Kaspars vēl ilgi stāvēja krastā, noskatīdamies, kā jūra vārās, sakuļ ūdeni putās un viļņi kā traki kumeļi triecas uz krasta pusi un plīst un saplok, dobji vaidēdami.
Noslaucījis sviedrus, Kaspars devās atpakaļ uz pili. Vēl taču jānokāpj pazemē un jāatbrīvo Sniegbaltīte. Alas priekšā viņu sagaidīja rūķīši, ar sakniebtām dūrītēm slaucīdami prieka asaras. Atkal viņi bija tik cieši turējuši īkšķus, ka paši nevarēja attaisīt dūres.
— Paldies jums, mazie rūķīši, par jūsu labo sirdi, — Kaspars pateicās.
Pagrabs pa to laiku bija kļuvis gaišs, un tā vidū Kaspars ieraudzīja stāvam staltu puisi un sukājam matus.
— Kur tu tāds te radies? — Kaspars brīnījās.
— Es taču esmu tas melnais suns, — puisis smaidīdams atbildēja. — Paldies tev, brāl, ka izbrīvoji mani no Nelabā kalpības.
Tagad vairs nebija grūti atrast ieeju pazemē. Kad Kaspars ar Jāni tur nokāpa, viņiem pretim steidzās divas skaistas meitenes.
— Kaspar! — sauca viena.
— Jāni! — sauca otra.
— Sniegbaltīt!
— Jautrīt! — tā atsaucās puiši.
Kad nu viņi visi iznāca saules gaismā un paskatījās uz kalna galotni, tur vairs nebija ne jausmas no velnu pils.
Melnie putni Kasparam pateicās par atgūtajām acīm un atzinās, ka viņi bijuši tie, kas nodziedājuši gaiļa dziesmu.
— Galu galā man nekāda pateicība nepienākas. Paldies jums visiem, kas man palīdzējāt. Bez jums es nebūtu atguvis savu Sniegbaltīti, — teica Kaspars.
Tagad melnajiem putniem bija vairākas reizes jālido pār jūru un atpakaļ. Vispirms viņi pārnesa Sniegbaltīti un Jautrīti, tad atlaidās pēc Lāča un Jāņa, un vispēdīgais atgriezās Kaspars ar rūķīšiem.
Visu zemi jau bija apskrējusi ziņa par velnu varas satriekšanu, un krastā pulcējās ļaužu bari, lai suminātu kalējdēlu.
Un tad tika svinētas divējas kāzas. Ak, kā tur priecājās ļaudis, kā dejoja un dziedāja! Arī rūķīši bija ielūgti un Lācis, un Krauklis, un abi melnie putni. Lācis bija ieķēris pavairāk no miestiņa krūzes un viens pats plātījās dejotājiem pa vidu. Rūķīši pēc vienas vīna glāzes kļuva neparasti jautri un lēca polku ar mazām meitenītēm. Melnajiem putniem miestiņš ātri sakāpa galvā, un tie sāka dziedāt kā gaiļi. To izdzirda mājas gailis un rāva vaļā savu dziesmu. Uztrūkās kaimiņu gaiļi un, domādami, ka aizgulējušies, steidzīgi jo steidzīgi skandēja kikerigū un kikerigā. Drīz vien dziedaja visi pagasta gaiļi. Ak, kas tās bija par kāzām!
Bet velni un raganas tajā pusē vairs nerādījās. Druvas kļuva auglīgas, jo skaudīgā ragana tās vairs nenolaistīja ar sālījumu. Govis atkal deva pienu, jo tās nenoslauca Rumbula, un nevienu puisi un nevienu meitu vairs nenozaga Nelabais. Kā gan viņš to būtu varējis izdarīt, ja pats vairs nebija starp dzīvajiem.