„Un beidzot," viņa pati pie sevis sprieda, „katrā ziņā būs labi darīts, ja pasargāšu šo jauno cilvēku no katras klizmas un neļaušu viņam krist to briesmoņu rokās, kas būtu gatavi viņu nogalināt. Nogalināt frančus! Nē-ē, viņu vidū ir daudz patīkamu cilvēku!"
Viņa bija izlēmusi.
Princis nostājās pie vaļēja loga parka pusē. Metās tumšs. Bija pienākusi smaržu pilna, mirgojošā Itālijas jūnijmēneša nakts. Lai justos ērtāk, viņš nometa mēteli un cepuri, tad dedzīgi pateicās jaunajai meitenei, kura nebūt nenobijās, jo viņai tas darīja prieku.
Viņa projekti jau sāka pieņemt taustāmu veidu: ka viņš kā princis būtu mēģinājis tai tuvoties, viņam nenāca ne prātā. Tādam augstmanim viņa nekad neuzticētos, bet tik jaunam un šķietami vēl nabadzīgam virsniekam — tas bija gluži kas cits!
— Uzgaidiet še, — viņa teica princim, — es tagad iešu jūsu dēļ zagt un drīz būšu atpakaļ. Ko varēšu, to atnesīšu, bet jums jābūt mierā, kā nu ir: piemēram, jums nebūs citas gaismas kā mēnesnīca, jo gaisma mūs varētu nodot un es būtu pazudusi. Uzgaidiet!
Viņa atstāja Orleānas hercogu vienu un apmēram pēc pusstundas atgriezās ar lieliskām vakariņām, ko tā bija nocēlusi ēdamistabā. Ar viņas vecumam piemītošu grāciju un piemīlību tā stāstīja par viltībiņām, kādas vajadzējis likt lietā, lāi sadabūtu ēdienus, kurus tā pašreiz novietoja viņa priekšā uz maza galdiņa, un Filips nemitējās viņai pateikties.
— Es ceru, ka jūs klāsit diviem, — viņš teica.
— Tā vajadzēs, jo citādi man būs neēdušai jāiet gulēt. Es teicu, ka lejā vairs neiešu, bet palikšu viņas augstības istabās, lai varētu izpildīt tās pavēles.
Un tā, lūk, viņi iekārtojās — abi jauni, skaisti, līksmi. Viņš tik slīpēts, ka nepārspējami tēloja naivo nevainību, viņa tik naiva, ka tai neradās pat ne mazākas aizdomas.
Viņš to apmulsināja ar saviem komplimentiem un pārgalvībām, savaldzināja un smīdināja to un beidzot atļāvās viņai pieskārties. Viņš tai stāstīja par briesmām, kādās viņam nākas doties un ka šīs briesmīgās aplenkšanas laikā tam ik uz soļa draudot nāve. Viņš tai iztēloja, cik bagāta un skaista ir dzīve, kuru tam viņa vecumā varbūt nāksies zaudēt.
— Kaut es vēlreiz varētu justies laimīgs! Kaut man būtu lemts vēl baudīt dažus saldus mirkļus, pirms es atstāju šo pasauli!
Sev par nelaimi nabaga bērns bija uznesis arī pudeli Sicīlijas vīna, šā vīna, kas tik ātri apreibina sirdi un prātu. Tāpat arī viņa, kas līdz šim bija pieradusi pie atturības, sev par nelaimi bija to iebaudījusi, bet vislielākā viņas nelaime bija tā, ka jaunais, skaistais princis bija kaislīgs un prata aizraujoši runāt.
Vakars viļņoja reibinošā tvanā, kādu pazīst tikai dienvidos. Viņai likās, ka šim jaunajam cilvēkam ir diezgan daudz tiesību prasīt sev mazdrusciņ šīs zemes laimes un ka būtu nežēlīgi un pat rupji liegt viņam skūpstu, pēc kura tas tik neatlaidīgi lūdza. Turklāt viņš vēl apgalvoja, ka to mīlot un ka turpmāk bez viņas nespēšot dzīvot. Viņš tai iegalvoja visu to, ko mīlētāji mēdz iegalvot meitenēm, kas tos. uzklausa un ļaujas pievilties tāpēc, ka vispirms viņas pieviļ pašas sevi.
Gala iznākums bija tas, ka tai vietā, lai sastaptos ar savu māsu un ieturētu vakariņas kopā ar to, viņš apciemoja hercogieni tikai nākamajā dienā, it kā nule būtu ieradies.
Viņš vairs neuzdrošinājās pacelt acis uz Žozefu, kas, uzzinājusi viņa augsto kārtu, bija ļoti apmulsusi un nelaimīga. Tomēr princis turpināja viņu paslepen apciemot un bieži vien pat kauju vai apšaudīšanās laikā. Viņa kaislībai briesmas • bija tas pats, kas ēdienam sāls: tas to padarīja tikai stiprāku un ilgstošāku.
Jaunā meitene drīz vien piemērojās apstākļiem.
Dodamies projām no Itālijas, princis visu izstāstīja hercogienei un lūdza to izprecināt meiteni, parūpējoties ari par viņas pūru. «
žozefu apprecēja kāds Paolo Mariani.
Šis Mariani reiz bija bijis ļoti bagāts, bet viņa kaislības to izputināja un kdpš jaunības viņš bija jau paguvis izšķiest lielāko daļu savas bagātības.
Šā cilvēka dzīves gājums vispār bija savāds un savos' memuāros es turpmāk aprakstīšu drausmīgos un asiņainos notikumus, kas saistās ar šis ģimenes likteņiem.
Kas attiecas uz šo Mariani, viņš bija ticis ievests prinča Kariņjana namā; kopā ar princi viņš ieradās Parīzē, kur uz ilgāku laiku apmetās Soasonas viesnīcā. Kā zināms, tad princis bija ieguvis tiesības iekārtot Delo bankas akciju pārdošanas kantori. Mariani pārzināja telpas, kurās notika tirdznieciskie darījumi, un še viņš īsā laikā, pateicoties ne visai godīgiem paņēmieniem, drīz vien sarausa lielas bagātības. Viņš bija kļuvis kardināla Dibuā cienītājs, organizēja tā izpriecas un dažreiz arī pats piedalījās viņa orģijās. Dibuā šad un tad ieradās itālieša dzīvoklī un iepazinās tur ar Žozefu, kas, labi saglabājusies, toreiz ziedēja savu trīsdesmit gadu skaistuma vispilnīgākajā krāšņumā. Tāpat arī viņš šīnī mājā sastapa kādu četrpadsmit gadus vecu, piemīlīgu meiteni — Žozefas un Orleānas hercoga mīlas bērnu. Pavaldoņa ministrs, kuram nebija zināms toreizējais piedzīvojums Turīnā, tūdaļ sāka pārdomāt plānu, kā pavest abas jaunās sievietes. Viņš paturēs māti, Orleānas hercogs — meitu. Nekrietnajam galma apgādātājam tā bija parasta lieta.
Žozefas meitu sauca par Terēžu. Viņas skaistumā bija kaut kas tik tīrs, ka tā atgādināja eņģeli: lielās, melnās acis kvēloja nevainības spožumā, daiļi veidotā piere, brīnišķīgais smaids un stāvs, kura slaidumu būtu varējušas apskaust divdesmit visdaiļākās koķetes.