Uz šosejām visur asiņaina putra, un virs tās dūkdamas laidelējas zaļās mušas. Sejas, ko negaidītās apstāšanās pārvērtušas par karnevāla maskām. Ir viņiem tāds karnevāls — Visu svēto dienā. Man šķiet, šai dienā viņi pielūdz automobili, katrā ziņā to, kas nes nāvi.
Tu paskaties pa logu un ieraugi cieši apskāvušos guļam divus, kuri vēl pirms brīža nepazina viens otru, bet tagad ir beigti. Es paredzu, ka mūsu armiju saberzīs druskās, saindēs un ievilinās kino slazdos visādas burves un košļājamā gumija. Rīt pat es mēģināšu bēgt atpakaļ uz Marsu, iekams nav par vēlu.
Mana Tilla, kaut kur zemes virsū ir kāds cilvēks, kura varā ir nospiest sviru un izglābt pasauli. Sis cilvēks pašreiz ir bez darba. Viņa sviru klāj putekļi. Viņš pats spēlē kārtis.
šīs nešķīstās planētas sievietes slīcina mūs banālas juteklības un nepiedienīgas koķetērijas palos un trako uz velna paraušanu, pirms vietējie parfimēri savārīs . viņas ziepēs. Ar labu nakti, Tilla. Novēli man veiksmi, jo iespējams, ka es bēgot aizeju bojā. Skūpstu mūsu dēlu.»
Klusiņām šņukstēdams, Etils salocīja vēstuli un piekodināja sev, ka jāatceras un jānosūta vēstule ar pasta raķeti.
Viņš izgāja no parka. Ko viņš varēja darīt? Bēgt? Vēlu vakarā atgriezties stāvvietā, ielavīties raķetē un lidot atpakaļ uz Marsu? Vai tas ir iespējams? Viņš nogrozīja galvu. Viņš bija galīgā neziņā.
Viens gan Etilam bija skaidrs: ja viņš paliks te, viņu sagūstīs šīs neskaitāmās lietas, kas rūc, sprauslā un šņāc, kas pūš virsū dūmus un nejauku dvaku. Pusgada laikā viņam būs liela sārta, labi kopta čūla, astronomiskos skaitļos izsakāms asinsspiediens, aklumam radniecīga tuvredzība un kā okeāns melni, mokoši murgi, ar kuriem viņam būs jācīnās katru nakti. Nē, tikai ne to!
Savos mehanizētajos zārkos galvu reibinošā ātrumā garām drāzās zemieši ar trulām sejām. Drīz, jā, pavisam drīz viņi izgudros automobili ar sešiem sudraba rokturiem!
— Ei jūs!
Iekaucās sirēna. Ietves malā bija apstājusies gara, draudīgi melna, līķratiem līdzīga mašīna. Kāds izliecās ārā.
— Marsietis?
— Jā.
— Tieši jus esat man vajadzīgs. Žigli rāpieties iekšā — jums ir vareni laimējies. Rāpieties iekšā! Aizvedīsim jūs uz kādu jauku vietiņu, tur varēsim aprunāties. Nāciet taču, nestāviet kā stabs!
Etils kā hipnotizēts atvēra durtiņas un iekāpa.
Mašīna sakustējās.
— Ko jūs dzersiet, E. V.? Varbūt kokteili? Oficiant, divus manhetenus! Liecieties mierā, E. V. Es izmaksāju. Es un Lielā studija. Ir nedomājiet vilkt ārā maku. Priecājos iepazīties, E. V. Mani sauc R. R. Van Plenks. Varbūt esat par tādu dzirdējis? Neesat? Nekas, sniedziet roku.
Etils juta, ka viņa.roku paņurkā un palaiž vaļā. Viņi sēdēja tumšā alā, kur spēlēja mūzika un tekalēja oficianti. Uz galdiņa parādījās divas glāzes. Tas viss bija noticis tik negaidīti. Rokas uz krūtīm sakrustojis, Van Plenks vēroja paša atrasto marsieti.
— Lūk, kādēļ jūs, E. V., esat man vajadzīgs. Man ir viscēlākā ideja, kāda jebkad bijusi. Nesaprotu pat, kā man tā iešāvās prātā. Es sēdēju šodien mājā un domāju: «Mīļā stundiņ, kas tā būtu par filmu! «Marsiešu uzbrukums Zemei». Kas tad man būtu darāms? Jāatrod filmas konsultants.» Nu, sēdos iekšā mašīnā, sameklēju jūs, un te nu mēs esam! Iedzersim! Uz jūsu veselību un mūsu panākumiem! Prozīt!
— Bet… — mēģināja iebilst Etils.
— Zinu, zinu, par velti jūs negribēsiet. Nav ko bažīties, naudas mums netrūks. Bez tam man ir tāda melna grāmatiņa, pilna ar firzi- ķiem, varēšu jums aizdot.
— Man ne visai patīk jūsu Zemes augi un …
— Jūs, Mek, patiešām esat jokdaris. Labi, paklausieties, kādu es iztēlojos šo filmu. — Viņš uzbudināti saliecās uz priekšu. — Vispirms lieliska aina: marsieši varen aizsvilu- šies, sit bungas, kliedz un brēc. Tālumā milzīgas sudraba pilsētas …
— Bet uz Marsa nemaz nav tādu pilsētu …
— Mums vajadzīgi krāšņi skati, dēliņ.
Krāšņi! Tavs tētuks zina labāk. Vārdu sakot, visi marsieši dej ap ugunskuru …
— Mēs nedejojam ap ugunskuriem …
— Sajā filmā ugunskurs būs, un jūs die- siet, — acis aizmiedzis, lepns savā pārliecībā pasludināja Van Plenks. Viņš pamāja ar galvu un sapņaini turpināja: — Tad mums jāsadabū skaista marsiete, slaida, ar gaišiem matiem.
— Marsietes ir tumšmatainas .
— Paklau, E. V., es nezinu, kā mēs sapratīsimies. Starp citu, dēliņ, tev vajadzētu mainīt vārdu. Kā tad tevi īsti sauc?
— Etils.
— Kaut kāds sieviešu vārds. Es izdomāšu tev piemērotāku. Saukšu tevi par Džo. Okei, Džo! Kā jau es teicu, mūsu marsietēm vajadzēs kļūt gaišmatainām, tāpēc, ka tāpēc. Citādi tētukam būs bēdīgs prāts. Nu, kas tev sakāms?
— Es domāju, ka …
— Un vēl mums vajadzīga aina, lai skatītāji gauži raudātu, šai ainā marsiete izglābj no drošas bojā ejas kuģi ar veselu marsiešu varzu, kad kuģim trāpījis meteorīts vai kaut kas tamlīdzīgs. Tā būs satriecoša aina. Zini, man prieks, ka es tevi sastapu. Tev šis darījums ar mums būs izdevīgs, kad es tev saku.
Etils pārliecās pār galdiņu un cieši satvēra viņa roku.
— Acumirkli. Gribu jums kaut ko pajautāt.
— Skaidrs, Džo, šauj vien vaļā.
— Kādēļ jūs esat pret mums tik laipni? Mēs uzbrūkam jūsu planētai, bet jūs visi kā viens sagaidāt mūs kā savus bērnus pēc ilgas šķiršanās. Kādēļ?
— Ir gan tie marsieši dīvaini! Uzreiz var redzēt, cik jūs naivi. Padomā tā, Mak. Mēs esam mazi ļautiņi, vai ne?
Viņš pavicināja ar smaragdiem greznotu iedegušu rociņu.
— Mēs visi esam vienkārši kā zeme, vai ne? Bet mēs, zemieši, lepojamies ar to. Mūsu laikmets ir Vienkāršā Cilvēka laikmets, Bili, un mēs lepojamies, ka esam mazi. Bilij, visi šīs planētas iedzīvotāji ir Sarojani. Tā ir, ser. Milzīgi kupla labsirdīgu Sarojanu ģimene, un visi mīl cits citu. Mēs saprotam jūs, marsiešus, Džo, un mēs zinām, kādēļ jūs uz- brukāt Zemei. Mēs zinām, cik vientuļi jūs jūtaties uz sava mazā aukstā Marsa, kā jums skauž, ka mums ir tādas pilsētas …
— Mūsu civilizācija ir daudz vecāka par jūsējo…
— Lūdzu, nepārtrauc mani, Džo, un nesarūgtini. Ļauj man izklāstīt savu teoriju līdz galam, un tad tu vari runāt pēc sirds patikas. Kā jau teicu, jūs jutāties tur vientuļi un lidojāt šurp apskatīt mūsu pilsētas, mūsu sievietes, visu, visu, un mēs jūs laipni uzņēmām, jo jūs taču esat mūsu brāļi, tādi paši vienkārši ļaudis kā mēs visi.
Starp citu, ir vēl kāds sīkums, Rosko: ar šo uzbrukumu var mazlietiņ nopelnīt. Kaut vai, piemēram, ar filmu, ko esmu iecerejis un kas ienesis mums biljonu tīras peļņas, kā es te sēžu. Nākamnedēļ mēs laidīsim pārdošanā speciālas Marsa lelles par trīsdesmit dolāriem gabalā. Tas ož pēc miljoniem. Bez tam esmu noslēdzis līgumu, ka izlaidīšu kādu marsiešu spēli, tā maksās piecus dolārus. Vēl daudz ko var izgudrot.
— Ak tā … — sacīja Etils un atvirzījās nostāk.
—. Nu un, saprotams, te paveras lielisks jauns tirgus. Mēs varēsim pārdot jums matu iznīcināšanas līdzekļus, košļājamo gumiju, zābaksmēru — visu ko.
— Pagaidiet. Vēl viens jautājums.
— Klāj vaļā.
— Kāds ir jūsu priekšvārds? Ko nozīmē R. R.?