var ienākt prātā to sev pašiem sagādāt, bet šāds rezultāts mums būtu jau mazliet nepatīkams.