Etils apsēdās parkā, drebēdams pie visām miesām. Viņš pārcilāja atmiņā redzēto. Raudzīdamies naksnīgajās debesīs, viņš domāja par savu tālo dzimteni un jutās bezgala vientuļš. Pat tagad, sēžot zem klusajiem kokiem, viņš iztālēm redzēja, kā marsiešu kareivji pastaigājas pa ielām ar Zemes sievietēm, kā nozūd mazu izpriecu piļu spokainajā pustumsā, kur klausīsies šaušalīgas skaņas, ko izdveš pār zaļiem ekrāniem slīdoši nāves bāli rēgi, un blakām sēdēs mazas sievietes ar sa- cirtotiem matiem un zelēs stīgrus gumijas kumšķus, bet zem krēsliem mētāsies citi kumšķi, un tajos kā aizvēsturiskos pārakmeņojumos uz laiku laikiem saglabāsies sīku sieviešu zobu iespiedumi. Ēnu ala — kinematogrāfs.
— Hello!
Viņš pārbijies pacēla galvu.
Laiski zelēdama gumiju, viņam blakām uz sola sēdēja sieviete.
— Neskrien prom, es taču nekožu, — viņa sacīja.
— Vai! — viņam paspruka.
— Vai negribi aiziet uz kino? — sieviete turpināja.
— Nē.
— Iesim, — viņa vedināja. — Visi aizgaja.
— Nē, — atkārtoja Etils. — Vai jūs uz Zemes neko citu nedarāt?
— Citu? Vai tad ar to nepietiek? — Viņas zilās acis aizdomīgi iepletās. — Ko tu gribi — lai es tupu mājā un būros grāmatā? Ha-lia! Tas ir vareni!
Brīdi Etils vērās viņā, tad jautāja:
— Bet ko vēl jūs darāt?
— Vizināmies ar mašīnām. Vai tev ir mašīna? Tev noteikti jāiegādājas jaunais lielais «Podlers 'seši» ar atbīdāmo jumtu. O, tā ir eleganta mašīna! Katram, kam ir «Podlers seši», jebkura meitene ies līdzi, par to es galvoju! — viņa sacīja un pameta Etilam ar aci. — Varu saderēt, ka tev ir vesels lērums naudas, ja jau tu nāc no Marsa. Varu saderēt, ja tu tiešām gribi, tu vari dabūt «Podleru seši» un laist, kur patīk.
— Kur, uz kino?
— Un kas tur slikts?
— Nekas, nekas …
— Vai jūs, mister, zināt, kā jūs runājat? — viņa jautāja. — Kā komunists! Jā, ser, tādas runas neviens necietīs, pie joda. Kas vainas mūsu mazajai vecajai sabiedrībai. Mēs esam miermīlīgi, atļāvām marsiešiem mūs iekarot un pat pirkstiņu nepakustinājām, vai ne?
x — Tieši to -es nesaprotu, — sacīja Etils.
— Kādēļ jūs to pieļāvāt?
— Tādēļ, ka esam augstsirdīgi, lūk, kādēļ! Iegaumējiet — augstsirdīgi!
Viņa devās meklēt sev citu sarunu biedru.
Saņēmis drosmi, Etils sāka rakstīt yēstuli sievai. Noklājis papīru uz ceļiem, viņš ar pildspalvu rūpīgi uzvilka: «Dārgā Tilla!»
Taču viņu atkal iztraucēja. Pasīka večiņa ^r bērnišķīgi apaļu, novītušu un grumbu izrakstītu sejiņu kratīja viņam pie pašām ausīm tamburīnu, tā ka viņam gribot negribot vajadzēja paskatīties.
— Mans brāli! — viņa iesaucās, acīm kvēlojot. — Vai tu esi iemantojis glābšanu?
— Vai man draud briesmas? — Etils uztrūkās kājās un nometa zemē pildspalvu.
— Lielas briesmas pie tam vēl! — vecā iegaudojās, žvadzinādama tamburīnu un vērsdama acis pret debesīm. — Tev jātop glābtam, mans brāli, tev draud bojā eja!
— Man liekas, jums taisnība, — viņš sacīja drebēdams.
— Mēs šodien jau daudzus esam izglābuši. Es pati izglābu trīs marsiešus. Vai tas nav jauki? — Viņa plati pasmaidīja.
— Jādomā gan.
Vecene raudzījās ar neslēptām aizdomām. Viņa pieliecās Etilam tuvāk un noslēpumaini čukstēja:
— Mans brāli, vai tu esi kristīts?
— Nezinu, — viņš atbildēja tāpat čukstus.
— Tu nezini? — vecā iesaucās, pasviez- dama gaisā roku ar tamburīnu.
— Vai tas ir kaut kas līdzīgs nošaušanai? — Etils jautāja.
— Mans brāli, — viņa sacīja, — tu esi iestidzis ļaunumā un grēkos. Es vainoju neziņas tumsu, kurā tu esi uzaudzis. Skaidri redzams, ka jūsu Marsa skolas ir drausmīgas — jums it nemaz nemāca, kas ir taisnība. Jūs samaitā ar meliem. Mans brāli, ja gribi tapt laimīgs, tev jāļaujas kristīties.
— Un tad es kļūšu laimīgs jau šajā pasaulē? — Etils jautāja.
— Neprasi visu uzreiz, — večiņa atbildēja.
— Samierinies ar mazumu, jo tajā pasaulē, kur mēs visi reiz nonāksim, būs labāk nekā šajā.
— To pasauli es pazīstu, — viņš sacīja.
— Tur valda miers, — vina turpināja.
— Jā.
— Tur ir klusums.
— Jā.
— Tur tek piena un medus upes.
— Jā gan, — piekrita Etils.
— Un visi līksmi smejas.
— To var redzēt, — sacīja Etils.
— Tā pasaule ir labāka, — sacīja vecā.
— Daudz labāka, — viņš apstiprināja.
— Jā, Marss ir liela planēta.
— Mister, — viņa uzrausās kājās un kratīja tamburīnu viņam gar pašu degunu, — jūs mani zobojat?
— Nebūt nē, — Etils bija samulsis un apjucis. — Es domāju, ka jūs runājat par…
— Neba par jūsu nožēlojamo veco pretīgo Marsu, kad es jums saku, mister! Tādi kā jūs
mūžīgi mūžos vārīsies kallā, jūs sagaida elles mocības …
— Man jāatzīst, ka Zeme nav sevišķi patīkama vieta. Jūs to aprakstījāt lieliski.
— Mister, jūs atkal izsmejat mani! — večiņa pikti uzbrēca.
— Nē, nē, lūdzu, piedodiet. Tas aiz nezināšanas.
— Labi, — viņa sacīja, — tu esi pagāns, be.t visi pagāni ir neaudzināti. Te būs papīrs. Atnāc rītvakar uz norādīto adresi, tevi nokristīs, un tu tapsi laimīgs. Mēs gavilējam, mēs soļojam un tērzējam un, ja tu gribi dzirdēt mūsu taures un bungas, tu atnāksi, vai nē?
— Centīšos aiziet, — stomīgi sacīja Etils.
Viņa gāja prom, sizdama ar plaukstām tamburīnu un pilnā kaklā dziedādama «Laimīga esmu, laimīga vienmēr».
Apmulsušais Etils atsāka rakstīt vēstuli.
«Dārgā Tilla! Vai Tu vari iedomāties, savā naivitātē es iztēlojos, ka zemieši sagaidīs mūs ar lielgabaliem un bumbām. Nekā tamlīdzīga! Esmu rūgti maldījies. Te nav ne Rika, ne Mika, ne Džika vai Benona, neviena no tiem brašuļiem, kas glābj pasaules. Neviena.
Te ir tikai gaišmataini roboti ar rožainiem gumijas ķermeņiem, dzīvi un tomēr daudzējādā ziņā mazliet līdzīgi automātiem, būtnes, kas visu savu mūžu pavada alās. Viņu der- rieres [1] ir neticami platas. Viņu acis ir nekustīgas, sastingušas no nepārtrauktas kino skatīšanās. Tienl ir attīstīti vienīgi žokļu muskuļi — viņi nemitīgi košļā gumiju.
Tādi ir ne vien atsevišķi cilvēki, mana dārgā Tilla, tāda ir visa civilizētā pasaule, kurā mēs esam iemesti kā saujiņa sēklu milzīgā betona maisītājā. No mums nekas nepaliks pāri. Mūs nogalinās nevis viņu ieroči, bet gan laipnība. Mūs iznīcinās nevis viņu raķetes, bet viņu automobilis …»
Izmisīgs kliedziens. Brīkšķis, vēlreiz brīk- šķis. Tad klusums.
Etils pielēca kājās. Uz ielas bija sadūrušās divas mašīnas. Viena pilna ar marsiešiem, otra — ar zemiešiem. Etils turpināja vēstuli.
«Mīļā, mīļā Tilla, daži skaitļi, ja tu atļauj. Seit, Amerikas kontinentā, katru gadu iet bojā četrdesmit pieci tūkstoši cilvēku; viņi pārvēršas receklī tieši savās skārda kārbās — automobiļos. Sarkanā asiņainā receklī, no kura balti kauli lien ārā kā piepešas iedomas, kā smieklīgas un šausmīgas iedomas, kas rēgojas sastingušajā masā. Mašīnas tiek saplacinātas par glītām sardīņu bundžām, kurās viss ir sajucis un viss ir klusu.