Un tad viņas vairs nebija. Nebija ari viņas vira.
Durvis atsprāga līdz kājai va|ā. Iedrāzās viesnīcas pārvaldnieks un kalpotāji.
Istaba bija tukša.
— Bet viņi nupat vēl bija šeit. Es redzēju viņus ienākam — un tagad te nav neviena! — pārvaldnieks kliedza. — Logiem ir dzelzs res- tojums. Pa tiem viņi nevarēja tikt laukā.
Pievakarē ataicināja garīdznieku, un tad viņi atkal iegāja šajā istabā, izvēdināja to, un dieva kalps visus kaktus apslacīja ar svēto ūdeni un noskaitīja lūgšanas.
— Ko lai dara ar šitiem? — jautāja apkopēja.
Viņa noradīja uz sienas skapi, kur bija sešdesmit septiņas pudeles dažādu dzērienu — šartrēzs, konjaks, kakao liķieris, absints, vermuts, tekila, simt sešas kārbiņas turku cigarešu un simt deviņdesmit astoņas dzeltenas kastes ar īstiem Havannas cigāriem par piecdesmit centiem gabalā …
BETONA MAISĪTĀJS
Viņš izdzirdēja zem atvērtā loga kā pērno kūlu vējos iešalcamies veceņu balsis:
— Etils ir zaķapastala! Etils ir nodevējs! Etils izvairās piedalīties Marsa uzvaras gājienā pret Zemi!
— Melsiet vien, raganas! — viņš uzkliedza.
Tagad balsis murdēja klusi kā ūdeņi garajos kanālos zem Marsa debesīm.
— Etila dēlam mūždien būs jāsarkst, apzinoties, ka viņa tēvs ir gļēvulis! — galvas kopā sabāzušas, viltīgās acis šaudīdamas, čukstēja krunkainās raganas. — Kauns, kauns!
Istabas otrā stūrī raudāja viņa sieva. Viņas asaras ritēja kā apnicīgs auksts lietus pār kārniņiem.
— Ak Etil, kā tu tā vari?
Etils nolika sāņus metāla grāmatu apzeltītā stiepļu iesējumā, grāmatu, kas visu rītu bija viņam skaļi stāstījusi par kādu notikumu.
— Es taču centos izskaidrot, — viņš teica.
— Ir muļķīgi domāt par Marsa uzbrukumu Zemei. Viņi mūs samals miltos.
Aiz loga dzirdēja dārdus un brīkšķus, vara šķindoņu, bungu rīboņu, kliedzienus, soļu dimu, karogu šalkas un dziesmas. Pa ielu akmeņiem ar uguns ieročiem plecos maršēja kareivji. Nopakaļ dipināja bērni. Vecenes vicināja netīrus karodziņus.
— Es palikšu uz Marsa un lasīšu grāmatu, — sacīja Etils.
Pie durvīm stipri pieklauvēja. Tilla atvēra durvis. Istabā iedrāzās Etila sievas tēvs.
— Ko es dzirdu? Mans znots ir nodevējs?
— Jā, tēv.
— Tu nestājies marsiešu armijas rindās?
— Nē, tēv.
— Ak tu viens! — Vecais pietvīka. — Tavs vārds ir aptraipīts! Tevi nošaus.
— Šaujiet vien, tad būs miers.
— Kur tas ir dzirdēts, ka marsietis neuzbrūk Zemei? Kur?
— Nav dzirdēts. Piekritu, ka tas ir kaut kas neticams.
— Neticami, — nošņācās vecenes zem loga.
— Tēt, vai tu nevari viņu pierunāt? — lūdzās Tilla.
— Pamēģini pierunāt mēslu kaudzi, — atcirta tēvs, nikni zibsnīdams ar acīm. Viņš piegāja klāt Etilam. — Orķestri spēlē, diena uz goda, sievietes raud, bērni līksmojas, viss ir, kā vajag, vīri braši soļo, bet tu sēdi te… Ak lavu negodu!
— Tavu negodu! — noelsās balsis attālajos krūmos. •
— Taisies kā tiec ārā no manas mājas ar
savu tukšo gvelšanu! — pēkšņi uzkliedza Etils. — Vācies ar savām medaļām un bungām!
Viņš stūma sievas tēvu ārā garām šņukstošajai Tillai, bet šai brīdī durvis atvērās — ienāca patruļa.
— Etils Vraijs? — kāds uzbrēca.
— Jā.
— Jus esat arestēts!
— Ardievu, dārgā sieviņ. Eju karot ar šiem muļķiem! — uzsauca Etils, kad bruņukreklos ietērptie vīri izgrūda viņu uz ielas.
— Ardievu, ardievu, — attālinādamās atbildēja pilsētas vecenes.
Kamera bija tīra un kārtīga. Palicis bez grāmatas, Etils jutās nelāgi. Viņš ieķērās res- tēs un skatījās, kā naksnīgajās debesīs aiz- trauc raķetes. Salti mirgoja neskaitāmas zvaigznes; šķita, ka tās pajūk uz visām pusēm, līdzko starp tām uzliesmo kāda raķete.'
— Muļķi, — čukstēja Etils. — Muļķi!
Kameras durvis atvērās. Ienāca kāds cilvēks, stumdams kaut ko ratiņiem līdzīgu, pilnu ar grāmatām. Ratiņi bija piekrauti līdz malām. Aiz tiem rēgojās pulkveža stāvs.
— Etil Vraij, mēs gribēti^zināt, kādēļ jums mājās glabājās šīs aizliegtās Zemes grāmatas. Visi šie «Brīnumaino notikumu», «Zinātnisko stāstu» un «Fantastisko stāstu» sējumi. Paskaidrojiet.
Viņš satvēra Etila roku virs locītavas.
Etils izrāva roku.
— Ja esat nodomājuši mani nošaut — šaujiet. Tieši šo grāmatu dēj es nevēlos karot ar Zemi. Šīs literatūras dēļ jūsu uzbrukums lemts neveiksmei.
— Kā tā? — Pulkvedis nīgri pablenza uz sadzeltējušajiem žurnāliem.
— Paņemiet kādu grāmatu, — sacīja Etils. — Kura pagadās pie rokas. Deviņos no desmit stāstiem, kas tapuši tūkstoš deviņi simti divdesmit devītajā, trīsdesmitajā, līdz piecdesmitajam gadam pēc Zemes kalendāra, stāstīts par marsiešu uzbrukumiem Zemei …
— Aha! — Pulkvedis pavīpsnāja un pamāja ar galvu.
… un par viņu sakāvi, — pabeidza Etils.
— Tā taču ir nodevība! Turēt tādas grāmatas!
— Tā nu tas ir, dariet, ko gribat. Bet atļaujiet man izdarīt dažus secinājumus. Katrs tāds uzbrukums neizbēgami cietis neveiksmi kāda jauna cilvēka dēļ; parasti tas bijis kalsnējs, parasti īrs, vārdā Miks, Riks, Džiks vai Be- nons-, parasti darbojies uz savu roku un sakāvis marsiešus.
■— Un jūs tam ticat?
— Nē, ka zemieši tiešām spējuši to izdarīt, tam es neticu. Bet viņiem ir tradīcija, saprotiet jel, paaudžu paaudzes jau no mazām dienām aizrautīgi lasa un uzsūc šos izdomājumus. Viņiem nav nekā cita kā grāmatas par atsistiem uzbrukumiem. Vai mums, marsiešiem, kaut kas tamlīdzīgs ir?
— Nu…
— Nav.
— Laikam tā ir…
— Jā gan, jūs pats zināt. Mēs nekad neesam sacerējuši tādus fantastiskus stāstus. Pašlaik mēs esam izslējušies, mēs ejam uzbrukumā un — aiziesim bojā.
— Nesaprotu, kāds pamats jums tā runāt. Kāds tam sakars ar vecajiem žurnāliem?
— Cīņas spars. Tam ir milzīga nozīme. Ze- mieši zina, ka viņi nevar neuzvarēt. Sī apziņa ir visiem asinīs! Viņi nevar neuzvarēt. Viņi atsitīs jebkuru uzbrukumu, lai cik lieliski organizēts tas būtu. Tieši tādas grāmatas, kādas viņi salasījušies jaunībā, iedveš ticību sev, ticību, kam nav līdzīgas. Bet mēs, marsieši? Mēs neesam tik pārliecināti par sevi; mēs zinām, ka varam ciest sakāvi. Mūsu cīņas spars ir vājš, kaut gan mēs rībinām bungas un pūšam taures.
— Es nevēlos dzirdēt! Tā ir nodevība! — iekliedzās pulkvedis. — Pēc desmit minūtēm šīs grāmatas tiks sadedzinātas un tu tāpat. Vari izvēlēties, Etil Vraij. Vai nu iestājies Kara leģionā, vai arī tevi sadedzinās.
— Nāve tik un tā. Labāk tad sadegu.
— Ei, ļaudis!
Viņu izgrūda pagalmā. Te viņš redzēja, kā uguns aprij grāmatas, kuras viņš bija krājis ar tādu mīlestību. Pagalma vidū bija izrakta īpaša piecas pēdas dziļa bedre, tajā ielieta degviela. Kad pielaida uguni, rūkdama izšāvās liesma. Pēc kāda laika bedrē iegrūdīs viņu.
Pagalma pretējā stūrī ēnā viņš pamanīja drūmi un vientulīgi stāvam savu dēlu ar skumju un izbaiļu izteiksmi lielajās dzeltenajās acīs. Zēns nedz" kustējās, nedz bilda kādu vārdu, viņš tikai skatījās uz tēvu kā mirstošs zvērēns, kā mēms zvērēns, kas izlūdzas žēlastību.