Выбрать главу

Viņi gāja.

Viņi stāvēja akmeņiem bruģētās ielas malā, kamēr uzstādīja filmēšanas aparatūru. Rau­dzīdamās lejup uz tālumā aizvijošos ceļu un šoseju, kas veda uz Akapulko un jūru, garām piramīdām un drupām, un maziem ciemati­ņiem ar nededzinātu ķieģeļu mājiņām, pret kuru dzeltenajām, zilajām un mēļajām sie­nām liesmoja sārtās bugenvillas, Sjūzena domāja: «Mēs nemitīgi braukāsim no pilsētas uz pilsētu, vienmēr būsim pulkā un barā — gan ceļā, gan veikalos, gan viesnīcu vesti­bilos, mēs uzpirksim policiju, lai naktīs mūs apsargā, ieslēgsimies aiz dubultatslēgām, bet — allaž cilvēku burzmā, nekad vairs vieni, allaž ar bailēm sirdī, ka pirmais pre­timnācējs var būt jauns Simss. Mūžīgā ne­ziņā, vai mums izdevies apmānīt izsekotājus un sajaukt viņiem pēdas. Un allaž tie tur,

Nākotnē, gaidīs brīdi, kad mūs notvers un aizgādās atpakaļ, lai mūs sadedzinātu ar sa­vām bumbām un iznīdētu ar sērgām, lai viņu policija atkal mūs komandētu — gulties, cel­ties, lēkt caur stīpu! Un tā mēs bez mitas skriesim caur mežu un ne mūžam vairs ne­apstāsimies, un nekad vairs negulēsim mie­rīgi.»

Apkārt bija sapulcējušies cilvēki, lai no­skatītos filmēšanā. Sjūzena vēroja pūli un tuvējās ielas.

—   Vai tev kāds šķiet aizdomīgs?

—   Nē. Cik pulkstenis?

—   Trīs. Mašīnai drīz jābūt kārtībā.

Filmēšana beidzās ceturksni pirms četriem.

Viņi visi sarunādamies devās atpakaļ uz vies­nīcu. Viljams iegriezās garāžā.

—   Mašīna būs gatava sešos, — iznācis no turienes, viņš noraizējies sacīja.

—   Bet noteikti sešos, ne vēlāk?

—   Būs, būs, neuztraucies!

Viesnīcas vestibilā viņi palūkojās apkārt, vai tur nav vēl kāds vientuļš ceļotājs, līdzīgs misteram Simsam — ar tikko apgrieztiem matiem, pārlieku kārs uz cigaretēm un aiz­domīgi smaržojošs pēc odekolona. Taču ves­tibils bija tukšs. Ejot augšā pa kāpnēm, mis­ters Meltons sacīja: — Nu, tā tik bija die­niņa! Vai nederētu pēc grūta darba izskalot rīkli? Ko jūs, draugi, par to sakāt? Kokteili? Alu?

—   Varbūt kadu glāzi.

Viss bars sagāzās Meltona istabā, un sā­kās iedzeršana.

—  Tu pamet acis pulkstenī, cik mums vēl laika, — Viljams sacīja.

«Jā, laiks,» Sjūzena domāja. «Kaut mums būtu laiks!» Pašreiz viņa vēlējās tikai vienu — visu garo, gaišo oktobra dienu no­sēdēt uz laukuma, neko nedomājot, ne par ko neraizējoties, ļaujot saulei glāstīt seju un rokas, sēdēt tur tā ar aizvērtām acīm, smai­dot izbaudīt tīkamo siltumu un nekustēties, nekur nesteigties. Aizmigt Meksikas saulē un gulēt — saldi un mierīgi, droši un laimīgi, dienām, nedēļām ilgi…

Misters Meltons attaisīja šampānieša pu­deli.

—   Uz skaistas lēdijas veselību! — viņš uz­sauca, pieskandinādams Sjūzenas glāzei. — Jūs gandrīz derētu filmai, es pat varētu jūs izmēģināt.

Viņa pasmējās.

—   Nopietni, — Meltons sacīja. — Jūs esat ļoti jaukiņa. Es jūs iztaisītu par kinozvaig­zni.

—   Un aizvestu mani uz Holivudu? — Sjū­zena iesaucās.

—  Skaidrs, ka šajā nolādētajā Meksikā mēs nepaliktu!

Sjūzena aši palūkojās uz Viljamu. Viņš pacēla vienu uzaci un piekrītoši pamāja. Tas nozīmētu tikt projām no šejienes, mainīt ap­ģērbu, vidi, varbūt arī vārdu. Un ceļā viņi atrastos kopā ar šiem astoņiem cilvēkiem, kas būtu drošs vairogs pret jebkuriem drau­diem no Nākotnes.

—   Tas izklausās brīnišķīgi, — Sjūzena sa­cīja.

Viņa bija . mazliet apskurbusi no šampa­nieša. Pēcpusdiena aizritēja nemanot, ap viņu valdīja skaļa jautrība. Viņa jutās droši un labi, un priecīgi un pirmoreiz pēc ilgiem ga­diem bija patiešām laimīga.

—   Kādai filmai mana sieva būtu piemē­rota? — jautāja Viljams, pieliedams savu glāzi.

Meltons vērtējoši paraudzījās Sjūzenā. Visi pārstāja smieties un klausījās.

—   Man viņu patiktos uzņemt filmā ar spraigu, intriģējošu sižetu, — Meltons sa­cīja. — Tas varētu būt stāsts par vīru un sievu, tādiem kā jūs abi.

—   Turpiniet!

—   Un varbūt par karu, — režisors sacīja, pacēlis glāzi pret sauli un vērodams dzēriena krāsu.

Sjūzena un Viljams klusēdami gaidīja tā­lāko.

Stāsts par vīru un sievu, kas dzīvo mazā namiņā kādā mazā ieliņā, teiksim, 2155. ga­dā, — Meltons sacīja. — Tas, protams, ad libi- tum, tā sakot, variējams pēc patikas. Bet šiem cilvēkiem jāsastopas vaigu vaigā ar briesmīgu karu, ūdeņraža superbumbām, cenzūru, tuvas nāves briesmām, un tad — te nu sākas vis­interesantākais — viņi aizbēg uz Pagātni, un tur tiem seko kāds cilvēks, kuru viņi uzskata par ļaunuma iemiesojumu, bet kurš vienīgi mēģina bēgļiem atgādināt viņu pienākumu.

Viljamam izkrita glāze no rokām.

Misters Meltons turpināja: — Un tad šis pārītis meklē glābiņu pie kādas kinodarbi­nieku grupas, kas ieguvusi viņu uzticību. «Cil­vēku pulkā mēs būsim drošībā,» viņi domā.

Sjūzena sagurna krēslā. Visi raudzījās uz režisoru. Viņš iedzēra malciņu vīna. — O, pirmklasīgs vīns! Nu, tā — šis vīrietis un sie­viete acīmredzot nesaprot, cik ļoti nepiecie­šami viņi Nākotnei. Sevišķi vīrs, jo viņš ir galvenais speciālists jauna bumbu metāla radīšanā. Tāpēc izsekotāji, sauksim viņus tā, nežēlo pūļu un līdzekļu, lai atrastu, sagūstītu un nogādātu atpakaļ mājās šo pārīti, un bei­dzot notver viņus vienus pašus viesnīcas is­tabā, kur neredz svešas acis. Izsekotājiem ir savi paņēmieni. Viņi strādā pa vienam un gru­pās pa astoņi. Vienādi vai otrādi, bet bēgļi rokā ir. Vai tā neiznāktu brīnišķīga filma, kā jums šķiet, Sjūzen? Un jums, Bil? — Viņš iz­tukšoja savu glāzi.

Sjūzena sēdēja, nekustīgi vērdamās vienā punktā.

— ,Vai nevēlaties iedzert? — misters Mel­tons vaicāja.

Viljams izrāva revolveri un trīs reizes iz­šāva. Viens no vīriešiem saļima, pārējie metās uz priekšu. Sjūzena iekliedzās. Kāda roka aiz­spieda viņai muti. Revolveris noblīkšķēja pret grīdu, Viljams vēl pretojās, bet tad viņu sa­grāba kā spīlēs.

Misters Meltons stāvēja turpat, kur stāvē­jis, viņa pirksti asiņoja. — Lūdzu, nepadariet savu stāvokli vēl Jaunāku, — viņš sacīja.

Pie durvīm atskanēja skaļi klauvējieni.

—   Ielaidiet!

—   Tas ir viesnīcas pārvaldnieks, — mis­ters Meltons sausi sacīja. Viņš pavēloši pacēla zodu. — Nu, sākam rīkoties!

—   Ielaidiet! Es izsaukšu policiju!

Sjūzena un Viljams ātri saskatījās, tad pa­meta acis uz durvīm.

—   Pārvaldnieks grib tikt iekšā, — misters Meltons sacīja. — Ātrāk!

Telpas vidū tika izstumta filmēšanas ka­mera. No tās izšāvās zila gaisma, kas acu­mirklī piepildīja visu istabu. Sienas atkāpās, un cilvēki cits pēc cita izgaisa.

—   Ātrāk!

Pēdējā mirklī pirms izgaišanas Sjūzena aiz loga vēl ieraudzīja zaļo zemi un mēļās, dzelte­nās, zilās un sārtās mājiņas, un bruģa akme­ņus, kas aizplūda lejup kā upe; pa ielu pretī saules apspīdētajiem pakalniem jāja kāds vīrs uz ēzelīša, zēns dzēra apelsīnu sulu, un viņa sajuta mutē tās saldmi, laukumā kupla koka ēnā stāvēja cilvēks ar ģitāru, un viņa juta savu roku pieskārāmies stīgām, un tālumā bija jūra, zilā un maigā jūra, tā paņēma viņu savā klēpī un aiznesa līdz.