Misters Simss apsēdās. Kinoļaudis skaļi sarunājās savā starpā, un vispārējā čaloņā misters Simss klusi sacīja: — Ceru, ka jūs labi gulējāt.
— Un jūs?
— Es neesmu pieradis pie atsperu matračiem, — misters Simss saviebies atbildēja.
— Bet toties te ir citas labas lietas. Pusi nakts es pavadīju, nobaudīdams jaunas cigaretes un uzkožamos. īpatnēja, valdzinoša garša. Sie senie netikumi s'agādā veselu spektru jaunu sajūtu.
— Mēs nesaprotam, par ko jūs runājat, — Sjūzena sacīja.
— Arvien vēl spēlējat komēdiju, — Simss pasmējās. — Veltīgi. Nelīdzēs arī šī stratēģija ar publiku. Gan jau es notveršu jūs vienus. Man ir milzīga pacietība.
— Paklau, — misters Meltons iejaucās, pietvīcis sārts, — vai šis tips jums bojā omu?
— Nē, nē, viss kārtībā.
— Sakiet tikai vienu vārdu, un es viņu iz- lidināšu ārā kā korķi!
Meltons atkal aizgriezās un kaut ko uzkliedza savai kompānijai. Atskanēja skaļi smiekli, un misters Simss turpināja: — Runāsim īsi un skaidri! Veselu mēnesi es braukāju no pilsētas uz pilsētu, dzīdams pēdas, līdz beidzot jūs atradu, un pagāja vēl visa vakardiena, kamēr īsti pārliecinājos. Varbūt man izdosies nokārtot tā, ka jūs tiksiet cauri bez soda, ja tagad nāksiet man līdz bez lieka trokšņa un labprātīgi atgriezīsieties darbā pie ūdeņraža superbumbas.
— Ir gan ērms — atradis īsto reizi tik gudrām runām! — ar vienu ausi padzirdējis pēdējos vārdus, iesaucās misters Meltons.
Simss, nelikdamies traucēties, turpināja: — Apdomājiet labi! Jūs nevarat izbēgt. Ja nogalināsiet mani, jūs notvers citi.
— Mēs nesaprotam, par ko jūs runājat!
— Izbeidziet niekoties! — Simss dusmīgi iesaucās. — Apdomājiet ar prātu! Jūs paši gluži labi saprotat, ka mēs nedrīkstam pieļaut šādu aizbēgšanas gadījumu. Tas varētu pamudināt citus 2155. gada cilvēkus rīkoties tāpat. Bet mums cilvēki ir vajadzīgi.
— Lai karotu jūsu karos, — Viljams vairs neizturēja.
— Bil!
— Nekas, Sjūzen! Tagad runāsim viņa valodā. Izbēgt mēs nevaram, tas ir skaidrs.
— Lieliski! — Simss iesaucās. — Patiešām gan, jūs esat rīkojušies apbrīnojami bērnišķīgi, mēģinādami aizbēgt no saviem pienākumiem.
— Aizbēgt no šausmām.
— Blēņas! Tikai karš.
— Par ko jūs, zēni, runājat? — misters Meltons jautāja.
Sjūzenai gribējās viņam visu izstāstīt, taču tas nebija iespējams. Psiholoģiskā blokāde atļāva runāt tikai vispārējos vilcienos — tā, kā pašreiz šķietami vispārīgi diskutēja Simss ar Viljamu.
— Tikai karš! Bet kāds!-— Viljams sacīja. — Puse pasaules nobendēta ar lepras bumbām!
— Un tomēr, — Simss iebilda, — Nākotnes iedzīvotāji ņem ļaunā, ka jūs abi gribat paslēpties, tā teikt, uz jaukas tropu salas, kamēr viņi vārās elles katlā. Nāve mīl nāvi, nevis dzīvību. Cilvēkiem, kas mirst, ir patīkami apzināties, ka arī citi mirst reizē ar viņiem. Sajūta, ka neesi viens peklē un kapā, dod zināmu mierinājumu. Nākotnes cilvēki ir sašutuši par jūsu abu rīcību, un es esmu viņu pilnvarots soģis!
— Palūkojieties uz pilnvaroto soģi! — misters Meltons uzsauca savai kompānijai.
— Jo ilgāk jūs liksiet man gaidīt, jo ļaunāk būs jums pašiem. Mister Treivis, jūs mums esat vajadzīgs, lai konstruētu jauno bumbu. Atgriezieties tūlīt, un nekādas spīdzināšanas nebūs. Ja jūs vilcināsieties, mēs lik un tā piespiedīsim jūs strādāt un, kad būsiet ticis galā ar bumbu, izmēģināsim pie jums dažas jaunas, sarežģītas ierīces. Padomājiet, ser!
i— Man ir priekšlikums, — Viljams sacīja. — Es došos tūliņ jums līdz, ja mana sieva varēs palikt šeit — dzīva, drošībā, tālu no kara.
Misters Simss mirkli pārlika.
— Labi! Pēc desmit minūtēm satiksimies uz laukuma. Jūs mani paņemsit savā mašīnā un aizvedīsit ārpus pilsētas uz nomāju vietu. Es parūpēšos, lai tur mūs uzņem Laika Mašīna.
— Bil! — Sjūzena cieši satvēra Viljama roku.
— Nerunā pretī! — Viņš paskatījās sievai acīs. — Tas ir izlemts. — Tad pievērsās Sim- sam: — Vēl tikai viens jautājums. Pagājušo nakti jūs būtu varējis notvert mūs viesnīcas istabā un aizvest projām. Kāpēc jūs to nedarījāt?
— Varbūt tāpēc, ka pats lieliski pavadīju laiku, — misters Simss gurdi atbildēja, zelēdams savu tikko aizdedzināto cigāru. — Man ļoti negribas šķirties no šīs brīnišķīgās atmosfēras, saules, atpūtas. Man ir žēl pamest vīnu un cigaretes. Ak, cik žēl! Tātad — pēc desmit minūtēm uz laukuma. Jūsu sieva var justies pilnīgi droša un palikt šeit, cik ilgi vēlas. Atvadieties no viņas!
Misters Simss piecēlās un devās uz durvīm.
— Misters Dižmutis paceļ buras! — misters Meltons nobļāva viņam pakaļ. Tad pagriezās un paskatījās uz Sjūzenu. — Ai, ai! Te viens birdina asaras. Kurš tad nu tā dara — raud pie brokastgalda?
Ceturksni pēc deviņiem Sjūzena stāvēja uz istabas balkona un raudzījās lejup. Laukuma malā uz smalki veidota bronzas soliņa, kājas sakrustojis, sēdēja misters Simss. Nokodis galiņu jaunam cigāram, viņš tīksmi to aizdedzināja.
Sjūzena izdzirdēja motora rūkoņu. Ielas N viņā galā Viljams izbrauca mašīnu no garāžas, un tā lēnām ripoja lejup pa akmeņiem bruģēto nokalni.
Mašīnas ātrums pieauga. Trīsdesmit, četrdesmit, piecdesmit jūdžu stundā. Cā|u bariņš izbailēs aizspurdza no ceļa.
Misters Simss noņēma savu balto panamu, norausa sviedrus no sārtās pieres, atkal uzlika cepuri galvā un tad ieraudzīja mašīnu.
Ar sešdesmit jūdžu ātrumu stundā tā drāzās taisni uz laukumu:
— Viljam! — Sjūzena spalgi iekliedzās.
Mašīna dārdēdama atsitās pret laukuma zemo malu, palēcās uz augšu, joņoja tālāk pār akmens plāksnēm uz apsūbējušo solu. Misters Simss nosvieda cigāru, griezīgi iebļāvās, savēcināja rokas, — un tai pašā sekundē mašīna uzdrāzīs viņam virsū. Viņa ķermenis kūleņodams uzlidoja augstu gaisā un •■magi kā maiss nogāzās zemē.
Laukuma pretējā malā mašīna apstājās — viens tās priekšējais ritenis bija salauzts. Saskrēja cilvēki.
Sjūzena iegāja istabā un cieši aizvēra balkona durvis.
Pulksten divpadsmitos viņi abi bālām sejām roku rokā iznāca no municipalitātes.
—< Adios, sefļor, setļora, — atvadoties teica mērs.
Viņi apstājās laukumā, kur pie asiņu peļķes drūzmējās ziņkārīgie.
— Vai tevi vēl izsauks? — Sjūzena jautāja.
— Nē. Viss ir sīki noskaidrots. Tas bija nelaimes gadījums. Mašīna pēkšņi neklausīja stūrei. Ar asarām acīs es viņiem to apliecināju. Dieva vārds, man vajadzēja kaut kā atvieglot sirdi. Es tiešām apraudājos. Man bija ļoti grūti viņu nogalināt. Savu mūžu neesmu gribējis izdarīt kaut ko tādu.
— Un tevi nenodos tiesai?
•— Sākumā bija runa par to, taču es pasteidzos visu izskaidrot. Viņi man tic. Tas bija nelaimes gadījums. Lieta ir izbeigta.
— Kurp mēs tagad dosimies? Uz Mehiko? Uz Uruapanu?
— Mašīna ir remontā. Tā būs kārtībā četros pēc pusdienas. Tad mēs tiksim projām no šās nolādētās vietas.
— Vai mums nesekos? Tu domā, ka Simss strādāja viens?
— Nezinu. Taču domāju, ka mēs esam ieguvuši mazliet laika.
Kad viņi sasniedza viesnīcu, no tās pašreiz nāca ārā kinoļaudis. Misters Meltons norūpējies piesteidzās viņiem klāt. — Es dzirdēju, kas noticis. Ļoti nepatīkami. Vai tagad viss nokārtojies? Vai nevēlaties mazliet izklaidēties? Mēs uzņemsim tepat kalnā uz šīs ielas dažus kadrus. Ja gribat paskatīties, laipni lūdzu! Patiešām nāciet, tas jūs izklaidēs.