Etils palūkojās uz trakojošām liesmām. Viņš sajuta, ka rupjas rokas sagrābj viņu, norauj apģērbu un stumj tuvāk svelmīgajai nāves vietai. Tikai tad Etils norija kamolu un 'izsaucās:
— Pagaidiet!
Oranžu liesmu apspīdētā pulkveža seja pavirzījās tuvāk virmojošajā gaisā.
— Ko tev vajag?
— Es iestāšos Leģionā, — atbildēja Etils.
— Labi! Laidiet viņu vaļā!
Viņu vairs neturēja ciet.
Etils apgriezās un ieraudzīja, ka dēls stāv pagalma attālākajā stūrī un gaida. Viņa dēls nesmaidīja, tikai gaidīja.
Uzliesmodama spožāk par zvaigznēm, debesīs aiztrauca bronzas raķete …
— Bet tagad mēs novēlēsim drošsirdīgajiem cīnītājiem laimīgu ceļu, — sacīja pulkvedis.
Nograndīja orķestris un vējš apslacīja nosvīdušos kareivjus ar glāsainām asaru lietus lāsēm. Bērni lēkāja. Ņirbošajā pūlī Etils ieraudzīja sievu raudam aiz lepnuma, bet dēlu stāvam viņai blakus klusi un svinīgi.
Bezbēdīgi smiedamies, viņi ierindas solī sakāpa starpplanētu kuģī. Ierāpās savās zirnekļa tīkliem līdzīgajās guļvietās un piesprādzējās. Visā kuģī laiski gulšņāja kareivji. Viņi kaut ko zelēja un gaidīja. Aizkrita ciet smagais vāks. Nošņācās kāds ventīlis.
— Uz priekšu, pretī Zemei un iznīcībai! — nočukstēja Etils.
— Ko? — kāds iejautājās.
— Uz priekšu, pretī spožai uzvarai! — pienācīgi sašķobījis seju, sacīja Etils.
Raķete pacēlās gaisā.
«Izplatījums,» domāja Etils. «Te nu mēs lidojam vara katlā pāri bezdibenīgai tumsai un rožainiem kāviem. Te nu mēs lidojam, lai zemiešu acis, ieraugot mūsu slaveno raķeti, ieplestos šausmās. Bet kā tu pats jūties, atrazdamies tik tālu tālu no mājām, no sievas, no dēla?»
Viņš centās izprast, kādēļ dreb. Bija tā, it kā visapslēptākos, dzīvībai vissvarīgākos orgānus viņš būtu piesaistījis dzimtajam Marsam un tad izdarījis miljoniem jūdžu garu lēcienu. Sirds vēl joprojām bija uz Marsa, tur tā pukstēja un kvēloja. Smadzenes vēl joprojām bija uz Marsa, tur tās domāja Un trīsēja kā pamesta lāpa. Kuņģis vēl joprojām bija uz Marsa, tur tas miegaini centās sagremot pēdējās pusdienas. Arī plaušas vēl joprojām bija tur, Marsa vēskjā, zilgajā, skurbino- šajā gaisā — viegli darbināmas plēšas, kas ilgojas pēc atbrīvošanas, un viena tava ķermeņa daja alkst savienoties ar citām.
Tagad taču tu esi tikai automāts bez skrūvēm un zobratiem, līķis, kuru tie, kam pār tevi vara, uzšķērduši, lai visu, kas tevī bijis vērtīgs, iemestu izsīkušu jūru dibenā un izsvaidītu pa drūmiem pakalniem. Te nu tu esi tukšs kā izdzerta pudele, apdzisis, sastindzis, tev palikušas vienīgi rokas, lai nestu nāvi zemie- šiem. «Rokas — lūk, viss, kas palicis pāri no tevis,» viņš nodomāja stingā vienaldzībā.
Tu guli milzīgā zirnekļa tīklā. Tu neesi viens, taču visi pārējie ir sveiki un veseli — dvēsele un miesa viņiem ir vienota. Bet viss, kas tevī vēl dzīvs, palicis aiz muguras un novakares vējos klaido pa vientulīgajām jūrām. Te, raķetē, ir tikai auksta māla pika bez dzīvības.
— Uzbrukuma posteņi, uzbrukuma posteņi, uzbrukumā!
— Gatavs! Gatavs! Gatavs!
— Celties!
— Ārā no tīkliem! Veicīgi!
Etils sarosījās. Kaut kur viņam priekšā kustējās viņa ledainās rokas.
«Cik ātri tas viss iznāca,» viņš nodomāja. «Pirms gada no Zemes uz Marsu atlidoja raķete. Mūsu zinātnieki, kas apveltīti ar apbrīnojamām telepātijas spējām, to nokopēja; mūsu strādnieki savās apbrīnojamās rūpnīcās uzbūvēja simtiem tādu pašu raķešu. Kopš tā laika neviens cits raķeškuģis no Zemes nav bijis uz Marsa, un tomēr mēs visi pārvaldām Zemes iedzīvotāju valodu. Mēs esam apguvuši viņu kultūru, izpratuši viņu domu gājienu. Un mēs dārgi samaksāsim par saviem izcilajiem panākumiem .. .»
— Lielgabaliem gatavoties!
— Ir!
— Mērķeklis!
— Attālums jūdzēs?
— Desmittūkstoš jūdžu!
— Uzbrukumā!
Dunošs klusums. It kā raķetē būtu paslēpts klusi ņudzošs spiets. Kā bites san mazas spolītes, trīs sviras un zib riteņi. Klusēdami gaida cilvēki. Klusumā dziedzeri lēni un neatturami izspiež sviedrus padusēs, uz pieres un zem bezkrāsainajām acīm.
— Uzmanību! Sagatavoties!
Etils turējās no visa spēka, lai nezaudētu prātu, turējās un gaidīja ilgi.
Klusums, klusums, klusums. Gaidas.
T-i-i-i!
— Kas tas?
— Radio no Zemes.
— Noskaņoties uz viņu viļņa!
— Viņi mēģina nodibināt sakarus ar mums, mēģina mūs izsaukt. Noskaņojieties uz viņu viļņa!
— I-i-i!
— Tie ir viņi! Klausieties!
— Izsaucam marsiešu kara raķetes!
Visi apklusa un klausījās, spieta dūkoņa norima, un raķetē gaidās sastingušie vīri izdzirdēja asu balsi noskaldām:
— Runā Zeme! Runā Viljams Sommerss, Amerikas rūpnieku asociācijas prezidents!
Saliecies uz priekšu, aizvēris acis, Etils stingri stāvēja savā postenī.
— Esiet sveicināti uz Zemes!
— Ko? — raķetē sāka kliegt. — Ko viņš teica?
— Jā, esiet sveicināti uz Zemes!
— Tā ir blēdība.
Etils satrūkās, atvēra acis un apmulsis vērās griestos, no.kurienes nāca balss.
— Esiet sveicināti! Esiet sveicināti uz zaļās Zemes, rūpniecības planētas! — paziņoja laipnā balss. — Mēs gaidām jūs ar atplestām rokām, lai necilvēcīgais uzbrukums pārvērstos par draudzīgu savienību uz mūžu mūžiem.
— Tā ir blēdība!
— Css, klausieties!
— Pirms daudziem gadiem mēs, Zemes iedzīvotāji, atteicāmies no kariem un iznīcinājām savas atombumbas. Un tagad, kad mēs neesam sagatavoti karam, mums neatliek nekas cits kā apsveikt jūs. Mūsu planēta ir jūsu rīcībā. Mēs lūdzam tikai žēlastību no jums, labie un augstsirdīgie iebrucēji.
— Tas nevar būt! — kāds nočukstēja.
— Skaidrs, ka blēdība!
— Laidieties zemē un esiet sveicināti visi, — teica Zemes pārstāvis misters Viljams Sommerss. — Nolaidieties, kur jums patīk. Zeme pieder jums, mēs visi esam brāļi!
Etils sāka smieties. Visi pagriezās un raudzījās uz viņu. Daži marsieši izlikās viņu neredzam.
— Viņš ir zaudējis prātu!
Viņš smējās tik ilgi, kamēr viņam iezvēla.
Mazs resns vīrelis nokaitētā raķetodroma vidū Grīntaunā, Kalifornijas štatā, izrāva spodri baltu mutautiņu un noslaucīja aprasojušo pieri. Stāvēdams uz tikko uzceltās dēļu tribīnes, viņš truli blenza piecdesmittūkstoš cilvēku lielajā pūlī, ko atturēja rokrokā saķērušos policistu ķēde.
— Tur viņi lido!
Pūlis noelsās.
— Nē, tās ir kaijas.
Vilšanās ņurdoņa.
— Es sāku domāt, ka mums labāk vajadzēja pieteikt viņiem karu, — mērs čukstēja. — Tad mēs visi varētu iet mājās.
— Sš! — sieva viņu apsauca.
— Lūk, kur viņi! — pūlis iedūcās.
No saules stariem izlidoja marsiešu raķetes.
— Vai visi ir gatavi? — mērs satraukts palūkojās visapkārt.
— Jā, ser, — atbildēja 1965. gada miss Ka- lifornija.