— Jā, — piebalsoja 1940. gada miss Amerika, kura bija atskrējusi pēdējā brīdī mājā palikušās slimās 1966. gada miss Amerikas vietā.
— Jā, ser, — dedzīgi atsaucās Sanfer- nando ielejas 1956. gada misters Lielākais pampelmūze.
— Orķestris ir gatavs?
Orķestranti pacēla savas taures kā šaujamos.
— Tieši tā!
Raķetes nolaidās.
— Aiziet!
Orķestris nospēlēja «Kalifornija, eju pie tevis» desmitreiz pēc kārtas.
No divpadsmitiem līdz vieniem dienā mērs runāja, stiepdams rokas uz kluso, neuzticīgo raķešu pusi.
Vienos piecpadsmit raķešu lūkas atvērās.
Orķestris nospēlēja «Ai zelta štats» trīsreiz pēc kārtas.
Etils un vēl pussimts marsiešu nolēca zemē ar šaušanai sagatavotiem ieročiem rokās.
Mērs paskrējās uz priekšu, nesdams rokās Zemes atslēgu.
Orķestris spēlēja «Uz pilsētu nāk Santa
Klauss», bet no Longblčas speciāli atgadātais koris izpildīja šo'dziesmu ar pavisam citiem vārdiem, apmēram tā: «Uz pilsētu nāk marsieši».
Redzot, ka neviens nav apbruņots, marsieši nomierinājās, bet šaujamos nenolaida.
No pusdiviem līdz diviem piecpadsmit mērs marsiešiem par prieku atkārtoja savu runu.
Pustrijos 1940. gada miss Amerika piedāvājās noskūpstīt visus marsiešus, ja vien viņi nostātos rindā.
Divos trīsdesmit minūtēs un desmit sekundēs orķestris rāva vaļā «Stāstiet visi, kā jums klājas», lai slēptu apjukumu, kas bija izcēlies miss Amerikas vainas dēļ.
Divos trīsdesmit piecās misters Lielākais pampelmūze uzdāvināja marsiešiem ar savu dārzu augļiem piekrautu divtonnīgu smago mašīnu.
Divos trīsdesmit septiņās iners izdalīja visiem marsiešiem brīvbiļetes uz Aristokrātu un Majestātes teātriem, pie tam turēdams runu, kas ieilga pāri trijiem.
Orķestris spēlēja un piecdesmittūkstoš sagaidītāji dziedāja «Viņi ir lieliski puiši».
Svinības beidzās četros,
Etils un divi viņa biedri apsēdās raķetes ēnā.
— Tad tāda ir Zeme!
— Es jau saku, ka šīs netīrās žurkas ir ja- apsit, — teica kāds marsietis. — Es viņiem neticu. Viņiem ir kaut kas aiz ādas. Kādēļ gan viņi tā priecājas par mums? — Viņš turēja kasti, kurā kaut kas čaukstēja. — Kt) viņi man te iegrūduši? Teica, ka esot paraugs. — Viņš izlasīja uzrakstu: «BLIKS. Jaunas ziepju skaidiņas».
Apkārt mudžēja pūlis, zemieši bija sajaukušies ar marsiešiem kā karnevālā. Pūlis mur- dēja kā katls, ļaudis aptaustīja raķetes, izprašņāja atbraucējus.
Etils stāvēja kā sasalis. Drebuļi sāka viņu kratīt vēl stiprāk.
— Vai jūs nemanāt? — viņš čukstēja. — Cik tas aizdomīgi, nelāga … Mums klāsies plāni. Viņiem kaut kas ir padomā. Kaut kas velnišķi briesmīgs. Viņi mums kaut ko nodarīs — es nojaušu.
— Bet es saku, ka viņi ir apsitami, visi kā viens!
— Kā var nogalināt tos, kas sauc tevi par draugu un brāli? — jautāja otrs marsietis.
Etils papurināja galvu.
— Viņi neizliekas. Un tomēr man ir tāda sajūta, it kā mēs būtu iemesti lielā skābes mucā un mazpamazām izšķīstu. Man ir baisi… — Viņš centās uztvert pūļa noskaņojumu. — Jā, viņi izturas pret mums labvēlīgi, sagaida mūs «ar atplestām rokām», kā viņiem pieņemts teikt. Te ir milzums visparastāko cilvēku. Un tomēr … tomēr …
Orķestris nospēlēja «Vel ārā mucu». Kompānija «Heigenbeka alus», Fresno, Kaliforni- jas štatā, pacienāja visus par velti ar alu.
Marsiešiem kļuva nelabi.
Viņi vēma. Malu malās šļācās netīras strūklakas.
Etils rīstīdamies sēdēja vīģes koka ēnā.'
— Sazvērestība … sazvērestība, tā ir briesmīga sazvērestība, — viņš stenēja, spiezdams rokas pie vēdera.
— Ko tu esi ieēdis?
Viņa priekšā stāvēja pulkvedis.
— Kaut ko tādu, ko vietējie sauc par kukurūzas pārslām, — izdvesa Etils.
— Un ko vēl?
— Vēl kaut kādu gaļas gabalu ar veģi un dzēru kaut kādu dzeltenu šķidrumu no mucas ar ledu, un ēdu kaut kādu zivi un kaut ko tādu, ko viņi sauc par kūku, — Etils nopūtās, un viņa plakstiņi noraustījās.
Visapkārt vaidēja no Marsa atlidojušie iekarotāji.
— Sitiet nost tās viltīgās čūskas! — kāds vārgi iebrēcās.
— Rimsties, — apsauca pulkvedis. — Tā ir vienkārši viesmīlība. Viņi ir pārcentušies. Celieties augšā, vīri. Iesim uz pilsētu. Drošības labad mums visur jāizvieto nelieli garnizoni. Pārējās raķetes nolaižas citās pilsētās. Mums jāsāk rīkoties.
Kareivji piesvempās kājās un muļķīgi blisināja acis.
— Uz priekšu, soļos — marš!
Viens, divi, trīs, četri! Viens, divi, trīs, četri!…
Baltā pilsētiņa snauda, ietinusies mirgojošā tveices šķidrautā. Viss izdvesa svelmi — stabi, betons, metāls, audekla nojumes, jumti, pape — viss.
Uz asfalta nodunēja marsiešu soļi.
— Uzmanīgāk! — pusbalsī brīdināja pulkvedis.
Viņi gāja garām skaistumkopšanas salonam.
Iekšā kāds zaglīgi noķiķināja.
— Paskatieties!
Logā kā lelle parādījās un nozuda vara ruda galva. Atslēgas caurumā nozibēja zila acs.
— Tā ir sazvērestība, — nomurmināja Etils. — Sazvērestība, kad es jums saku!
Sakarsētajā gaisā uzvēdīja smaržu vilnis, ko virpuļojoši ventilatori sūknēja ārā no alām, kur kā jūras dzelmju būtnes zem elektriskajiem kupoliem ar mežonīgos vijumos vai līdzīgi kalnu grēdām uzbužinātiem matiem, ar viltīgām vai stiklainām acīm, ar neona reklāmu sārtumā uzkrāsotām lūpām sēdēja sievietes. Ventilatori griezās, karstuma sastindzinātajā gaisā ieplūda smaržīgas vēsmas, ievī- damās koku zaļajā lapotnē un ielavīdamās pārsteigto marsiešu rindās.
Etila nervi neizturēja.
— Dievs, esi mums žēlīgs! — viņš iekliedzās. — Kāpsim atpakaļ raķetēs un — uz mājām! Mēs iekritīsim viņu nagos! Paskatieties tikai uz šiem šausmoņiem tur iekša! Jūs redzat? Jūs redzat šos nešķistos zemūdens radījumus, šīs sievietes, kas sēž savās šaurajās drēgnajās alās mākslīgā klintī?
— Muti ciet!
«Paskatieties vien uz viņām,» domāja Etils. «Kājas kā kolonas, un kleitas pār tām kustas kā vēsas zaļganas žaunas.»
Viņš atkal iekliedzās.
— Aizbāziet kāds viņam muti!
— Viņas bruks mums virsū, apmētās mūs ar šokolādes kārbām un modes žurnāliem, spiegs, pārgriezušas savas sarkanās, biezi nokrāsotās mutes! Viņas noslīcinās mūs banali- tāšu plūdos, notrulinās mūsu jūtas! Palūkojieties uz šīm sievietēm, elektriskās mašīnas spīdzina viņas, bet viņu balsis gan dūdo, gan dzied, gan murmina! Vai tad drīkst līst šajās alās?
— Kādēļ ne? — iejautājās marsieši.
— Viņas taču jūs izceps, izbalinās, pārvērtīs līdz nepazīšanai! Saplosīs, samals miltos, un ikviens no jums kļūs par vīru, ne par ko vairāk, par darba lopu, kas pelna naudu, lai viņas varētu sēdēt te un rīt savu sasodīto šokolādi! Vai jūs domājat, ka spēsiet tās savaldīt?
— Spēsim, velns pārāvis!
No tālienes atskanēja augsta, spiedzīga sievietes balss:
— Paskat, vai tas vidū nav smukiņš?
— Galu galā marsieši nav nemaz neglīti.
Nu ko, vīrieši kas vīrieši, — tvīksmi atsaucās kāda cita.
— Ei jūs! Au-u-u! Marsieši! Ei-i!
Etils kliegdams metās skriet. ..