— Ričards Roberts.
Etils paraudzījās griestos.
— Bet vai negadās, ka dažreiz kāds nejauši nosauc jūs par … par Riku.
— Uzminēji, draudziņ. Kā tad, ka par Riku.
Etils ievilka elpu un sāka gardi jo gardi
smieties. Piebakstīja savam sarunu biedram.
— Tatad jūs esat Riks? Riks! Jūs esat Riks!
— Kas tur smieklīgs, puisīt? Paskaidro tētukam!
— Jūs nesapratīsiet… man ienāca prātā kāds jocīgs atgadījums . .. Ha-ha!
Asaras ritēja Etilam pār vaigiem un lūpāna. Viņš zvēla ar dūri pa galdu.
— Tātad jūs esat Riks. Vai, cik savādi, cik jokaini! Nekādu spēkavīra muskuļu, ne enerģiska zoda, ne šaujamā. Tikai pilns maks, gredzens ar smaragdu un resns vēders!
— Ei, pievaldi mēli! Apolons es varbūt neesmu, bet…
— Sniedziet roku, Rik. Sen ilgojos iepazīties ar jums. Jūs esat cilvēks, kas iekaros Marsu ar kokteiļa maisītājiem, supinatoriem, pokera spēļu kauliņiem, zirgu pletnēm, ādas zābakiem, rūtainām cepurēm un ruma blaš- ķēm.
— Neesmu nekas vairāk kā pieticīgs uzņēmējs, — sacīja Van Plenks, acis nodūris. — Es daru savu darbu un saņemu savu gaužām pieticīgo peļņas daļiņu. Bet, kā jau teicu, Mart, esmu sen domājis par tirgošanos ar Marsu, kam varētu piegādāt tēvoča Vigilija rotaļlietas un Dika Treisija komiksus. Tur viss būs jauns. Neredzēti plašs noieta tirgus, vai nav taisnība? Kā tad! Mēs marsiešus appludināsim ar precēm. Viņi tās izķers plēsdamies, bērniņ! Un kā nu nē —- Parīzes smaržas un apģērbi, Oškošas kombinezoni, ko? Un pirmklasīgi apavi…
— Mēs apavus nevalkājam.
— Ko es dzirdu? — R. R. pacēla acis pret griestiem. — Uz Marsa dzīvo neaptēsti lauķi? Nekas, Džo, mēs par to parūpēsimies. Nokau- nināsim visus, tad nestaigās basām kājām. Un tad viņiem būs vajadzīgs apavu krēms!
— Vai…
Van Plenks uzblieza Etilam pa plecu.
— Tātad norunāts? Tu būsi manas filmas tehniskais direktors. Sākumā tu saņemsi divsimt dolāru nedēļā, vēlāk piecsimt dolāru. Ko tu teiksi?
— Man ir nelabi, — atbildēja Etils. Viņš bija iedzēris kokteili un tagad kļuva zils.
— Lūdzu piedošanu. Es nezināju, ka tu nespēj turēt. Iziesim ārā svaigā gaisā.
Ārā Etilam kļuva labāk. Viņš grīļojās.
— Tad tādēļ Zeme mūs tā sagaidīja?
— Bez šaubām, dēliņ. Uz Zemes katrā laikā var rasties izdevība godīgi nopelnīt, dolāru dēļ katrs papūlēsies. Pircējam vienmēr ir taisnība. Neļaunojies. Te ir mana vizītkarte. Rīt no rīta deviņos atbrauc uz studiju Holivudā. Tev parādīs tavu kabinetu. Es ieradīšos vienpadsmitos, tad aprunāsimies. Esi klāt tieši deviņos. Pie mums ir stingra kārtība.
— Kādēļ?
— Galaher, tu esi gatavais ērms, tomēr tu man patīc. Ar labu nakti! Laimīgu uzbrukumu!
Automašīna aizbrauca.
Etils apmulsis noskatījās pakaļ. Tad, paberzējis pieri ar plaukstu, lēnām gāja pa ielu uz raķešu stāvvietu.
— Nu, ko tu tagad iesāksi? — viņš pats sev skaļi jautāja.
Raķetes klusi laistījās mēnesnīcā. No pilsētas plūda uzdzīves trokšņi. Lauka lazaretē
varēja vērot satrauktu rosību: kāds jauns marsietis, spriežot pēc viņa brēcieniem, bija pārāk daudz redzējis, pārāk daudz iemetis, pārāk daudz saklausījies dzertuvēs mazo sar- kandzelteno kastīšu dziesmas, un viņu no galdiņa pie galdiņa bija vajājusi kāda sieviete, milzīga kā zilonis. Viņš vienā laidā murmināja:
— Trūkst elpas … beigts, pagalam.
Elsas pamazām noklusa. Etils iznāca no paēnas un devās šķērsām pāri avēnijai pie raķeškuģiem. Tālumā vāļājās apdzērušies sargi. Viņš ieklausījās. No milzīgās pilsētas lidoja šurp rūkoņa, mūzika un autosignāli. Bet Etilam izklausījās, ka viņš dzird arī citas skaņas: iesala mašīnu zaglīgo zumēšanu, gatavojot iesala dzērienu, no kura kareivji aptaukojas, kjūst laiski un aizmāršīgi, kino alu apreibinošās balsis, kas aijā un ieaijā marsiešus dziļdziļā miegā, no kura viņi neatmodī- sies līdz sava mūža galam.
Cik daudz marsiešu pēc gada iedzīs kapā aknu ciroze, nierakmeņi, augsts asinsspiediens, pašnāvība?
Etils stāvēja tukšās avēnijas vidū. Divus kvartālus tālāk tieši viņam virsū drāzās mašīna.
Viņš varēja izvēlēties: palikt tepat, pieņemt kinostudijas piedāvājumu, kļūt par filmas konsultantu un sākt pamazītēm piebalsot šefam, sak, jā, uz Marsa tiešām notika slaktiņš, jā, mūsu sievietes ir garas un gaišmatainas,jā, pie mums ciltis dejo un upurē elku dieviem, jā, jā, jā. Bet viņš varēja arī iet, iekāpt raķetē un viens pats atgriezties uz Marsa.
— Bet kas būs pēc gada? — viņš jautāja.
Uz Marsa atklās Zilā kanāla nakts klubu un Vecpilsētas spēļu namu. Jā, pašā Marsa senās pilsētas sirdī! Un visās vecajās pilsētās griezīsies un ņirbēs neona reklāmu ugunis, uz sentēvu kapiem tiks rīkota uzdzīve — tas būs, tas viss būs.
Taču pagaidām vēl tas nav noticis. Pēc dažām dienām viņš būs mājās. Tilla ar dēlu gaida viņu, un uz mūža beigām viņš vēl dažus gadus varēs pasēdēt kopā ar sievu kanāla malā, ļauties vēja glāstiem, palasīt savas iemīļotās grāmatas, nobaudīt pa malciņam garšīgu vieglu vīnu, papļāpāt un mierīgi padzīvot, līdz uz galvas uzgāzīsies neona neprāts.
Tad viņi ar Tillu'varbūt atradīs patvērumu zilajos kalnos un būs tur drošībā vēl kādu gadu, kamēr tūristi arī tur sāks knikšķināt savus fotoaparātus un brīnīties, cik jocīgi viss izskatās.
Viņš jau skaidri zināja, ko teiks Tillai:
«Karš ir briesmīgs, bet miers dažkārt var būt vēl šausmīgāks.»
Viņš stāvēja platās avēnijas vidū.
Apgriezās un nebija pārsteigts, ieraugot, ka viņam taisni virsū drāžas ar spiedzošiem pusaudžiem pilna mašīna. Šie zēni un meitenes, kam nebija vairāk par sešpadsmit gadiem, mētāja vaļējo mašīnu no vienas avēnijas malas uz otru. Etils redzēja, ka tie rāda uz viņu ar pirkstiem un rēc. Motors kauca aizvien stiprāk. Mašīna brāzās ar sešdesmit jūdžu ātrumu stundā.
Viņš sāka skriet.
«Jā, jā,» viņš gurdi nodomāja, sajuzdams mašīnu pavisam tuvu, «cik dīvaini, cik skumji… Dārd gluži kā betona maisītājs.»
LIKTENĪGA STUNDA
O, nu gan būs jautri! Tā tik ir spēle! Simts gadu tā nav gājis. Bērni šaudījās šurpu turpu pa zaļo mauru, klaigāja, saķērās rokās, gāja riņķa dejā, rāpās kokos un smējās. Debesīs laiku pa laikam aiztraucās raķetes, pa ielām aizšvīkstēja izveicīgas mašīnas, bet bērni spēlējās un nelikās zinis ne par ko citu. Kādi joki, kāda līksmība, kāda smiešana un spiegšana!
Pelēns ieskrēja mājā, līdz ausīm novārtījusies un nosvīdusi. Saviem,septiņiem gadiem viņa bija skaļa, stipra un patstāvīga. Viņas māte, misis Morisa, lāgā nepaspēja ne apskatīties, kad meita jau bija izrāvusi atvilktnes un sametusi pannas un šādas tādas citas mantas lielā maisā.
— Ak debess, Pelēn, kas nu notiek?
— Tāda spēle vēl nekad nav redzēta! — aizelsusies atteica piesārtusī Pelēns.
— Pasēdi un atvelc elpu, — teica māte.
— Nevajag, es neesmu piekususi, — atsaucās meitene. — Es tās ņemšu, var, māmiņ?
— Tikai neizsitiet traukiem robus, — piekodināja misis Morisa.
— Paldies, paldies! — Pelēns nokliedza un — špuks! — prom bija kā raķete.
Misis Morisa noskatījās pakaļ savai nemierīgajai atvasei.