Viss jau bija ar velnu norunāts, Rumbula aizsūtīja Sniegbaltīti uz Sumpurņu silu ogās, bet tie vientiesīši sumpurņi tieši todien aizskrējuši zaķu medībās, un pa lo laiku Sniegbaltīte bija tā noslēpusies, ka velnam vajadzēja visas apkārtnes raganas norīkot pa naktīm sēdēt skursteņu galos, lai uzzinātu, kur palikusi Sniegbaltīte. Tad vajadzēja tajā naktī pie rūķīšiem ieklīst spēka vīram Kasparam (ak, kāpēc viņa nebija to mazu noskaudusi!), lai notiktu šī ķibele ar sumpurņiem un vēl lielāka nelaime ar deviņgalvaino pūķi. Velns trakoja kā negudrs un sūkstījās, ka pazaudējis savu labāko pūķi. Tagad nu Rumbulai bija jāizgudro kāda viltība, lai izmānītu Sniegbaltīti no rūķīšu mājas ārā un nodotu velna kalpībā.
Rīta agrumā viņa notēloja vīram, cik ļoti uztraukusies esot par Sniegbaltītes pazušanu. Gan viņa liegusi meitenei iet dziļi mežā, bet vai tad tā vējagrābsle viņu klausot? Ieklīdusi tik dziļi mežā, ka aizmaldījusies, un ko viņa neesot noskrējusies meklēdama un saukdama, līdz nupat no kaimiņienēm uzzinājusi, ka Sniegbaltīte atpūšoties rūķīšu mājā. Varbūt meitiņa nezinot ceļu atpakaļ, tāpēc lai ejot viņš turp un vedot mājās.
Nopriecājās vecītis, ka meita sveika, vesela, saāvās kājas un iet arī. Iet, iet, bet te viņam uznāk tādas slāpes, ka vairs ne soli uz priekšu tikt. Par laimi ceļmalā gadās mājiņa un pašlaik pie akas smalks kungs smeļ ūdeni. Palūgs tam malciņu veldzes. Jā, nodzerties varot dabūt, bet tad lai atdodot viņam to, kas šim pirmais nākšot pretim. Kas tur liels, apsolīs arī, gan jau kāds putns vai zaķis ceļā gadīsies. Padzērās ceļinieks, pateicās, un nu iet abi ar kungu uz priekšu. Bet mežs kā izmiris, pat dunduri nedūc. Jau ierauga viņi rūķīšu mājiņu, un rau — tie iznākuši pagalmā ar slotām un grābeklīšiem, lai sapostos precinieku gaidībām. Tēvs domā, ka nu kāds rūķītis panāksies pretim, un lai tad smalkais kungs arī ņem to, vai mazums viņu te mežā dzīvo. Bet tajā brīdī pagalmā iznāk Sniegbaltīte, ierauga tēvu un, iesaukdamās «tētiņ!», izskrien pa vārtiem pretim. Un kas nu notika! Smalkais kungs pārvērtās par ragainu velnu, sagrāba Sniegbaltīti un aizjoņoja kā zirgs. Melni dūmi vien nogriezās, un gaisā pasmirda piķis un sērs.
Tuvojoties rūķīšu mājai, Kaspars ar Lāci un Kraukli nevarēja vien nobrīnīties, kur mežā radies dzidrs strautiņš, kas, maigi čalodams, izlocījās starp kokiem un uzkalniņiem. Bet, kad viņi nogāja līdz mājiņai, tad atrada rūķīšus gauži raudam, un raudiens negribēja un negribēja rimties, un asaras bira un bira bedrītē un aizplūda tālāk kā līkloču strautiņš. Arī Kasparam, uzzinot, ka Sniegbaltīti aiznesis Nelabais, uznāca raudiens. Viņš apsēdās uz apaļā akmens un slaucīja asaras svārku stūri.
Nez cik asaru viņš būtu izraudājis, ja kūms Krauklis viņu neparaustītu aiz jostas gala.
— Beidz gausties, puisi, — viņš teica. — No tavas raudāšanas Sniegbaltītei vieglāk nekļūs.
— Kā lai es neraudu, ja mana laime pagalam, — Kaspars bēdīgi atbildēja.
— Par savu laimi jācīnās. Celies un jozies, sasauc rūķīšus, un apspriedīsim, kā atbrīvot Sniegbaltīti. Lai cik ir stiprs, viens pats tu ar velniem galā netiksi.
Saskrēja rūķīši, sasēdās ap Kasparu un kūmām un, galvas locīdami, piekrita, ka visi ies meklēt velnu pili un atņems Nelabajam Sniegbaltīti. Kaspars sabāza kabatās rūķīšus ar visām viņu lāpstiņām, un tā viņi uzsāka savas gaitas.
Gāja, gāja vienu dienu, gāja otru dienu, līdz trešajā ierauga tādu kā suņu būdu, bet nav suņu būda, skatās, tai tāds kā skurstenis jumtā, un no skursteņa kūp dūmi. Iet tuvāk, redz pie skursteņa darāmies melnu, kārnu ragaini. Ko nu bēdāt, nu tikai prasīs ceļu uz velnu pili pie paša Nelabā.
Velns atgāza galvu, novērtēja spēka vīra augumu un sacīs tā:
— Par velti neviens nekā nedod. Nokalpo man vienu gadu par puisi, tad pateikšu.
«Ko darīt, līgt vai nelīgt?» Kaspars parāto un skatās, ka Krauklis pamirkšķina ar vienu aci, sak, lai tikai līgstot vien.
Tā nu Kaspars ar asinīm no kreisās rokas mazā pirkstiņa parakstīja līgumu ar velnēnu un prasa, kas tad šim būšot jādara.
Vajadzēšot sāli malt, tā velns atbild un ieved visus trīs dziļā pagrabā, kas piekrauts ar sāls maisiem. Katru dienu šim jāsamaļ trīspadsmit maisu, citādi no pagraba neizkļūšot.
Kaspars nu stājas pie lielā dzirnakmeņa un tikai griež, un griež, bet Lācis ceļ maisus un tikai ber iekšā. Kad Kasparam piekūst rokas, Lācis stājas viņa vietā, un tā viņi maļ un maļ, līdz vakarā visi trīspadsmit maisi tukši. Velns paņem malumu, bet rītā pagrabs atkal pilns ar sāls maisiem. Lai nesajuktu dienām skaits, Krauklis katru vakaru iecērt durvju stenderē robiņu. Rūķīši visu laiku sēdēja kaktiņā un pukstēja, kāpēc viņi esot tik maziņi un nevarot nekā palīdzēt.
Pēdīgi, kad gads iet uz beigām, Kaspars sāk prātot, ko gan velns darot ar tādiem sāls kalniem. Norunā tā, ka Krauklis ies noskatīties, kur velns liek viņu malumu.
Rītā Krauklis atnes tādu ziņu, ka ne Kasparam, ne Lācim rokas vairs necēlās darbu darīt. Vakarā velns aiznesot samalto sāli uz riju un velna sieva ragana melnā podā vārot sālījumu, bet pusnakti salejot lielā toverī un ar visu aizejot pa gaisu nolaistīt laukus un mežus, lai labība iznīktu un koki nokalstu.
Domā, domā, ko nu darīt, beidzot izdomā arī. Samals pēdējo sāli smalku jo smalku, lai stiprāks sālījums.
Vakarā, kad nolīgtais laiks galā, velns pieņem darbu un pasaka, šis gan nemaz lāgā nezinot, kur Nelabā pils atrodoties, bet lai ejot vien taisni, tad lai pagriežoties pa labi un atkal ejot taisni, kamēr jāpagriežas pa kreisi, un tur būšot viena cita velna māja, lai tad tam paprasot ceļu tālāk.