— Gāz viņam ar milnu pa sprandu! — Lācis pačukstēja Kasparam.
— Pagaidi. Mans tēvs arvien teica, ka simt draugu esot labāki par vienu ienaidnieku. Pamēģināsim vispirms ar labu.
— Pilskungs ielūdza mūs ciemos, bet laikam esam atnākuši par agru, — viņš teica elles sunim.
Protams, par agru. Vai tad jūs nezināt, ka dzīres sāksies pusnaktī, suns noņurdēja.
— Bet ko tu te dari?
— Ko daru? Sargāju kunga mantu, - suns atbildēja.
Kas tev tur ko sargāt. Tā lāde taču tukša, — Krauklis viltīgi ķircināja suni.
— Nav vis tukša. Tur glabājas acis un zobi, ko šovakar iespraudīs sejā Rumbulai, — suns palielījās.
Kaspars tūlīt noprata, ka tās ir putnu acis, un tas nu jādabū rokā, kamēr nav ieliktas Rumbulai. Bet kā piemānīt suni, lai tas nekluptu stilbos?
— Tev laikam te laba dzīve, ja tik uzticīgi sargā kunga mantu? - viņš uzsāka valodas.
— Vai! Laba dzīve, tu saki? Sliktāka dzīve nevar būt pat suņiem! — suns nopūtās.
Vai tad tu neesi suns? — Kaspars brīnījās.
— Kas es par suni! Es esmu zemes arājs Jānis, un man bija līgava Jautrīte. Tā pazuda, mani ragana Rumbula atvilināja uz pili un nobūra par suni. Piekala ķēdē un lika sargāt Nelabā mantu lādi.
— Tad jau tevi vajadzētu atbrīvot no Nelabā kalpības, — Kaspars apņēmās.
Brālīši baltie! Es jau tūlīt manīju, ka jūs neesat Nelabā draugi. Tie pirms pusnakts te nerādās. Palīdziet man atdabūt manas drēbes, lai es varu nomest šo suņa ādu, tad es atkal būšu cilvēks, — noburtais puisis lūdzās.
Kliks-klaks! Kliks-klaks! — Kaspars zvēla ar zobenu pa ķēdi, un tā sašķīda.
Kliks-klaks! Kliks-klaks! — viņš zvēla pa lādes atslēgu, un tā aizripoja.
Ko nu bēdāt! Nu tikai vēra lādi vaļā, un, rau, tur jau tumsā spīdēja četras zaļas acis. Kaspars grāba tās ciet, bet te roka sataustīja arī kaut ko mīkstu, tādu kā drēbju sainīti. Kā tad, turpat jau bija paslēptas arī puiša drēbes. Varētu tūlīt pārģērbties, bet puisis saka, viņš gribot Nelabo sagaidīt tajā pašā suņa ādā. Kā cilvēks viņš esot bijis ļoti labsirdīgs, nevarējis ne zirgam iesist ar pātagu, ne suņam iespert ar kāju. Bet tagad viņam griboties raganai un Nelabajam atriebties par ilgo gadu ciešanām. Lai tikai šo vēl pastīdot, tad redzēšot, kā šie norādījumi jukšot uz visām pusēm.
Kaspars gāja atdot putniem acis, un, tiklīdz bija tās ielicis tukšajos dobumos, putni paskatījās tālumā un iesaucās:
— Viņi jāj! Viņi jāj!
Drīz arī Kaspars ieraudzīja neparastu skatu: no visām debess pusēm uz slotas kātiem, uz piestām, uz veciem zābakiem jāja astaini velni un izspūrušas raganas.
— Gaidiet mūs un pēc kaujas aiznesiet uz mājām, — Kaspars uzsauca putniem un, skriedams garām rūķīšiem, parādīja, ka nu jātur īkšķi.
Sniegbaltīte pēc nokļūšanas velnu pilī ilgi nebija varējusi aptvert, kas ar viņu nolicis un kur viņa atrodas. Tikai tad, kad viņu uzrunāja maiga balss, viņa atvēra acis un ieraudzīja skaistu meiteni. To sauca par Jautrīti, un velns viņu bija nolaupījis jau agrāk, un jau ilgus gadus tā šeit, pazemē, vērpa dzijas, auda raganām šķidrautus, plānus kā zirnekļu tīklus, sēja slotas un vārīja ēdienu negausīgajiem velnu kungiem un raganu dāmām, kas pusnaktīs sajāja pilī un dzīroja līdz zvaigžņu rietam.
Jautrīte strādādama dziedāja skumjas dziesmas un vakaros klusu raudāja, atcerēdamās skaisto zemes dzīvi un savu mīļoto Jāni. Sniegbaltīte viņu mierināja, stāstīdama par drošsirdīgo kalējdēlu, kas izklīdinājis sumpurņus, pieveicis deviņgalvaino pūķi un satriekšot pašu Nelabo. Pagāja viens gads, bet Sniegbaltīte nebeidza ticēt, pagāja otrs gads, bet Sniegbaltīte nešaubījās. Ritēja trešais gads, bet Sniegbaltīte gaidīja.
Tad kādā pusnaktī, kad pilī velni atkal dzīroja, meitenes savā pazemē izdzirda drausmīgu troksni. Griesti līgojās, viss kalns drebēja un dārdēja, bet apakšzemes vītols locījās, kā vētras plosīts. Jautrīte izbailēs vaimanāja, ka pils sagāzīsies un apraks viņas pazemē uz mūžīgiem laikiem. Tikai Sniegbaltīte nebeidza cerēt.
Pili un kalnu drebināja Kaspars ar saviem draugiem. Pa šaurām kāpnītēm viņi no pagraba uzlīda augšā un kādu laiku stāvēja un noskatījās velnu un raganu dejās. Izdejojušies visi sasēdās ap katliem un pannām un tad nu rija, tad nu rija vārītas čūskas un ceptus krupjus, sautētus ežus un jēlas vardes, piestrēbdami kausētus āpšu taukus un piekozdami no kaulu miltiem ceptus plāceņus. Pieēdušies braucīja vēderus un smēla no kubula smirdīgu dziru un lēja rīklēs, skaļi norēkdamies.
— Pietiek jums dzīrot! — Kaspars iesaucās un, milnu savicinādams, metās iekšā velnu barā. Neprasīdams, kurš vairāk pelnījis, kurš mazāk, viņš belza velniem pa ragiem, slānīja pa mugurām, bet, kad iedrāzās melnais suns ar sarkanajām acīm un metās virsū Rumbulai, tad mati un skrandas vien griezās pa gaisu un raganu barā sākās tāda spiegšana un ķērkšana, ka vecais velns — pats Nelabais nevarēja to izturēt un aizbāza ausis ar spalvainajiem pirkstiem. Lācis grozījās pa vidu, sita ķetnas un sildīja melno suni:
— Ņem ciet! Cui! Patausti tur tam stilbus!
Krauklis uzmetās Nelabajam uz galvas un ar knābi kapāja kārpu uz velna deguna. Nelabais bļaudams šaudījās gan šurp, gan turp un meklēja rokā savu veceni. Tikmēr skraidīja, kamēr sagrūdās krūtīs ar Kasparu, bet tas nu viņu sagrābj aiz ragiem un noprasa, kur licis Sniegbaltīti.
— Pazemē! Pazemē! — velns bailēs izdveš un saņem pērienu ar pīlādža milnu.
Bet visbriesmīgākās izbailes pārņēma mošķus, kad pēkšņi, pavisam nelaikā, jo cik ilgi kā bija pusnakts, nez no kurienes atskanēja gaiļa dziesma. Kā viņi tad ķēra savus slotas kātus, piestas, vecos zābakus un klupdami krizdami metās ārā pa logiem, pa durvīm, pa skursteni! Tikai Nelabais ar veceni palika bez savām ekipāžām — kādi no jaunākajiem bija aizjājuši ar viņu piestām, atstādami savus slotas kātus, kas tādu svaru neturētu. Nevarēdams citur sprukt, Nelabais ar veceni laižas lejā uz pagrabu. Kaspars ar milnu pakaļ. Velnu pāris atrod rūķīšu izrakto alu un jau domā izglābušies. Bet pie izejas — ak posts — stāv melnie putni un — caks! caks! — izknābj velnam acis. Neko neredzēdams, velns kā lec, tā ielec jūrā un ierau j līdzi arī veceni.