Ugunis un dūmus caur nāsīm šķiezdams, laukumiņā pie pakalna nolaidās pūķis. Kājas kā piestas, rumpis ka kubuls, rokas kā ķeburaini celmi — tāds viņš nostājās Kaspara priekšā.
Nebija laika ne apdomāties, nebija kam padomu prasīt. Kaspars atvēzējās, un kā cirta, tā viena galva dārdēdama aizripoja. Atvēzējās otrreiz — aizripoja otra galva. Bet, jo mazāk galvu pūķim palika, jo niknāk tas spļāva uguni un jo karstāk kļuva Kasparam. Būtu novilcis svārkus, bet cīņā dārgs katrs acumirklis.
Sešas galvas jau bija aizdārdējušas pakalnē, kad Kasparam likas, ka nupat ar sviedru straumēm aizplūst pēdējie spēki. Briesmīgi ir cīnīties vienam, nedzirdēt ne uzmundrinājuma, ne laba vārda, nezināt neviena drauga tuvumā. Bet tad viņš iedomājās, ka septiņi rūķīši tur īkšķus par viņa uzvaru un skaita galvas, kas dārdēdamas aizveļas piekalnē, un juta pieplūstam rokas ar jauniem spēkiem. Vel viena un vēl viena, bet pēdējo pūķis laikam gribēja saglabāt un metās bēgt. Kasparam likās, it kā viņam kājas būtu zemē ieaugušas, rokas kā pamirušas. Varbūt ļaut pūķim aiziet, pamest cīņas lauku? Bet līdz galam neizcīnīta kauja ir tikpat kā pazaudēta, un, ja pūķis paliks dzīvs, viņam galvas ataugs, un raugi — nākamnakt viņš būs atkal klāt pēc Sniegbaltītes. Nē, Sniegbaltīti viņš nedabūs, lai tad vai kas, lai tad kaut pašam gals. Un, iedomai uzskatot daiļo jaunavu, Kaspars atkal atguva spēkus, dzinās pūķim pakaļ un nocirta devīto galvu.
Te jau ap viņu saskrēja rūķīši, un viņam vajadzēja tiem palīdzēt attaisīt dūrītes: viņi bija tik cieši turējuši īkšķus, ka rokas notirpušas:
Rūķīši ieveda Kasparu istabā un gribēja sīki jo sīki uzzināt, kāds izskatījies pūķis, cik liels bijis, cik resns, vai visas galvas tam vienādas, vai tas spļāvis zilu vai sarkanu uguni, bet Kaspars, kā pārspēra slieksni, tā atkrita sausajās lapās un aizmiga.
No rīta, paverot acis, Kaspars ieraudzīja ap sevi sasēdušos visus rūķīšus, kas bija gaidījuši viņu atmostamies. Tad nu viņam vajadzēja izstāstīt, kas un kā bijis, un jautājumi bira cits pēc cita, jo rūķīši ir ļoti ziņkārīgi. Var jau būt, ka Kaspars savā stāstā kaut ko pielika, kaut ko notēloja briesmīgāk, bet dažreiz jau varonim pārvarētās briesmas liekas par maz briesmīgas.
Pa to laiku arī Sniegbaltīte bija piecēlusies un nāca novēlēt rūķīšiem labu rītu. Bet, ieraugot rūķīšu vidū staltu, skaistu puisi, labsrīts palika pusvārdā. Par vakarnakts briesmām Sniegbaltīte vēl nekā nezināja, jo bija gulējusi saldā miegā. Tagad nu rūķīši, cits citu pārtraukdami, ņēmās viņai atstāstīt Kaspara varoņdarbus. Varbūt arī viņi kaut ko pielika no sevis, kaut ko notēloja vēl briesmīgāk, bet ko tur lai saka — viņi paši bija tik maziņi un tik daudz cietuši no pūķiem, raganām, velniem un bezkaunīgiem puikām, ka uzskatīja Kasparu par vislielāko varoni pasaulē.
Bet Sniegbaltīte, klausīdamās rūķīšu stāstījumu, juta savu sirdi silstam. Tā sila un sila, un, kad stāsts bija galā, jau kvēloja karstās liesmās. Un, cik dīvaini, arī Kaspars, raugoties Sniegbaltītē, juta savu sirdi silstam. Tā sila un sila, līdz kvēloja karstās liesmās, un, kad Sniegbaltīte sniedza viņam roku, viņš, to saņemdams, jautāja:
— Vai uz visu mūžu?
— Uz visu mūžu, — atbildēja Sniegbaltīte.
Rūķīši, to dzirdēdami, sāka sist plaukstas, dejoja, svieda cepures gaisā un sauca:
— Nu būs kāzas! Nu būs kāzas! Nu dabūsim vīnu dzert!
Nabaga rūķīši! Viņiem nebija ne jausmas, ka līdz kāzu dzīrēm vēl būs jāizstaigā gari un līkumoti ceļi, jānolaižas pazemē un jāliek pāri jūrām. Bet tagad tika norunāts tā, ka Kaspars dosies mājup saģērbties svētku drēbēs un nāks ar kūmu Lāci un kūmu Kraukli precībās. Rūķīši izgāja viņu gabaliņu pavadīt un nevarēja vien nobrīnīties, kas pa nakti savēlis piekalnē deviņus lielus, apaļus akmeņus.
Nelaimīgi ir tie vīri, kas apprec raganas. Un taisni nesaprotami, kā tas var notikt. Kā viņas pirms kāzām māk būt tik skaistas, tik mīlīgas un valodīgas, ka prot dudināt maigā kakla balsī, ķiķinaties un čubināties, bet kā viņas pārvēršas pēc kāzām? Tad ne vīrs ir labs, ne mantas diezgan, bet pašas kļūst tik slinkas un nevīžīgas, ka ne muti vairs mazgā, ne matus sukā, un strādāt tās ne ar rīksti nav piedabūjamas.
Tāda nelaime bija gadījusies arī Sniegbaltītes tēvam. Pēc sievas nāves nez no kurienes bija atklīdusi skaistulīte, kas viņu lenca un apvārdoja, kamēr viņam likās, ka bez Rumbulas — tā viņu sauca — dzīve vairs nav dzīve. Sākumā lai nu pašam kā, bet Sniegbaltītei tūlīt sākās grūtas dienas. Viņai bija jāapdara visi mājas darbi, bet vakaros jāvērpj, jāada tēvam cimdi, jāplucina spalvas. Un lai nemēģina tēvs ar kādu vārdiņu aizstāvēt meitu, tad pār viņa galvu nobira vārdi kā krusas graudi. Ko viņš gan domājot, te kādu princesi audzināt, laikam cerot ķēniņdēlam izprecināt? Viņa savā mājā necietīšot sliņķus un slaistus — tā Rumbula plātījās, bet, tiklīdz vīrs aizgāja uz mežu darbos, tā pati ziemā likās uz krāsns, bet vasarā gulšņāja kūts sānos. Naktīs, jā, naktīs… Ap pusnakti — tad viņa gan kļuva rosīga, iedeva vīram un pameitai nodzerties zāļūdentiņu, no kura tie aizmiga dziļā miegā, bet pati pa skursteni ārā, uzsēstas uz slotas kāta un aizjāj uz velnu pili, kur dejo ar velnu jaunkungiem turpat līdz pirmajiem gaiļiem.
Kad Sniegbaltīte bija izaugusi par daiļu jaunavu, bet Rumbula nodzīvojusies par riebīgu veceni, velns apsolīja viņai jaunības un skaistuma zāles, ja atdošot šim Sniegbaltīti par kalponi. Rumbula gatava devēja, kaut vai tūlīt, lai tikai atgūtu skaistumu. Laiks meklēt citu vīru citā pusē, jo te jau sen par viņu klīda nelabas valodas, un visas sievas sargāja bērnus no viņas ļaunajām acīm, bet kurš durvis nosprauda ar pīlādžu zariem un savilka ar lietuvēna krustiem, lai viņa netiktu iekšā govis noslaukt.