— Kas tā jums par spēli?
— Iebrukums! — atteica Pelēns.
Durvis aizcirtās.
Visā ielas garumā bērni stiepa ārā no mājām nažus, dakšiņas, krāsns urķus, vecas skārda caurules un konservu nažus.
Interesanti, ka šī trokšņa un kņadas cēlēji bija mazākie bērni. Lielākie, tādi, kam bija desmit un vairāk gadu, noskatījās uz viņiem no augšas un nicīgi gāja savu ceļu vai nošķīrās savrup, lai cienīgi spēlētu paslēpes.
Vecāki pa to laiku braukāja hromētās ma* šīnās. Meistari ieradās mājās izremontēt vakuuma liftus, noregulēt televizoriem attēlu vai salabot saniķojušās pārtikas pievadcaurules. Pieaugušie garāmejot noskatījās uz aizņemto jauno paaudzi, apskauzdami kūsājošas enerģijas pilnos mazuļus, iecietīgi nosmīnēdami par viņu skaļajiem priekiem un klusībā nodomādami, ka paši labprāt parotaļātos kopā ar mazajiem.
— To, to un to, — izrīkoja Pelēns, kad citi bērni rādīja savas karotes un skrūvgriežus. — To dod šurp, bet to noliec tur! Ne tā! Te, nemākuli! Pareizi. Tā, tagad paej nost, es pierīkoŠu šito. — Viņa darbojās, mēles galiņu zobos iekodusi, pieri domīgi saraukusi. — Nu, tā. Vai redzat?
— Jā-ā-ā-ā! — iesaucās bērni. Pieskrēja divpadsmit gadus vecais Džozefs
Konnors.
— Ej projām! — bez aplinkiem pavēlēja Pelēns.
— Gribu spēlēties ar jums, — Džozefs sacīja.
— Nedrīkst! — atcirta Pelēns.
— Kādēļ ne?
— Tu mūs izsmiesi.
— Goda vārds, neizsmiešu.
— Nē. Pazīstam mēs tevi. Ej projām, citādi piekausim.
Ar motorslidām piebrauca kāds cits divpadsmitgadīgais.
— Ei, Džo! Iesim! Lai tie knēveļi spēlējas. Varēja redzēt, ka Džo netīkas iet prom un
viņš nopietni pārdomā.
— Es gribu palikt tepat, — viņš sacīja.
— Tu esi par lielu, — stingri teica Pelēns.
— Neesmu vis par lielu, — prātīgi noteica Džo.
— Tu tikai smiesies un izjauksi iebrukumu. Zēns ar motorslidām skaļi, nicinoši no-
sprauslojās.
— Ejam, Džo! Lai viņi ērmojas vieni! Zīdaiņi!
Džozefs gausi vilkās prom. Un visu laiku skatījās atpakaļ, līdz kamēr pagriezās ap stūri.
Pelēns rosījās tālāk. No savāktajiem rīkiem viņa meistaroja kaut kādu neizprotamu apa*
rātu. Iespiedusi kādai meitenei rokā burtnī- ciņu un zīmuli, viņa lika tai ar pūlēm vilkt visādus ķeburus. Siltajā saulē kā viļņi cēlās un saplaka bērnu balsis.
Viņiem visapkārt dunēja pilsēta. Gar ielas malām rāmās zaļās rindās slējās koki. Tikai vējam miers nebija pa prātam, un tas plūs- moja pāri zemei, pāri visam kontinentam. Tūkstošos citu pilsētu tāpat bija gan koki, gan bērni, gan ielas, savos klusajos kabinetos biznesmeni tāpat diktēja pavēles vai sēdēja pie televizoriem. Pie zilajām debesīm kā lāpām- adatas zibēja raķetes. Visur un visā jautās rāma pašapmierinātība un bezrūpība, cilvēki bija pieraduši pie miera un bija pārliecināti, ka nekas ļauns nav gaidāms. Cilvēki visā pasaulē gāja roku rokā un bija vienoti. Visām tautām piederēja vienlīdz droši ieroči. Bija sasniegts ideāls spēku līdzsvars. Cilvēki vairs nepazina nedz nodevējus, nedz nelaimīgos, nedz neapmierinātos, tādēļ pasaule stāvēja uz stingriem pamatiem. Saules gaisma aplaimoja puspasaules, un snaudošie koki ļāvās siltā gaisa paliem.
Pa otrā stāva logu paskatījās Pelēna māte.
Bērni. Viņa palūkojās uz tiem un pašūpoja galvu. Bērni kārtīgi paēdīs, saldi iemigs un pirmdien ies uz skolu. Mīļie vingrie augumiņi. Viņa ieklausījās.
Rožu krūma tuvumā Pelēns kādam kaut ko nopietni stāstīja, lai gan cits neviens nebija redzams.
Ir gan dīvaini šie bērni! Bet otra meitene, kā viņu sauca? Enna? Enna kaut ko cītīgi vilka uz papīra. Vispirms Pelēns pajautāja rožu krūmam, tad nodiktēja atbildi Ennai.
— Trīsstūris, — teica Pelēns.
— Bet kas tas ir — trīs,-, — Enna ar grūtībām izrunāja, : — stūris?
— Nav svarīgi, — atbildēja Pelēns.
— Kā tas rakstāms? — jautāja Enna.
— T…r…ī… s… — lēnām sāka skaidrot Pelēns, bet viņai aptrūka pacietības.
— E, raksti, kā patīk! — Viņa diktēja tālāk:
— Bajķis.
— Es to pašu trīs-, — sacīja Enna, — stūri vēl neesmu uzrakstījusi!
—• Tad ātrāk, ātrāk! — skubināja Pelēns.
Pelēna māte izliecās pa logu.
—■ S… t… ū… r… i… s.., — viņa nosauca burtus Ennai.
— Vai, paldies, misis Morisa, — Enna sacīja.
— Pareizi, — noteica Pelēna māte un pasmējusies gāja tīrīt priekštelpu ar putekļu sūcēju.
Balsis šūpojās tveicīgi viļņojošajā gaisā.
— Baļķis, — sacīja Enna.
Klusums.
— Četri, deviņi, septiņi, tad A, B un X, — attālāk stāvot, nopietni sacīja Pelēns. — Tad dakšiņas, aukla un .. . seš . .. stūre … sešstūris!
Pusdienās Pelēns vienā rāvienā izdzēra- glāzi piena un skrēja uz durvīm. Māte uzsita ar plaukstu pa galdu.
— Žigli atpakaļ un apsēdies, — viņa pavēlēja. — Tūliņ būs zupa.
Viņa piespieda automātiskās virtuvenes sarkano pogu, un pēc desmit sekundēm kaut kas ievēlās gumijas uztvērējā. Misis Morisa attaisīja uztvērēju, izņēma kārbu ar diviem rokturiem, veicīgi atgrieza to vaļā un ielēja bļodiņā karstu zupu.
Pelēns pa to laiku trinās uz krēsla.
— Ātrāk, mamm! Tas ir dzīvības un nāves jautājums, bet tu .. /
— Es tavā vecumā biju tāda pati. Vienmēr dzīvības un nāves jautājums. Es zinu.
Pelēns ar steigu strēba zupu.
— Lēnāk, — teica māte.
— Nevaru, — atteica Pelēns. — Drils mani gaida.
— Kas tas par Drilu? Tāds dīvains vārds,— sacīja māte.
— Tu viņu nepazīsti, — Pelēns atbildēja.
— Vai mums kaimiņos ir kāds jauns zēns?
— Nūja, — atteica Pelēns un ķērās pie otras porcijas.
— Kurš tad ir tas Drils?
— Viņš ir tur, — izvairīgi atbildēja Pelēns. — Tev nāks smiekli. Visi tikai zobojas. Ak tu sasodīts!
— Vai tad Drils ir kautrīgs?
— Jā. Nē. Savā ziņā jā. Ai, mamma, es skrienu, citādi mums izjuks iebrukums.
— Kas kur iebrūk?
— Marsieši uzbrūk Zemei. Nē, tie nemaz nav marsieši. Tie ir… es nezinu. No turienes, — viņa pabakstīja ar karoti gaisā.
— Un no šejienes, —- sacīja māte, skardama Pelēna sakarsušo pieri.
Meitene apskaitās.
— Tu smejies! Tu nosistu Drilu un visus pārējos.
— Tā gan es nedomāju, — teica māte. — Vai tad Drils ir marsietis?
— Nē. Viņš ir … nezinu … Varbūt no Jupitera, varbūt no Saturna vai Venēras. Vispār viņam ir klājies grūti.
— Varu iedomāties. — Misis Morisa aizlika mutei priekšā roku.
— Viņi nekādi nespēja izdomāt, kā lai uzbrūk Zemei.
— Mēs esam nepieejami, — mākslotā nopietnībā sacīja māte.
— Drils saka tāpat! Nepieej … Tas ir tas pats vārds, mamm.
— Vai, cik tas Drils ir gudrs zēns! Zina tādus vārdus!
— Viņi nespēja izgudrot, kā lai mums uzbrūk. Drils saka … viņš saka tā — lai iznāktu laba karošana, jāizdomājot, kā cilvēkus negaidot pārsteigt. Tā varot uzvarēt. Viņš saka — bez tam esot jāatrod palīgi pašā ienaidnieka nometnē.