Viņi gāja.
Viņi stāvēja akmeņiem bruģētās ielas malā, kamēr uzstādīja filmēšanas aparatūru. Raudzīdamās lejup uz tālumā aizvijošos ceļu un šoseju, kas veda uz Akapulko un jūru, garām piramīdām un drupām, un maziem ciematiņiem ar nededzinātu ķieģeļu mājiņām, pret kuru dzeltenajām, zilajām un mēļajām sienām liesmoja sārtās bugenvillas, Sjūzena domāja: «Mēs nemitīgi braukāsim no pilsētas uz pilsētu, vienmēr būsim pulkā un barā — gan ceļā, gan veikalos, gan viesnīcu vestibilos, mēs uzpirksim policiju, lai naktīs mūs apsargā, ieslēgsimies aiz dubultatslēgām, bet — allaž cilvēku burzmā, nekad vairs vieni, allaž ar bailēm sirdī, ka pirmais pretimnācējs var būt jauns Simss. Mūžīgā neziņā, vai mums izdevies apmānīt izsekotājus un sajaukt viņiem pēdas. Un allaž tie tur,
Nākotnē, gaidīs brīdi, kad mūs notvers un aizgādās atpakaļ, lai mūs sadedzinātu ar savām bumbām un iznīdētu ar sērgām, lai viņu policija atkal mūs komandētu — gulties, celties, lēkt caur stīpu! Un tā mēs bez mitas skriesim caur mežu un ne mūžam vairs neapstāsimies, un nekad vairs negulēsim mierīgi.»
Apkārt bija sapulcējušies cilvēki, lai noskatītos filmēšanā. Sjūzena vēroja pūli un tuvējās ielas.
— Vai tev kāds šķiet aizdomīgs?
— Nē. Cik pulkstenis?
— Trīs. Mašīnai drīz jābūt kārtībā.
Filmēšana beidzās ceturksni pirms četriem.
Viņi visi sarunādamies devās atpakaļ uz viesnīcu. Viljams iegriezās garāžā.
— Mašīna būs gatava sešos, — iznācis no turienes, viņš noraizējies sacīja.
— Bet noteikti sešos, ne vēlāk?
— Būs, būs, neuztraucies!
Viesnīcas vestibilā viņi palūkojās apkārt, vai tur nav vēl kāds vientuļš ceļotājs, līdzīgs misteram Simsam — ar tikko apgrieztiem matiem, pārlieku kārs uz cigaretēm un aizdomīgi smaržojošs pēc odekolona. Taču vestibils bija tukšs. Ejot augšā pa kāpnēm, misters Meltons sacīja: — Nu, tā tik bija dieniņa! Vai nederētu pēc grūta darba izskalot rīkli? Ko jūs, draugi, par to sakāt? Kokteili? Alu?
— Varbūt kadu glāzi.
Viss bars sagāzās Meltona istabā, un sākās iedzeršana.
— Tu pamet acis pulkstenī, cik mums vēl laika, — Viljams sacīja.
«Jā, laiks,» Sjūzena domāja. «Kaut mums būtu laiks!» Pašreiz viņa vēlējās tikai vienu — visu garo, gaišo oktobra dienu nosēdēt uz laukuma, neko nedomājot, ne par ko neraizējoties, ļaujot saulei glāstīt seju un rokas, sēdēt tur tā ar aizvērtām acīm, smaidot izbaudīt tīkamo siltumu un nekustēties, nekur nesteigties. Aizmigt Meksikas saulē un gulēt — saldi un mierīgi, droši un laimīgi, dienām, nedēļām ilgi…
Misters Meltons attaisīja šampānieša pudeli.
— Uz skaistas lēdijas veselību! — viņš uzsauca, pieskandinādams Sjūzenas glāzei. — Jūs gandrīz derētu filmai, es pat varētu jūs izmēģināt.
Viņa pasmējās.
— Nopietni, — Meltons sacīja. — Jūs esat ļoti jaukiņa. Es jūs iztaisītu par kinozvaigzni.
— Un aizvestu mani uz Holivudu? — Sjūzena iesaucās.
— Skaidrs, ka šajā nolādētajā Meksikā mēs nepaliktu!
Sjūzena aši palūkojās uz Viljamu. Viņš pacēla vienu uzaci un piekrītoši pamāja. Tas nozīmētu tikt projām no šejienes, mainīt apģērbu, vidi, varbūt arī vārdu. Un ceļā viņi atrastos kopā ar šiem astoņiem cilvēkiem, kas būtu drošs vairogs pret jebkuriem draudiem no Nākotnes.
— Tas izklausās brīnišķīgi, — Sjūzena sacīja.
Viņa bija . mazliet apskurbusi no šampanieša. Pēcpusdiena aizritēja nemanot, ap viņu valdīja skaļa jautrība. Viņa jutās droši un labi, un priecīgi un pirmoreiz pēc ilgiem gadiem bija patiešām laimīga.
— Kādai filmai mana sieva būtu piemērota? — jautāja Viljams, pieliedams savu glāzi.
Meltons vērtējoši paraudzījās Sjūzenā. Visi pārstāja smieties un klausījās.
— Man viņu patiktos uzņemt filmā ar spraigu, intriģējošu sižetu, — Meltons sacīja. — Tas varētu būt stāsts par vīru un sievu, tādiem kā jūs abi.
— Turpiniet!
— Un varbūt par karu, — režisors sacīja, pacēlis glāzi pret sauli un vērodams dzēriena krāsu.
Sjūzena un Viljams klusēdami gaidīja tālāko.
Stāsts par vīru un sievu, kas dzīvo mazā namiņā kādā mazā ieliņā, teiksim, 2155. gadā, — Meltons sacīja. — Tas, protams, ad libi- tum, tā sakot, variējams pēc patikas. Bet šiem cilvēkiem jāsastopas vaigu vaigā ar briesmīgu karu, ūdeņraža superbumbām, cenzūru, tuvas nāves briesmām, un tad — te nu sākas visinteresantākais — viņi aizbēg uz Pagātni, un tur tiem seko kāds cilvēks, kuru viņi uzskata par ļaunuma iemiesojumu, bet kurš vienīgi mēģina bēgļiem atgādināt viņu pienākumu.
Viljamam izkrita glāze no rokām.
Misters Meltons turpināja: — Un tad šis pārītis meklē glābiņu pie kādas kinodarbinieku grupas, kas ieguvusi viņu uzticību. «Cilvēku pulkā mēs būsim drošībā,» viņi domā.
Sjūzena sagurna krēslā. Visi raudzījās uz režisoru. Viņš iedzēra malciņu vīna. — O, pirmklasīgs vīns! Nu, tā — šis vīrietis un sieviete acīmredzot nesaprot, cik ļoti nepieciešami viņi Nākotnei. Sevišķi vīrs, jo viņš ir galvenais speciālists jauna bumbu metāla radīšanā. Tāpēc izsekotāji, sauksim viņus tā, nežēlo pūļu un līdzekļu, lai atrastu, sagūstītu un nogādātu atpakaļ mājās šo pārīti, un beidzot notver viņus vienus pašus viesnīcas istabā, kur neredz svešas acis. Izsekotājiem ir savi paņēmieni. Viņi strādā pa vienam un grupās pa astoņi. Vienādi vai otrādi, bet bēgļi rokā ir. Vai tā neiznāktu brīnišķīga filma, kā jums šķiet, Sjūzen? Un jums, Bil? — Viņš iztukšoja savu glāzi.
Sjūzena sēdēja, nekustīgi vērdamās vienā punktā.
— ,Vai nevēlaties iedzert? — misters Meltons vaicāja.
Viljams izrāva revolveri un trīs reizes izšāva. Viens no vīriešiem saļima, pārējie metās uz priekšu. Sjūzena iekliedzās. Kāda roka aizspieda viņai muti. Revolveris noblīkšķēja pret grīdu, Viljams vēl pretojās, bet tad viņu sagrāba kā spīlēs.
Misters Meltons stāvēja turpat, kur stāvējis, viņa pirksti asiņoja. — Lūdzu, nepadariet savu stāvokli vēl Jaunāku, — viņš sacīja.
Pie durvīm atskanēja skaļi klauvējieni.
— Ielaidiet!
— Tas ir viesnīcas pārvaldnieks, — misters Meltons sausi sacīja. Viņš pavēloši pacēla zodu. — Nu, sākam rīkoties!
— Ielaidiet! Es izsaukšu policiju!
Sjūzena un Viljams ātri saskatījās, tad pameta acis uz durvīm.
— Pārvaldnieks grib tikt iekšā, — misters Meltons sacīja. — Ātrāk!
Telpas vidū tika izstumta filmēšanas kamera. No tās izšāvās zila gaisma, kas acumirklī piepildīja visu istabu. Sienas atkāpās, un cilvēki cits pēc cita izgaisa.
— Ātrāk!
Pēdējā mirklī pirms izgaišanas Sjūzena aiz loga vēl ieraudzīja zaļo zemi un mēļās, dzeltenās, zilās un sārtās mājiņas, un bruģa akmeņus, kas aizplūda lejup kā upe; pa ielu pretī saules apspīdētajiem pakalniem jāja kāds vīrs uz ēzelīša, zēns dzēra apelsīnu sulu, un viņa sajuta mutē tās saldmi, laukumā kupla koka ēnā stāvēja cilvēks ar ģitāru, un viņa juta savu roku pieskārāmies stīgām, un tālumā bija jūra, zilā un maigā jūra, tā paņēma viņu savā klēpī un aiznesa līdz.