Zozefa savos tikumos senāk bija diezgan vaļīga un varbūt bija tāda pali arī tagad, jo, cik man zināms, viņa nekad nebija mīlējusi savu vīru,
ar kuru lo bija apprecinājuši, un šis prata atrast citur pretmllas tēlu, ko velti meklēja pie savas sievas. Bet savu meitu Žozefa mīlēja un tā būtu drīzāk bijusi ar mieru redzēt viņu mirušu nekā mīļākās lomā. Kaut ar to būtu izredzējis kāds princis.
Sirdij ir savas dīvainības un tikumībai nav labāka cīņas biedra, kā tas, kurš no tās savā dzīvē ir atsacījies.
Dibuā, kurš bija pārliecināts, ka tam nenāksies grūti iegūt itālieti, kā viņš sauca Žozefu, nosūtīja pie tās dēku meklētāju Lafāru. Mariani kundze pieņēma kapteini savā buduārā, kas bija iekārtots gandrīz vai kā modernas koķetes miteklis.
Par godu itālietei un par kaunu Lafāram mums jāteic, ka viņa priekšlikumi cieta pilnīgu fiasko.
Kapteinis piecēlās, lai atvadītos.
— Pārdomājiet labi! — viņš teica.
— Pietiks, ir jau vēls, — atbildēja Žozefa, — manējie mani sauc. Es no jums atvados.
— Ak, neviens jau nevar iedomāties, kas un kādā nolūkā jūs būtu aizturējis šinī klusajā buduārā.
— Tiklīdz jau kāds ko iedomājas, tad katrā ziņā ko sliktu, bez tam vēl jūsu klātbūtne…
— Atcerieties, kā uzdevumā es jūs tiku lūdzis!
— Es to gribu aizmirst: nelga grib iegūt savam draugam kādas sievietes sirdi, nelietis to grib nopirkt lielmaņa vajadzībām.
— Bīstieties no kardināla!
— Es?
— Jūs zināt, kā viņš atriebjas saviem ienaidniekiem.
— Jā gan, saviem ienaidniekiem, — atcirta Žozefa nicīgi un pašpaļāvīgi, — bet man…
— Jūs viņš mīl. Bet nonievāta mīla pārvēršas naidā.
— Ak, Bastīlijas atslēgas pret mani nekā nespēs darīt! Un tagad ir jau vēls.
— Jā, madame, ir jau vēls. Tomēr uzklausiet vēl pēdējo vārdu. Jūs pazīstat kardināla devīzi: „To, ko tev nedod, paņem." Jūs liedzat, viņš paņems.
Un Lafārs aizgāja.
Dažas dienas vēlāk Mariani, kas bija par kavēkli, tika ievietots Bastīlijā. Iemeslu tam netrūka. Žozefa tika aizvesta ar varu, kad viņa kādu vakaru atgriezās mājās no Tencini kundzes. Lafārs ieradās mierināt mazo Terēžu un deva lai padomu krist pie kājām kardinālam Dibuā, lai izlūgtos apžēlošanu savai mātei un Mariani. kuru tā sauca par tēvu.
Dibuā daiļo bērnu pieņēma ļoti laipni un apsolīja vēl tanī pašā vakarā aizvest viņu pie prinča. Līdz tam laikam viņš to aizturēja ministrijas telpās un, kad pienāca nakts, to tiešām aizveda uz kādu mazu namiņu, kurā pavaldonis dažreiz mēdza pavadīt vakarus un kur tikumībai bieži bija jākrīt par upuri.
Mazā Terēza, kuru bija savaldzinājuši Lafāra skaistie vārdi, sekoja kapteinim ar slepenu prieku.
Šis nebūtu varējis nekā labāka vēlēties, kā ļaut attīstīties jaunās meičas sirdī mīlas dīgļiem, kas tanī jau bija aizmetušies, bet pavaldonis…
— Bet pavaldonis mīlēja ievākt pirmo ražu, it īpaši, kur viņš pats bija sējis, — pārtrauca mani Voltērs, aizrādīdams uz Orleānas hercoga tēva attiecībām pret Terēžu.
— Monsieur, Voltēr, — es iesaucos, — jūs, kas rakstāt vēsturi, tenkojat tāpat kā visi citi.
— Vēsture pastāv tikai no meliem un tenkām.
— Tādā gadījumā jums nav nekādas vajadzības dzirdēt šā stāsta beigas.
— Atrisinājumu es ar labpatiku izlasīšu jūsu memuāros.
— Jūs gribat, lai es rakstītu memuārus?
— Jau sen jums būtu vajadzējis tos sākt. Ar to, ka jūs šādus noslēpumus glabājiet pie sevis, tiek apzagta vēsture. Daudz ļaužu stāstīs nākotnei par kaujām un lieliem notikumiem, par tirgošanos un politiku. Bet kur paliks alkovu, kabinetu un mazo ieliņu dzīves īpatības, vienīgi tikai paši aktieri, kas šīnī dzīvē ir tēlojuši kādu lomu, pazīst tās un var attēlot.
— Un es lai tās aprakstītu, es? Tas nu gan ir smalks joks.
— Kāpēc gan ne?
— Es to nekad nepratīšu.
— Vai jūs katru dienu nerakstāt brīnišķīgas vēstules?
— Bet vēstules taču nav memuāri.
— Vai jūs nesacerat lieliskus pantus?
— Es tos esmu sacerējusi pavisam tikai četrus.
— Bet vai Akadēmijā nav cilvēki, kas spējuši sacerēt tikai vienu un tātad ir darījuši trīs reizes mazāk nekā jūs?
— Nu, tad sakiet man vispirms, kā to dara?
— Ak, grāfien, kā to ir darījusi Kulānža kundze, kā to darīja Seviņjī kundze? Un kā to darāt jūs pati?
— Tas viss nav svarīgi, pamāciet mani!
— Izlieciet uz papīra visu to, ko jūs man šovakar pastāstījāt, tad vēl daudz citu lietu, vēl un vēl, visu to, ko vien jūs atcerēsities, un es jums galvoju, ka vairāk nekas nebūs vajadzīgs. Jūsu stils, tāpat kā jūsu prāts, ir bez pretenzijām; jūs vienkārši pastāstīsit, ko sevišķu jūs esat redzējusi, ko sevišķu jūs esat zinājusi un, ja jums arī gadītos sameloties, jūs ar to jo vairāk kļūsit cienīga līdzināties visu laiku vēsturniekiem, kas tāpēc nemaz nav kaunējušies pagātnē, nekaunās mūsdienās un ne tik vēl nekaunēsies nākotnē.
Pie šiem vārdiem monsieur Voltērs piecēlās, atsveicinājās no manis un aizgāja, abu savu protežē pavadīts, kuru nebeidza tam uzplīties, lai viņš tos pieņemtu savā dzīvoklī, kas, akadēmiskā stilā runājot, tiek uzskatīts par Mūzu pieņemamo istabu.
Palikusi vienatnē, es pasaucu savas kalpones un devos pie miera, bet tai vietā, lai gulētu, kā man to būtu vajadzējis darīt, es visu nakti domāju par Voltēra pēdējiem vārdiem. Es tagad maz guļu, kā tas parasti mēdz būt ar tiem, kuri ir ilgi dzīvojuši pagātnē un kuriem maz vairs palicis dzīvot nākotnē. Es jutu, kā pukst mana vecā sirds, jau iedomājoties vien, ka es varētu atklāt uz papīra manu un arī citu acu priekšā šo jaunību, kuru es turpmāk nekad vairs neskatīšu, kā vienīgi manās atmiņās, un, iedrošināta no šā cilvēka uzslavas, kurš parasti mēdz vai nu lišķēt, vai apvainot, esmu nolēmusi ķerties pie saviem memuāriem. Es ar tiem gribēju pēc iespējas pasteigties, lai novestu tos līdz galam, vai vismaz līdz tam laikam, kad es beidzu dzīvot no citiem un citu dēļ. Viss atlikušais pieder vienīgi Dievam un man.