Rūķīši dzīvoja alā, ko bija izrakuši zem pakalna. Kad Kaspars izvilka no kabatas pirmo rūķīti un nolika zemē, tas pieklauvēja pie durvīm trīs reizes, tad vēl trīs reizes un vēlreiz trīs. Kamēr gausi atvērās durvis, Kaspars jau bija paguvis izņemt no kabatām visus rūķīšus. Tie pateicās viņam par labo sirdi, par lielo palīdzību un lūdza, lai ienākot pie viņiem pavakarēt. Viņi tam parādīšot savu lielo noslēpumu, ko vēl nevienam neesot rādījuši.
Kaspars, protams, neatteicās, jo viņam likās, šie mīlīgie vecīši saks raudāt, ja viņš noraidīs to viesmīlību.
Tā viņš iekļuva alā, kas bija izklāta ar pērnajām kļavu lapām. Rūķīši pakāra pie griestiem savus zilos, zaļos un sarkanos lukturīšus, iededza tajos uguni, un nu ala izskatījās pēc pasaku pils. Sienas iezaigojās ka varavīksnes, griesti spulgoja ka spoguļi, bet lapām noklātā grīda pārvērtās par mīkstu paklāju.
Tagad tas rūķītis, kas bija palicis mājās, jo bija visvecākais, laipni aicināja dārgo viesi vakariņās. Atvērās durvis uz blakus istabu, un tajā bija klāts galdiņš ar garšīgiem ēdieniem un dzērieniem. Uz galda atradās septiņi mazi šķīvīši un viens lielāks šķīvis, septiņas mazas krūzītes un viena lielāka krūze, pie galda stāvēja septiņi mazi krēsliņi un viens lielāks krēsls.
Kaspars dzirdēja rūķīšus sačukstamies:
— Vai viņa jau guļ?
— Viņa jau guļ.
— Tad lūgsim, lai viesis sēd viņas krēslā.
Kasparu apsēdināja lielajā krēslā un nu ņēmās cienāt ar sēnēm, ar ogām, ar liepu medū mērcētiem mežābolīšiem, dzirdīja ar bērza sulām un saldu miestiņu.
Kad bija diezgan mielojušies un izdzēruši dažus kausus miestiņa, rūķīši kļuva ļoti runīgi un pastāstīja Kasparam. ka dzīvojot viņi šeit no mūžseniem laikiem, rokot dzelzi un kaļot zobenu varonim, kas reiz uzņemšoties cīņu ar sumpurņiem, ar deviņgalvaino pūķi un pašu Nelabo un viņa veceni. Agrāk viņi nekad cilvēku tuvumā neesot rādījušies, bet šodien gribējuši salasīt zemenes savai…— te visi pielika pirkstu pie lūpām, lai neizteiktu viņas vārdu. Šo vārdu nedrīkstot izrunāt, jo to varot noklausīties kāda ragana un uzzināt, ka pie viņiem paslēpusies… — un atkal visi pielika pirkstu pie lūpām. Ļaunā pamāte, kas pati ir ragana, aizdzinusi viņu uz mežu, bet nepaguvusi padot ziņu sumpurņiem, lai meiteni nogrābj un atdod Nelabajam par kalponi, un tā rūķīši noslēpuši viņu savā alā. Bet tagad nu, naktij tuvojoties, raganas sēdot visos skursteņu galos un gaidot, vai kāds nesauks viņu vārdā.
— Tā kā tu biji pret mums tik labs, mēs parādīsim tev mūsu…— un viņi pielika pirkstu pie lupām.
— Tikai tu nenosauc viņas vārdu, — visvecākais rūķītis piekodināja.
— Bet, tēvocīt, kā gan es varētu nosaukt viņas vārdu, ja nezinu, kā viņu sauc? — Kaspars nomierināja vecīti.
Rūķīši izveda Kasparu cauri vairākām istabiņām un piecēla sarkana aizkara stūri.
Ko gan Kaspars tur ieraudzīja? Zeltītā gultiņā, ar zaļu sagšu apsegusies, gulēja skaista jaunava melniem matiem, pati balta kā pienā mazgāta, vaigi sārti kā rožaini ābolīši, lūpas sarkanas kā zemeņu ogas.
— Ak manu saulīt! — Kaspars klusu iesaucās. — Vai tas sapnis vai pasaka? Viņa taču ir tik skaista kā Sniegbaltīte!
— Vai! Vai!
— Vai! Vai! — rūķīši sāka vaimanāt. — Tu nosauci viņas vārdu! Kas tikai nu būs?
Tūlīt skurstenī kaut kas iegaudojās, kaut kas iesprakšķējās, un atskanēja tādi neganti smiekli, ka viss pakalns nodrebēja.
Raudami Kasparu sev līdzi, rūķīši izskrēja laukā un tiešām — ragana bija noklausījusies Kaspara izteikto Sniegbaltītes vārdu. Tagad viņa aizjāja uz slotaskāta pāri egļu galotnēm un vēl no tālienes bija dzirdami viņas ļaunie smiekli.
Un nevajadzēja nemaz ilgi gaidīt, kad riedami, kaukdami, baigi gaudodami, rūķīšu namam tuvojās sumpurņu bari. Rūķīši sabēga alā, bet Kaspars nenobijās un palika pie durvīm par sargu.
«Kūms Krauklis teica, ko nevarot ar spēku, to vajagot varēt ar gudrību,» Kaspars atcerējās. «Spēks man gan būtu, bet viņu ir simti, es viens. Lai tad nu iet ar gudrību!»
Viņš piegrābj pilnas saujas smilšu un, tikko sumpurņi ir klāt, sviež tiem acīs. Kaukdami tie atlec nost, bet Kaspars atkal pagrābj smiltis un tikai sviež, grābj un sviež. Cits cita neredzēdami, sumpurņi kā auni sagrūžas ar galvām kopā, dažam aplūst radziņi, tas metas vainīgajam kost, un nu sākas tāda riešanās, tāda plūkšanās, ka drīz vien viss bars smilkstēdams, rētas laizīdams, aizvelkas meža biezoknī.
Rūķīši, pajutuši, ka gaiss ir tīrs, bailīgi pavēra durvis un ieaicināja Kasparu iekšā.
— Beidzot mēs esam sagaidījuši varoni, kam nodot savu gadsimtos kalto zobenu! — rūķīšu vecākais aizkustināts uzrunāja puisi. — Ne mazums tev vēl būs jācīnās, kamēr atbrīvosi zemi no pūķiem un paša Nelabā, bet tu to izdarīsi.
Un tur jau mazie kalējiņi nesa savu darinājumu — spožu tērauda zobenu ar sudraba rokturi. Kaspars to saņēma īsti laikā, jo atkal skurstenī sāka gaudot vējš, tas iebrāzās rūķīšu istabā un savirpuļoja gaisā sausās kļavu lapas. Lukturīšu maigā gaisma nodzisa, melna tumsa mijās ar asiņaini sarkanu blāzmojumu.
— Nāk! Pūķis nāk!
— Pats lielais pūķis!
— Deviņgalvainais! — rūķīši sauca cits par citu. Arī Kasparam pie sirds iekutējās, — diez, diez, kā nu tiks galā?
Bet, iedomājoties, ka pūķis varētu nolaupīt daiļo Sniegbaltīti un aiznest velna kalpībā, viņš pārvarēja bailes un satvēra zobenu.
— Turiet par mani īkšķus! — viņš uzsauca rūķīšiem un izgāja laukā sagaidīt deviņgalvaino briesmoni.